Kāzu fotogrāfija: virzība uz priekšu… III daļa

Šī visā pasaulē iedibinātā semināra prakse pirms dažiem gadiem nonāca arī pie mums. Intensīvo īso kursu princips. Semināra pamatā ir tas, ka meistars dalās savā pieredzē ar studentiem dažas dienas. Šī nav akadēmiska skola, kur jums sniedz “universālu recepti”, bet gan autoru radošās darbnīcas, kas ļauj novērtēt jau nobriedušu amata meistaru atšķirīgo pieeju nereti diametrāli pretēju “standartam” . Meistarklase turpmāk – MC nepretendē uz absolūtu patiesību – vērtība šeit ir tieši konkrēta priekšmeta meistara subjektivitāte un skatījums…. Vasaras tuvošanās šogad bija īpaši jūtama, jo gaidāmās meistarklases bija veltītas tieši kāzu fotogrāfijai. Slaveni un ne tik slaveni meistari dažādās valsts daļās atklāja kāzu fotogrāfijas noslēpumus tiem, kuri vēlējās sagatavoties “sezonai”..

Kāda jautra lieta ir šie kāzu MC! No vienas puses, pat ja jūs apmeklēsiet duci no tām, maz ticams, ka tās būtiski mainīs jūsu pieeju fotografēšanai. Šādas lietas tiek panāktas ar praksi, praksi un vēlreiz praksi. No otras puses, tas ir tāpat kā treniņš – visefektīvākais veids, kā gūt spēcīgu radošu grūdienu, ir izkāpt no krāsns un sākt kaut ko darīt, neatkarīgi no līdz tam gūtās pieredzes. Iesācēji un “atzītie eksperti” ir gandrīz vienādos apstākļos, un viņiem ir gandrīz vienādas izredzes uz jaunu startu pēc MC..

MK kā veids, kā iegūt izglītību ļoti daudz priekšrocību: pēc klases “ar iegremdēšanu”, kas rodas kontaktā ar skolotāju visu dienu ja, protams, nav krāpšanās, un viss godīgi strādāt , jūs varat pamosties “jauns cilvēks”. Diez vai tehnisko prasmju ziņā, bet gan skatījumā un pieejā fotogrāfijai! Jo, ja jūsu ambīcijas sniedzas tālāk par vēlmi kļūt par sezonas amatnieku, jums ir jāmeklē veidi, kā izpaust un maksimāli izmantot savas spējas radīt. Galvenais ir atrast “savu” meistaru, kurš palīdzēs jums un tikai jūsu spējām, necenšoties kopēt citu sasniegumus no bezspēcības. Pretējā gadījumā pastāv risks pazust starp DSLR tipa klonēšanas ierīču īpašniekiem, kuras vēl nesen fotogrāfam tika pievienotas tikai kā parocīgs pašizpausmes rīks.

Man paveicās būt šāda “semināra” organizatorei. To Sanktpēterburgā rīkoja Rustams Hadžibajevs – manuprāt, viens no interesantākajiem Latvijas kāzu fotogrāfiem ar skaidru rokrakstu un stilu, kas neaprobežojas ar konkrētu tehniku. Skatoties uz viņa darbiem, gribot negribot nāk prātā doma: kāpēc gan atkal neprecēties – vismaz tāpēc, lai izdomātu ko interesantu un aicinātu Meistaru to iemūžināt ar viņam piemītošo humoru, skaistumu un izdomu..

Kāzu fotografēšana. Foto: Rustam Khadjibaev.

Rustama Hadžibajeva meistarklase

“Rustama meistarklase ir par bezgalīgu atvērtību un vēlmi dalīties ar savām zināšanām, pieredzi un spēju meklēt jaunas idejas un smelties iedvesmu no ikdienišķām lietām… Kā ikdienas lietās saskatīt neparasti skaistas un pavisam jaunas šķautnes un kā, sperot tikai nelielu soli prom no ierastā skatpunkta, radīt skaistu ainu!

Man šī meistarklase ir maza pasaules redzējuma revolūcija un iedvesmas lādiņš, milzīga praktiskās šaušanas skola meistara vadībā, ar neizsmeļamu ideju krājumu, ģeniālu savā vienkāršībā…”

Maria P., MK.

