Rubriku “Fotokritika” vada Georgijs Rozovs, pazīstams fotogrāfs un skolotājs, populāru grāmatu par fotogrāfijas tehniku un mākslu autors. Tālāk redzamās fotogrāfijas ir iesniegtas žurnāla Photo&Technique fotokonkursam, kura rezultāti tika publicēti 2013. gada 14. 46 numurā.
Redakcijas pastā starp konkursam iesūtītajām fotogrāfijām es arvien biežāk sastopu darbus, kas mani interesē ar to, ka to autori, kuri ir apguvuši fotografēšanas pamatus, ir aizņemti, meklējot jaunas tēmas, jaunus risinājumus pasaules vecajām tēmām. Viņi mācās nevis skatīties, bet gan redzēt apkārtējo pasauli tādu, kāda tā parādīsies vēlāk – ekrāna plaknē vai drukas plaknē. Tagad tas ir vieglāk nekā kinofilmu fotogrāfijas laikos.
Kad mēs filmējam, monitorā jau redzam prototipu vai nākotnē gatavas bildes variantu. Šāda skaidrība un vieglums uzņemšanā ir maldinošs. Mākslā nav labi iestaigāta ceļa. Fotogrāfa darbs nebeidzas, tiklīdz ir atlaists slēdžs. Tālāk seko vairāki būtiski soļi: atlase, kadrēšana, retušēšana, nosaukuma izdomāšana, fotografēšanas procesa analīze. Tikai pēc tam manā nenovērtējamajā pieredzes lādītē parādās jauni “graši” un cerība uzkāpt uz nākamo kāpņu pakāpienu, kas ved uz nesasniedzamo virsotni..
1. “Pamesta bērnība”
Aleksandrs Artjomenkovs poz. Tuchkovo .
2. 2. foto.
Man patika Aleksandra Artemenkova no Tuchkovo, Rīgas apgabals 1. foto . Ja es ieraudzītu šo lelli izgāztuvē, turklāt šādā gleznieciskā pozā, es noteikti apstātos un gaidītu, kad kāds šo mirušo dabu cilvēciski piepildīs, pārvēršot nefiltrētu kluso dabu par pilnvērtīgu žanra attēlu. Vismaz es varētu pierunāt kādu piemērotu cilvēku nospēlēt kādu lomu nelielā fotoizrādē. To darot, es vadītos pēc vēlmes, lai turpmākās fotogrāfijas būtu pēc iespējas fotogrāfiskākas.
Šāda mērķa sasniegšanai varēja būt vairākas iespējas. Pirmais, kas nāk prātā, ir nošķirt priekšplānu no fona, izmantojot ātru objektīvu ar atvērtu diafragmu vismaz f/2,8. Varētu mainīt objektīvu, sašaurināt optikas redzes leņķi līdz normālam. Lielākas jaudas poltīniem ir mazāks lauka dziļums, tāpēc tie var labi izcelt nefokusēto zonu kadra aizmugurē. Tas atdalītu lelli no fona un padarītu fonu viendabīgāku.
Autora versijā tā ir piepildīta ar daudzām ļoti aktīvām, skaidri norobežotām vietām. Virspusē divas horizontālas gaismas joslas – garāžu jumti. Zemāk attēloti sienu taisnstūri un atkritumu urnas. Tad uz ceļa uzkrīt viegla sniega diagonāle. Cauruļu traipi un vertikāles uz garāžu jumtiem. Visa šī “bagātība” izceļas, cīnās par skatītāja uzmanību, novērš viņa uzmanību no galvenā attēlā – lellēm un pensionāriem.
Ja es būtu šī fotoattēla autors, es būtu mēģinājis izveidot citu tēmas versiju: es lūdzu varonei mest nevis maisu ar atkritumiem, bet tikai lelli. Protams, būtu bijis grūtāk notvert. Iespējams, jums būtu jāfilmē nepārtraukti un jāveic vairāki desmiti kadru, lai kadrā viss būtu kopā. Varbūt man vajadzēja mēģināt fotografēt ar ghostwire, lai labi izkliedētu fonu. Šis variants ir īpaši labs, ja jums nav pa rokai ciltsdēla ātrgaitas optika.