Epigrāfs runā pats par sevi: ja jūs gaidāt, ka MC sniegs jums kādas konkrētas receptes un paņēmienus, kurus pēc tam varēsiet vienkārši izmantot šablonā, iespējams, labāk doties pie kāda cita. Rustama darbs ir tīra improvizācija, radošums katrā mirklī, kad runa ir par visu, kas ir pa rokai: saules gaismu uz sienas un atspulgu peļķē, nejaušiem velosipēdistiem un balonu pārdevējiem… Tajā pašā laikā viņš nav izklaidējošs masu fotogrāfs, bet gan pieklājīgs, inteliģents un ļoti uzmanīgs. Viņam izdodas neuzkrītoši un labsirdīgi iesaistīt spēlē apkārtējos cilvēkus, kuri nemanot kļūst par šīs darbības dalībniekiem.

Man bija ļoti interesanti, kas to paveiks: mēs slīdējām cauri Sanktpēterburgas centram, cauri visiem zināmām vietām, kas nesola neko jaunu. Mēs esam pašaizliedzīgs laulāto pāris, kas mēroja ceļu no Rīgas tikai tāpēc, lai atdzīvinātu atmiņas par kāzu fotosesiju, un tad ir Maestro, kuram seko puišu bariņš ar fotoaparātiem – kā bariņš grauzēju, kas seko mūziķim, kura uzticamība ir tik bezgalīga, ka viņi tikpat labi varētu sekot viņam līdzi Ņevai… Bet neviens nekrīt, patiesībā līdz vakaram sejas izgaismojas vēl vairāk nekā nogurušas… Neraugoties uz “kopīgo skatpunktu”, katra cilvēka priekšstats ir atšķirīgs, un galu galā katrs ir uztvēris, pamanījis un fiksējis kaut ko savu..

– Rustams, kad jūs vadāt meistarklasi, vai jūtat atšķirību starp cilvēkiem ar pieredzi un iesācējiem?? Kurš ir vieglāk vai varbūt interesantāk??

– Es cenšos neatdalīt. Turklāt ir grūti pateikt, vai cilvēkam ir lielāka vai mazāka pieredze: cilvēks, kuram tās nav vispār, var uztvert materiālu daudz labāk un ātrāk. Un ir cilvēki, kas ir ļoti pieredzējuši, kas ir nofotografējuši desmitiem kāzu, bet viņu pieredzi varētu izmest atkritumos, jo tā visa sastāv no dažām klišejām, ko viņi paši izdomājuši vai kaut kur nozaguši un izmanto visur un visur, kā puzles izkliedi – vienu un to pašu komplektu… Tāpēc es uzskatu, ka šī pieredze ir kaitīga, un labāk, lai tās vispār nebūtu.

Līgava. Foto: Ludmila Martikainen.

– Tas nozīmē, ka tad, kad cilvēki uztver no nulles, viņi ir atvērtāki informācijai nekā tie, kas stingri turas pie savas “pieredzes”?.. Mūsdienās ļoti izplatīta situācija: cilvēks bez pamatzināšanām fotografēšanā apmeklē trīs vai četrus dažādus MC, izveido ļoti labu portfolio no šīm fotogrāfijām un pasludina sevi par “profesionāli”. Ko jūs domājat par šo?

– Es nevienu nenosodītu: katram ir savi motīvi, kādēļ viņš to dara. Vēsturē ir daudz piemēru par izciliem fotogrāfiem vai aktieriem, vai mūziķiem , kuri sāka ar viltīgu ienākšanu savā profesijā no “nepareizajām durvīm”, bet pēc tam nostiprinājās un nostiprināja sevi šajā profesijā. Un, ja cilvēkam ir kādi talanti un spējas, viņam tas būs tikai pirmais solis. Ikvienam iesācējam ir nepieciešams neliels grūdiens. Darbspējīgs cilvēks to atmetīs un darīs savu lietu. Cita lieta ir tā, ka amatnieks turpinās zīmogot kaut ko šablonisku, bet to arī ir grūti spriest, jo spēja mums visiem ir dota nevienmērīga. Un talantīgs cilvēks jebkurā gadījumā “iznāks” ar talantu, protams!

Atkal: katram ir savs ceļš, un, ja kāds vēlas sākt ar MC bilžu ievietošanu – kāpēc ne? Galu galā, viņš taču nav nozadzis bildes, viņš tās uzņēma pats cits jautājums, vai viņam palīdzēja kāds cits … Tagad viņam nav citu bilžu, un viņam ar kaut ko ir jāsāk..! Protams, pēc tam viņam būs jādara kaut kas cits. Un es ceru, ka tas būs labāk nekā tas, ko viņš ir redzējis un darījis MK.

– Joprojām ir grūti nesaņemt aizkaitinājumu, kad jūs ar to saskaraties, un tas ir nomācoši..

– Manuprāt, galvenais ir būt godīgam pret sevi, tas ir viss! Mēs to nevaram ietekmēt. Tā tas ir un vienmēr būs

– Viens no maniem paziņām teica: “Tikai Hadžibajevs ir tāds pats, es nekad nemācīšos šaut kā viņš, tad kāda jēga iet uz meistarklasi??”. Kāda, jūsuprāt, ir MC galvenā ietekme un kāpēc mums ir nepieciešamas šāda formāta nodarbības?? Galu galā, fotografēt patiešām nevar iemācīties divās dienās. Un, lai izveidotu savu stilu, parasti ir vajadzīgi gadi..

– Galvenais ir redzēt, kā strādā pieredzējušāka persona, tas ir ļoti svarīgi! Kad biju jauns iesācējs fotogrāfs, man bija neprātīgi interesanti redzēt, kā strādā meistari, bet bija gandrīz neiespējami redzēt. Un vecās skolas meistari kaut kādu iemeslu dēļ pārāk baidījās atklāt savus noslēpumus. Un viņi ļoti baidījās no konkurences. Tas nozīmē, ka tikai retais no viņiem atdeva kādus foto trikus. Atceros, ka tolaik ļoti rūpīgi piefiksēju visu, kas bija saistīts ar filmu fotogrāfiju. Līdz ar digitālās fotogrāfijas rašanos ir izzudušas apstrādes metodes un procesi, kas mūsdienu fotogrāfa ausij neko neizsaka, un tagad tie visi tiek elementāri atveidoti “Photoshop” programmā. Līdz ar to šie noslēpumi pamazām izzuda… Bet tomēr individualitāte cilvēkā saglabājas, lai arī kas būtu. Tehnoloģijas mainās, bet izcilu fotogrāfu vairs nav.

– Papildus vērtībai, ko sniedz saziņa ar meistaru

vai tas ir arī psiholoģisks stimuls?

– Ļoti daudzi cilvēki man raksta, ka pēc MK viņi sāka šaut un domāt citādi. Tas nozīmē, ka cilvēki cenšas aplūkot gaismu, darbu ar jaunlaulātajiem, vidi un vienkārši nevar šaut tā, kā viņi to darīja agrāk! Viņi saprot, ka tas bija posms, bet viņiem ir jāturpina iesāktais.

Uz skatuves. Foto: Rustams Hadžibajevs.

“Tas, kā Rustams rada attēlus, izmantojot visu, kas notiek apkārt, kā viņš izmanto apkārtējos, kā viņš redz gaismu un spēj satricināt pāri – tas ir kaut kas tāds, ko no viņa ir vērts mācīties.”

Ivans P., MC loceklis

– Kā jūs raksturotu savu darba stilu?? Ja vīrietis nekad nav redzējis jūsu bildes un viņam steidzami nepieciešams īss izklāsts..

– Aprakstīt fotogrāfiju vārdos ir ļoti nepateicīgs uzdevums! Inscenēta reportāža ir pārāk sausa definīcija. Man vissvarīgākais ir, lai fotogrāfijā būtu romantika. Būtībā tas ir romantisks, bet izteikts fotogrāfiskā valodā… Man ir vienalga, kā jūs to nosauksiet: inscenējums, reportāža… Es zinu, ka dzīvē nav tīru reportāžu pat par militārām operācijām un nav tīru inscenējumu.

Reportieris, kurš strādā, neapzināti ietekmē situāciju, un tas nozīmē, ka fotogrāfijā jau ir inscenēts elements. Inscenējumam var būt arī nejaušības un līdz ar to arī reportāžas elements! Tas ir definīcijas, jēdzienu jautājums. Man ir tikai divas definīcijas: Ticēt vai NĒ!

– Kad un no kurienes nāk kāzu fotogrāfs Rustams Hadžibajevs??

– Pirms 20 gadiem es sāku profesionāli fotografēt, proti, dzīvot no fotografēšanas. Sākumā tā bija avīze, tad žurnāls, tad man apnika un sāku filmēties reklāmās. Tad es ieinteresējos veikt visu ceļu no fotografēšanas līdz gatavam bukletam un sāku visu darīt pats: fotografēšanu, maketēšanu, piegādi drukātājam un nogādāšanu klientam. Esmu tā strādājis dažos lielos uzņēmumos, bet arī tas man kaut kā apnika. Studijas filmēšana man nepavisam nav pa prātam – tas bija interesanti, bet tikai kā zināma pieredze noteiktā posmā, nekas vairāk.