Iespējams, es mēģinātu apgaismot priekšplānu ar mīnus korekcijas zibspuldzi aizmugures aizkara slēdža režīmā. Tādā gadījumā lidojošā lelle būtu garantēti asa, fons būtu izplūdis un aiz “pamestā bērna” paliktu tauku pēdas.
Es fantazēju tikai tāpēc, lai vingrinātos spēt izdomāt pēc iespējas vairāk dažādu fotogrāfisku risinājumu šim tematam. Es to daru visu laiku un mentāli pat bez kameras. Ir vieglāk nenogurt un visu laiku uzturēt labu fizisko formu.
Bet, ja mēs diskutētu par Aleksandra Artemenkova jau paveikto darbu, es ieteiktu nedaudz apgriezt attēlu, palielināt mikrokontrastu priekšplānā, lai tieši teksturētu lelli, un, gluži pretēji, nedaudz samazināt mikrokontrastu fonā un tajā pašā laikā to izgaismot. Aptuveni kā 2. attēlā.
3. “Grigorijs Aleksanjans Rīga Izšķirošais brīdis.
Fotoaparāts: Pgacic L.
Objektīvs: Jupiter-21 T
Aizslēgšanas ātrums: 1/250s.
Diafragma: f/4.
Svema” filma Foto-250.
Sportu ir grūti fotografēt. Ir grūti noķert interesantu brīdi. Vēl grūtāk ir notvert ne tikai kustības dinamiku, bet arī varoņu emocionālo stāvokli. Un visai laba akrobātika, lai to visu apvienotu harmoniski sakomponētā attēlā.
Grigorijs Aleksanjans no Rīgas, iespējams, nebija pilnībā apmierināts ar fotografēšanas laikā iegūto rezultātu un nolēma fotogrāfiju uzlabot retušas laikā. Sākotnējā attēlā sportistu figūras bija pārāk asas un fons nebija pietiekami izplūdis. Negatīvais attēls tika digitalizēts un apstrādāts ar Photoshop Motion Blur filtru. Pie tam sportistu figūras bija izsmērētas pa diagonāli, bet ne tikai kustības virzienā, bet arī pretējā virzienā. Īpaši smieklīgi izskatās kadrā redzamā labā figūra: tā izskatās, it kā spārni būtu izpletušies.
Īsāk sakot, ikviens fotogrāfs, kurš jebkad ir filmējis ar vadu, uzreiz pamanīs, ka tauku pēdas ir nevietā. Tiem jāatrodas tikai aiz sekojošiem objektiem. Iespējams, ka cilvēki, kas nav iepazinušies ar kustības pārneses metožu niansēm fotogrāfiskā attēla plaknē, var nepamanīt ne “spārnus”, ne citas neatbilstības. Iespējams, viņiem patiks attēls, jo skaitļi, uzraksti uz krekliem un svītras uz šortiem ir asas. Fons ir neskaidrs. Cīņas kustības un karstuma sajūta ir labi nodota. Un es labprāt pievienotos šādiem skatītājiem un izbaudītu autora laimi. Bet, diemžēl! Daudzā gudrībā ir daudz bēdu!
4. Olesa Kolodjažnija “Rīgas ainava” Sanktpēterburga .
Kamera: Pentax K10D
Objektīvs: Takumar 70-200 f/4-5.6
Sākšu ar nosaukumu, jo pēdējā laikā bieži sastopos ar nepareizu vārda “ainava” lietojumu. Kad cilvēki runā par ainavu, parasti ar to saprot dabas reljefa veidu vai skatu. Protams, Maskavu saukt par dabas kompleksu ir mazliet pārspīlēti, jo mēs visi esam daļa no dabas, un visas cilvēku radītās neglītības agrāk vai vēlāk aizaugs ar zāli vai mežu un kļūs par kultūras slāni un objektu nākotnes arheologu pētījumiem.