Tad es fotografēju modi – vispirms studijā, tad pārgāju uz žurnālu un fotografēju visdažādākās skates un modes kolekcijas lai gan arī tas mani īpaši neinteresēja , un tajā pašā laikā ap 2002. gadu mani uzaicināja fotografēt kāzas nejauši paziņas, kuri vienkārši zināja, ka es esmu fotogrāfs. Un es biju ieinteresēts fotografēt, kā es to redzu.

Toreiz bija tradīcija fotografēties dzimtsarakstu nodaļā: pāris ieradās birojā, obligāti fotografējās kopā ar vecākiem, grupā un uz kāda fona. Tā beidzās visa kāzu fotosesija. Labākajā gadījumā viņi varētu aiziet pie bērza, apskaut to un fotografēties izdomātās pozās… Es tā nevarēju fotografēt, tāpēc fotografēju tā, kā biju pieradis to darīt.

Kaut kā viss man patika, un, man par pārsteigumu, nākamajā gadā es jau biju nofotografējis aptuveni divdesmit kāzas. Tad es nolēmu riskēt un pilnībā pārslēgties. Kopš tā laika ir pagājuši astoņi gadi!

– Kā jūs tagad vērtējat šo pirmo uzņemšanu, vai būtu rīkojies citādi, vai arī jūs joprojām esat apmierināts ar to, pat no šāda viedokļa raugoties??

– Pat no šī brīža viedokļa es esmu apmierināts!

– Vai jums ir kāda “mīļākā” fotogrāfija??

– Domāju, ka tas tomēr ir “Pēteris Balkāns” pilnu versiju var redzēt rustala ZHG .livejournal.com. – a. g. . Ir dažas iecienītākās kāzas, bet “Pēteris” kaut kā izceļas… Tas ir ideāls sakritums starp pāra pasaules redzējumu un manu. Un tajā, ka viņi visā devās man pretī: un visas manas vēlmes tika izpildītas, un sagatavošanās arī tika veikts brīnišķīgi, visi ieteikumi, ko es devu, viņi izpildīja. Gandrīz viss, ko es plānoju, piepildījās! Vienmēr ir vēl tik daudz kas jāplāno, un šī ir viena no retajām reizēm, kad viss sanāca, cik vien iespējams. Izņemot dažus interesantus mirkļus, kas šo uzņemšanu būtu padarījuši vēl labāku, taču vairāku iemeslu dēļ tie neīstenojās. Piemēram, es gribēju pastaigāties ar dzīvu gaili ap Pēteri..

– ???

– Tas būtu ļoti interesanti, provokatīvi! Mēs vēlējāmies to turēt uz auklas, lai tas nenokristu, un mēs to izlaidām cilvēku pārpildītās vietās… Cilvēku reakcija būtu ļoti ziņkārīga, interesanta… Pēteris ir harmonijā ar gaili.

– Un kas ir traucējis?

– Mīlestība pret dzīvniekiem, kas atsver vizuālos ieguvumus. Līgava bija ļoti jūtīga, viņa nevēlējās “mocīt dzīvnieku”, un nekādi pierunāšanas mēģinājumi nedeva rezultātu.

Iestatīšana. Foto: Rustams Hadžibajevs.

– Daudzi fotogrāfi, redzot kāda cita veiksmīgas fotosesijas rezultātus, labprāt pasmīkņā: “Protams, ar šādiem puišiem jautriem, dzīviem, skaistiem !.. Bet es būtu gribējis redzēt, kā viņš tiktu galā ar “Pinokio”, kuru man bija iespēja uzņemt pagājušajā piektdienā…” – utt. Kāpēc, jūsuprāt, dažiem cilvēkiem vienmēr izdodas “labas” fotogrāfijas, bet citiem – “neveiksmīgas”??

– Tas notiek vairumā gadījumu, kad jautājums tiek atrisināts tīri tehniski: klientiem patīk dažas fotogrāfijas, viņi uzaicina fotogrāfu, un viņi formāli piekrīt. Es esmu par intīmākām attiecībām ar pāri. Tas nozīmē, ka fotogrāfam šīs dienas laikā būtu jākļūst par praktiski tuvāko cilvēku – vismaz viņam būtu jācenšas to darīt. Un, kad tas notiek, tad attīstās pāra uzticēšanās un godīgums, un tad tas tiek realizēts vizuālos attēlos.

Protams, tas nenotiek vienmēr, tuvības pakāpe vienmēr ir atšķirīga. Bet, kad tas notiek, pat pirms kāzām, es redzu, ka rezultāts būs interesants. Un es vienmēr cenšos noskaidrot, ko viņi vēlas kā rezultātu. Vienkārši, ja viņi saprot un iedomājas atšķirīgi, būs grūti strādāt kopā, pat ja viņus ieteiks mani draugi, kurus esmu nofotografējis… Ja viņi nav “mani” klienti – mēs nevarēsim atrast kopīgu valodu. Mūsu sapratnes trūkums var aizņemt pārāk daudz laika, un es gribu, lai viņi būtu laimīgi šajā dienā, tāpēc kāpēc mēs gribētu sagraut viens otra svinības?

– Jums ir iespēja satricināt visstingrāko un primitīvāko pāri?

– Domāju, ka, ja es kaut ko teikšu, maz cilvēku man noticēs. Es teikšu tā: tas pāris, kas ir gatavi atvērties, lai iegūtu šo rezultātu. Tad šāds rezultāts ir pilnīgi iespējams. Es sludinu šāda veida brīvu, emocionāli atklātu, inscenētu reportāžu vai reportāžas inscenējumu . Un, ja pāris ir pilnīgi atšķirīgs un cilvēki vēlas kaut ko pompozu dažreiz jūs to saņemat nejauši , tad es viņiem uzreiz saku, ka viņi ir pārpratuši vai kļūdījušies, un mēģinu viņus iegūt savā pusē. Es fotografēju un rādu rezultātus, kā es tos redzu. Visbiežāk viņiem sāk patikt tas, ko es piedāvāju. Kad tas notiek, ir vieglāk veikt turpmāku fotografēšanu, jo jūs jau esat nodibinājuši kontaktu.

– Fotogrāfa prasmes var izglābt jebkuru situāciju, bet tomēr… Kur jūs dabūjat tik lieliskus puišus kā “Pētera Balkāna” fotogrāfijā?? Jūs piesaista noteikta veida cilvēki vai arī jūs tos “audzināt”?

– Protams, ne visi ir izsalkuši pēc šāda veida fotogrāfijas, ne visi pāri saprot šāda veida fotogrāfijas interesi. Es ticu, ka es izglītoju savu klientu, un es mērķtiecīgi ievietoju fotogrāfijas ar šādu redzējumu savā portfolio savā blogā un tīmekļa vietnē . Es izkārtoju karogus vai uzlieku laternu, lai pāri pie manis nāktu ar atbilstošu fotogrāfijas uztveri.

– Tātad jūs nedomājat par to, kā viņus izglītot fotografēšanas laikā, bet gan pirms tam?

– Jā! Es nevēlos pārus, kas to noliegtu un vēlētos citu rezultātu. Es viņiem nedošu citu rezultātu – ne tāpēc, ka es nevaru, bet tāpēc, ka mani tas neinteresē. Šādā veidā es varu fotografēt tikai to, kas mani interesē. Un neliela daļa pāru vienkārši vēlas iegūt šāda veida kadru. Man ar to ir vairāk nekā pietiekami. Tāpēc es visiem fotogrāfiem, kuri vēlas kaut ko sasniegt kāzu fotogrāfijā, iesaku censties izglītot savus klientus. Izveidot viņiem interesantu produktu, lai viņi nāktu pie jums, proti, lai jūs varētu sniegt rezultātu, un viņi vēlētos to saņemt. Tā ir perfekta alianse. Nevis produkts, ko pērk visi, bet gan produkts, kas jūs interesē. Noteikti atradīsies kategorija cilvēku, kas nāks pie jums, bet tie, kurus tas neinteresē, var atrast simtiem citu fotogrāfu..

Uz tilta. Foto: Rustams Hadžibajevs.

– Ne visi klienti var novērtēt šādu radošuma pakāpi. Tas prasa zināmu kultūru un “redzi”, kas pārsniedz tradicionālos priekšstatus par skaistumu un attēla kvalitāti… Un es pieņemu, ka ir nepieciešama arī laba humora izjūta, lai adekvāti uztvertu ar “ļoti platleņķa” objektīvu uzņemtu attēlu..

– Nu jā, cilvēki, kas vispār nav saskārušies ar fotogrāfiju vai arī ir pazīstami tikai ar tradicionālo pieeju , protams, nenāk pie manis. Fotogrāfija, ko es piedāvāju, prasa kultūras un vizuālo sagatavotību. “Mani” klienti ir cilvēku kategorija, kuriem patīk skatīties labu kino – ne mainstream kino, bet drīzāk art house… Viņi nāk motivēti, lai iegūtu rezultātu, un viņi to saņem.