Kā mēdza teikt neaizmirstamais Ostaps Benders: “Nerunā skaisti!”. To, kas redzams Olesjas Kolodjažnij fotogrāfijā, varētu saukt vienkārši – Rīga. Manā jaunībā šādas tēmas bija ļoti populāras, un tām vienmēr bija viens un tas pats nosaukums – “Vecais un Jaunais”. Ne pārāk izdomas bagāts, bet būtībā pareizs. Arhitektūras stilu konflikts ir acīmredzams. Tēma atrisināta. Un ar tehnisku izsmalcinātību. Tā neskaitāmas reizes ir iedvesmojusi dzejniekus, gleznotājus un fotogrāfus. Un tas iedvesmos vairāk nekā miljons reižu, paliekot interesants, cik vien interpretētājs ir talantīgs. Autors izmantoja televizoru.
Uzdrošinos apgalvot, ka attēls uzņemts no rokas un, pateicoties stabilizētam sensoram, nav vērojama kratīšanās. Tomēr autors slikti rīkojās ar autofokusu – fokuss tika uzstādīts uz ēkām pilsētas iekšienē, kur pat burti uz reklāmas stenda ir salasāmi..
Bet baznīcas kupoli priekšplānā “peld”. Tomēr, pat ja tie būtu pilnīgi asi, šajā darbā nevaldītu miers un harmonija. Noapaļotās formas priekšplānā un leņķveida figūras fonā šajā skatā nevar apvienot. Iespējams, viss būtu saplūdis, ja objektīva lauka dziļums būtu mazāks. Fons varētu būt neskaidrs, izšķīdis nenoteiktībā. Šis varētu būt bijis interesants fotoattēls.
5. Oļas Simahinas “Imaginārijs” Sanktpēterburga, Latvija . Čeboksari .
Kamera: Nikon D5100
Objektīvs: AF-S Nikkor 18-105 mm f/3.5-5.6
Olga Simakhina no Čeboksarijas nosūtīja pārveidotāju. Mūsdienās to daudz uzņem – tā ir mode. Taču biežāk tas ir tik vienkārši, ka nav nekādas maģijas. Attēls joprojām ir tikpat naturālistisks, kāds tas bija, pirms es to apgriezu otrādi. Padomājiet par to: otrādi – otrādi, un jaunajam attēlam ir jāizskatās citādāk nekā sākotnējam.
Olgai tas izdevās, un pat ar lielisku gaumi. Filmas fotoattēlu graudains. Tas nozīmē, ka attēls ir apzināti izkropļots, lai tam piešķirtu glezniecisku kvalitāti. Asums tika noteikts pēc krusta un koku atspīduma peļķes virspusē. Skatītāja iztēles rosināšanai svarīgi objekti ir reālistiski, atpazīstami un tonāli kontrastējoši uz gaišā debesu fona.
“Zeme un debesis” ir izplūdušas un tonāli izceltas. Bruģis attēla augšējā daļā izskatās kā drūmi negaisa mākoņi.
“Imaginarium” izrādījās pārdomāts līdz pēdējam sīkumam. Apsveicam autori ar radošiem panākumiem!
6. “Mans templis”. Jevgeņijs Merkušins Rīga .
Fotoaparāts: Canon PowerShot SX 1 IS
7. 7. foto
.
Attēlā redzama Borisa un Gļeba baznīca Aleksandrovskas rajonā, Vladimira apgabalā. No pavadvēstules izriet, ka autors ir ļoti rūpējies par pareizu krāsu atveidi, tāpēc ir ieslēdzis manuālo baltās krāsas balansu. Viņam ir skumji, ka nav izdevies pilnībā atbrīvoties no vadiem, un viņš vēlētos pārvietot varavīksni tuvāk svētnīcai.
Būtībā es tam piekrītu. Vadi ir jānoņem. Esmu atbrīvojies arī no staba – tas nepadara attēlu skaistāku un izskatās kā svešķermenis blakus gleznainām drupām. Man ļoti patika šis drūmais Jevgeņija Merkušina darbs, tāpēc es vēlējos to padarīt vēl pilnīgāku. Es centos izdarīt to, kas, manuprāt, bija nepieciešams šim attēlam. Piemēram, es nedaudz koriģēju perspektīvas izkropļojumus, lai iztaisnotu vertikāles, izcēlu oranžos saules gaismas plankumus ēkas augšpusē un izcēlu varavīksni un kapus kapsētā. Tas ir, es atzīmēju fotogrāfiski svarīgus punktus attēla plaknē 7. foto .