– Taču jums ir daudz kadru, kas ir konservatīvāki tehnikas ziņā , un tie neizskatās mazāk radoši. Tātad runa nav par tehniku kā tādu piemēram, platleņķa objektīvs , bet gan par amatnieka prasmi izmantot pieejamos rīkus… Tu iepriekš pārdomā fotografēšanas procesu vai dodies turp, kur dodies, un improvizē pa ceļam?

– Protams, ir daži pamatpunkti, noteikta programma, kas jāievēro, un es cenšos improvizēt tās robežās.

– Šobrīd ļoti modīga, populāra un “top” tendence ir “glamūra fotogrāfija”, kad viss izskatās glancēts un elegants. Man ļoti patika izteiciens “wow efekts”, kad jūs runājāt par šo produktu līniju, kas paredzēta “neizsmalcinātiem” klientiem. Jā, rezultātā viss izskatās ļoti dārgs, bet patiesībā tās visas ir vienas un tās pašas pastmarkas, tikai ļoti dārgas?

– Jā, tie ir dārgi. Tā tas ir bijis vienmēr, pat mākslā. Lielāko daļu cilvēku interesē standarta pieeja, kas ir ierāmēta dārgā rāmī un dārgi prezentēta. Un ir fotogrāfu kategorija, kas veiksmīgi izmanto šo pieeju un gūst no tās maksimālu labumu. Un es šo pieeju diezgan respektēju: visām puķēm vajadzētu augt..

– Jā, viņi “audzina” savu klientu atbilstoši savām interesēm, un viņš dodas pie viņiem pēc konkrēta “wow rezultāta”… Ir cilvēku kategorija, kuriem “nevajag lētus kamieļus”, un viņi pieiet fotogrāfa izvēlei no cenu saraksta augšas un zem noteiktas cenas pat neapsver. Radītāji šo stilu uzskata par mākslu, taču tas drīzāk ir amatniecība?

– Protams, tas ir amatniecības darbs. Bet amatniecība bieži pārklājas ar īstu mākslu. Tāpat kā viduslaikos mākslinieki darināja slavenu kungu portretus pēc pasūtījuma, un šie karaliskie ceremoniālie portreti tagad ir izvietoti muzejos. Izgatavoti pēc pasūtījuma, par naudu, pēc tradicionālām receptēm, tie ir pārauguši savu mērķi – portreti pēc pasūtījuma – un kļuvuši par mākslas darbiem. Un daudzi šāda veida darbi ir pazuduši, pazuduši vai arī atrodas apkārt, nevienam neatprasīti. Tāpat ir arī fotogrāfijā. Ir darba kategorija, kas ir izaugusi no amatnieciskās pieejas. Taču lielākoties tā ir tikai pielāgota fotogrāfija. Tikai nedaudzi fotogrāfi sludina radošu pieeju; patiesībā tas ir diezgan riskanti. Ir daudz vieglāk darīt saprotamas, paredzamas lietas, saņemt labas atsauksmes un iepriecināt klientus.

Ar cauruli. Foto: Rustams Hadžibajevs.

“Rustams, man ļoti patika jūsu metode, kā jūs mijiedarbojaties ar vidi. Cik brīnišķīgi viss ir nonācis pie mums: papagaiļi, pērtiķi, suņi, laipnie sauļotāji…”

Mīlestība R., MK dalībnieks

– Kā tas ir, ka filmēšanas laikā viss notiek īstajā vietā un īstajā laikā: ierodas laimīgas kaijas, nāk kaķi-suņi, policisti un alkoholiķi, it kā jūs būtu ar viņiem iepriekš vienojies??

– To ir grūti izskaidrot, tas ir kaut kas iracionāls. Man šķiet, ka es to tik ļoti vēlos… Man ir ļoti tuva doma, ka doma ir materiāls. Šīs lietas ir nepierādāmas, bet, kad tas tā izdodas, jūs sākat tām ticēt. Es vienmēr ceru uz kādu izdevību, un tā parasti beigās rodas. Kādam ir jāiet man pretī “tur”.

– Vai jūs izgatavojat tradicionālus attēlus “vecvecākiem”, vienkāršus un saprotamus, ko viņi varētu ierāmēt?

– Es to noteikti daru un iesaku to darīt ikvienam! Ja jūs saviem klientiem piedāvāsiet tikai eksperimentālas fotogrāfijas, kas atspoguļo jūsu redzējumu, un izvairīsieties no tradicionālām izdrukām, riskējat, ka jūs pārpratīs jūsu radinieki, kuri īpaši gaida, kad tās tiks ierāmētas un apbrīnotas. Es nedomāju, ka ir grūti uzņemt šādas fotogrāfijas, tās nav jāfotografē ar traģisku sejas izteiksmi. To var veikt netradicionālā veidā, bet tas būs pāru un grupu portreti. Ja jūs mēģināsiet notvert prieka atmosfēru, ko viņi jutīs un izstaros, tas būs ļoti patīkams ikvienam un tajā pašā laikā nebūs pretrunā ar kopējo koncepciju.

– Atcerieties “sešus Gļeba Žeglova noteikumus”? Manuprāt, visgrūtākais ir “izrādīt patiesu interesi par cilvēku”. Man ir sajūta, ka jums ir daudz kas uz to balstīts.

– Pilnīgi pareizi! Es visu dienu pavadu citā ģimenē, vai ir iespējams būt nomaļus no viņu dzīves, palikt svešinieks?? Es pazīstu fotogrāfus operatorus, kuri emocionāli norobežojas no visiem un vienkārši dara savu darbu, bet esmu pārliecināts, ka no tā nekas labs neiznāks. Cilvēki domās, ka viņi ir kaut kādi svešinieki, un, visticamāk, neatvērsies. Un, ja jūs ienākat mājā ar smaidu un cenšaties ar ikvienu runāt viņa valodā, interesējaties par viņa dzīvi un gūstat uzticību, cilvēki pārsteidzoši ātri sirsnīgi uzrunā svešinieku, kas pirmo reizi ir ienācis viņu mājās. Un tad visa diena paiet atmosfērā, kad jūtat, ka visi šie cilvēki jums ir ļoti tuvi. Šādi strādāt ir nesalīdzināmi patīkamāk, labprātīgāk un produktīvāk.

– Jūs strādājat bez palīga. Pastāstiet, kā jūs izkļūstat no situācijas, kad jums ir jāizmanto papildu aprīkojums, piemēram, gaisma vai atstarotājs?

– Es neizmantoju papildu gaismas vai atstarotāju. Kopumā, manuprāt, īstam fotogrāfam pietiek ar fotoaparātu. Divi, protams, ir labāk: otrais aizsargā pret nelaimes gadījumiem. Reiz man salūza slēdžs, un man bija šausmīgi iedomāties, kas būtu noticis, ja man līdzi nebūtu otras kameras… Turklāt man nepatīk mainīt objektīvus, tāpēc, lai netērētu laiku, man līdzi ir divas kameras ar dažādiem objektīviem. Turklāt jūs varat garantēt, ka šo mirkli nepalaidīsiet garām.

– Tāpēc jebkurš skaistums jūsu bildēs vienmēr ir dabisks?

– Pilnīgi noteikti! Bez atstarotāja, bez zibspuldzes – tikai dabiskā gaisma. Mākslu izmantoju tikai dažkārt banketos, un ne vienmēr.

– Vai jūs vairāk jūtaties kā komerciāls fotogrāfs vai mākslas cilvēks??

– Es negribētu to kategorizēt. Es vienkārši daru to, kas man patīk. Un, ja ir cilvēki, kuriem tas patīk un kuri ir gatavi to pasūtīt, tas man ir liels prieks. Ja runa būtu tikai par naudu, es būtu atradis citu profesiju, kurā varētu nopelnīt daudz vairāk. Un, lai gan man ir iespēja, es to nedaru tāpēc, ka man patīk fotografēt.

– Tātad, ja jums ir divi pasūtījumi vienā un tajā pašā dienā un viens no tiem ir radošāks, bet otrs – finansiāli izdevīgāks, jūs dotu priekšroku pirmajam?

– Protams, es izvēlēšos radošo, par to nav šaubu! Ja es zinu, ka no lēta uzdevuma gūšu interesantu rezultātu, es to noteikti darīšu. Apmierinātība no fotografēšanas procesa ir daudz svarīgāka par materiālo atlīdzību, kas var būt mazāka, bet darbs būs daudz emocionāli bagātāks..

– Jūsu bloga virsraksts ir “Kāzu fotogrāfijai jābūt mākslai!”. Kas jums ir kāzu fotogrāfijas mākslas kritērijs??

– Protams, es nepārspīlēju kāzu fotogrāfijas nozīmi, tai ir zināma lietišķa vērtība. Taču arī šajā jomā fotogrāfs var būt radošs un uzņemt attēlus, kas nav tikai utilitāri. Jā, es fotografēju kāzas saviem klientiem, bet cenšos īstenot radošus projektus, ievērojot šīs robežas. Man ir grūti spriest, vai tā ir vai nav māksla. Māksla man ir kaut kas savdabīgs un laika pārbaudi izturējis. Citādi tas ir vizuāls fons, kas ir, teiksim tā, ievērības cienīgs.