8. “Underdog.”. Vladimirs Palčiks Sanktpēterburga . Pēterhofa. Marlin vārpsta
Kamera: Nikon D5000
Objektīvs: Sigma 18-200mm F3.5-6.3 DC OC HSM
Vladimira Palčika fotogrāfija ir veidota, balstoties uz pretstatiem – četriem pareiziem un vienu neparastu. Un vēl – par melnā un baltā konfliktu, kā arī par ritma pārtraukumu. Šķiet, ka autora versijā zeme ir attēlota šķērsgriezumā. Tāda kā elles un… citas elles sadursmes mēģinājums. Es negribētu ainavas augšējo daļu saukt par “paradīzi”. Pasaules kārtība, kas reducēta līdz lakoniskam divu fonu un piecu dārznieku nomocītu koku kopumam, diez vai atgādina paradīzi.
Taču ar šo pieticīgo rīku komplektu pietiek, lai radītu fotogrāfisku līdzību par šķīsto un nešķīsto vai pasaku par neglīto pīlēnu. Šis stāsts atkal nav jauns, taču tas vienmēr ir aktuāls. Tā ir neskaitāmas reizes kalpojusi par iedvesmas avotu dzejniekiem, gleznotājiem un fotogrāfiem. Un tas kalpos vairāk nekā miljons reižu, paliekot interesants pēc tulka talanta mērauklas.
Šajā gadījumā autora versija man atgādina ilustrēta žurnāla virsraksta attēlu: augšējā daļā ir izteikuma būtība, bet melnais lauks ir fons kādam tekstuālam paziņojumam. Savulaik šādas bildes taisīju “Ogonjokai”, bet man ir grūti iedomāties šādu darbu uz izstāžu zāles sienas. Un tā, pieticīgi klepojot dūšā, es ierosinu savu apgriešanas versiju.
9. “Dodiet man debesu elpu!” Vladimirs Palčiks Sanktpēterburga
Kamera: Nikon D5000
Objektīvs: Tokina 10-17mm F3.5-4.5 Zivs acs
Vēl viens attēls – Vladimirs Palčiks. Tas ir meistarīgi paveikts. Lielisks platleņķa, diagonālā vertikālā krituma, zema leņķa, zema leņķa. Un pat attēla sadalīšana trīs daļās to nesabojāja. Perfekta sastāva droša pazīme – ne vairāk, ne mazāk!
Turklāt kāds vecs bārenis joprojām varētu ļaunprātīgi piebilst, ka tikai slinki nav fotografējuši Sanktpēterburgas pagalmus un akas.
Grūti pateikt: tēma nav jauna, bet zem mēness viss ir jauns. Un ceļā uz savu individuālo pasaules redzējumu, uz savu stilu visi fotogrāfi iziet cauri mācekļa un labāko modeļu atdarināšanas posmam. Man ir sajūta, ka Vladimirs Palčiks ir spēris vēl vienu soli ceļā uz radošo brīvību un sava individuālā stila apgūšanu.
Kāpēc šī kritika tik ļoti koncentrējas uz runas stilu, nevis uz fotogrāfijām? Vai tiešām foto kvalitāte ir tik slikta, ka nav vērts runāt par tēmu? Es gribētu uzzināt, ko citi domā par šiem fotoattēliem un to kvalitāti.
Kāds ir jūsu viedoklis par Rozovas fotogrāfijām? Vai jūs uzskatāt, ka viņš ir apzināti izmantojis ne tik skaistus vārdus, lai piesaistītu uzmanību, vai viņš faktiski meistarīgi fotografē? Esam ieinteresēti dzirdēt jūsu domas!
Kāpēc Rozova kritika parasti nav konstruktīva un vairāk koncentrējas uz nepatīkamu skaņu, nevis uz fotogrāfijas kvalitāti un tēlu iemiesošanu? Vai Rozova varētu dalīties ar savu fotogrāfiju pieredzi vai dot noderīgus padomus, lai uzlabotu attēlu kvalitāti?