– Jūs reiz minējāt, ka neapskatāt kāzu fotogrāfu darbus, es to pareizi sapratu? Pastāstiet, uz ko jūs skatāties??

– Jā, es cenšos to neskatīties, man ir garlaicīgi skatīties kāzu fotogrāfijas. Mani iedvesmo slavenu meistaru albumi: ainavu fotogrāfu, slavenu modes fotogrāfu, tādu ziņu aģentūru kā Magnum, National Geographic fotogrāfu albumi. Tātad tās nav kāzu fotogrāfijas, kas mani iedvesmo.

Zem torņa. Foto: Rustams Hadžibajevs.

– Ja atstājam malā fotogrāfiju, kura no mākslām jums ir vissvarīgākā?? Un vispār, kas jūs iedvesmo?

– Glezniecība, protams!

– Filma?

– Kino ir tikai atsevišķa lieta! Liela niša un vizuālās informācijas avots. Kino, iespējams, ir svarīgāks par visu pārējo, ko minēju. Es nezinu, kāpēc es neminēju kino jau pirmajā vietā..

Kino ir kā mūžīgas vērtības, no tā var smelties nebeidzamus attēlus savai kāzu fotogrāfijai! Bet ne katra filma ir tikai interesanta… Ir daudzi operatori, kuru darbi ir fotogrāfiski vārda visaugstākajā nozīmē, un katrs kadrs filmā ir pelnījis, lai to izdrukātu lielos burtos uz papīra, un šos kadrus var apbrīnot..

Es minēšu tikai dažus, un galvenokārt tie ir no mūsu operatoru skolas. Tādu operatoru kā Urusevska, Moskvina, Ļebševa, Kņazinska un Rerberga darbus apgūst kameras skolās visā pasaulē. Ja kāds nav dzirdējis šos vārdus, iesaku noskatīties viņu filmas, kas, esmu pārliecināts, apvērsīs fotogrāfisko apziņu kājām gaisā. Pēc šo filmu noskatīšanās un izpētes cilvēks, kurš ir iedziļinājies tik milzīgā augstākās kvalitātes vizuālajā materiālā, nespēs prasmīgi filmēt.

– Ko jūs uzņemat, kad neesat aizņemts darbā??

– Agrāk es fotografēju tikai ainavas, man tas bija interesanti. Un tagad, pateicoties lielajai iegrimšanai kāzu fotogrāfijā, es nevaru no tās izkļūt pat savā atpūtas brīdī. Un es cenšos ievietot šo pāri pat ne jaunlaulātos, tikai jaunu vīrieti un meiteni šajos vizuālajos tēlos, ko redzu, kur vien eju. Kad maijā biju Āzijā un ceļoju pa kalniem, es atradu vietējo pāri, ar kuru braukāju pa visdažādākajām eksotiskām vietām un fotografēju ainavas..

– Ko jūs varētu ieteikt cilvēkiem, kuri plāno sasniegt augstumus kāzu fotogrāfijā?? Augstumi nevis statusa un sevis pozicionēšanas kā “foršākā” nozīmē, bet gan patiesi radoša rezultāta ziņā, kad attēls ir tik labs pats par sevi, ka nav nozīmes, vai tā ir kāzu fotogrāfija vai nav..

– Jums ir jāmīl fotogrāfija kopumā, tā ir jādzīvo! Es labi apzinos, ka ne visi cilvēki, kas nāk uz kāzu fotografēšanu, vēlas kādu radošu panākumu. Lielākā daļa no viņiem vēlas nopelnīt naudu, un tas ir saprotami. Bet, ja vēlaties gūt panākumus tas attiecas uz jebkuru jomu , jums ir jādzīvo profesijā. Jums tas ir jāpatur prātā, lai jūsu smadzenes dienu un nakti strādātu, lai panāktu pilnību. Tiešraides fotogrāfija! Neaizmirstot, ka dzīve ir daudz plašāka

Sekojot. Foto: Rustams Hadžibajevs.

Ar lukturīti. Foto: Ivan Petrov.

Rustama Hadžibajeva meistarklases fragments, Sanktpēterburga, Pētera un Pāvila cietoksnis.

Foto: Ivan Petrov.

Fragments no Rustama Hadžibajeva meistarklases Sanktpēterburgā.

Gaismu, ar kuru tiek izgaismota līgava, nerada atstarotājs, kā daudzi cilvēki domā. Šis ir mājas sienas dabiskais atspulgs, ko izgaismo vakara saule.