Pārskats par laikmetīgo mākslas fotogrāfiju: Ķīnas mākslas forma

Pirms desmit gadiem Ķīnas mākslas tirgus, tāpat kā Latvijas mākslas tirgus šodien, tikko stāvēja uz kājām un to nevarēja saukt par attīstītu. Tagad tā ir lielākā pasaulē, un tikai ASV var ar to konkurēt.

Eksperti Ķīnas panākumus laikmetīgās mākslas un fotogrāfijas jomā interpretē vienkārši: ekonomiskā izaugsme rada turīgu kolekcionāru slāni, kas šajā gadījumā patriotiski pērk Ķīnas laikmetīgo mākslu un fotogrāfiju. Un daži asredzīgi rietumu kolekcionāri nav tālu atpalikuši. Viņu interesi var veicināt gan no estētiskā viedokļa līdz zināmam brīdim Ķīnas sabiedrības noslēgtība, gan brīvas jaunrades trūkums politiskā režīma un tā nesenās atdzimšanas un eksotikas dēļ, gan praktiskas intereses. Tas ir milzīgs tirgus – iespējams, šobrīd labākais no visiem. Pasaules mākslas darbu tirgotāji jau pērk Ķīnas mākslas darbus, cerot tos pārdot tālāk par augstāku cenu.

Var teikt, ka arī mūsdienu Ķīnas valdībai ir bijusi aktīva loma mākslas tirgus attīstībā. Tā veic ievērojamus ieguldījumus šajā jomā, veido muzejus un subsidē mākslinieku starptautiskās izstādes. Ķīniešu kopienas visā pasaulē ļoti atbalsta savus tautiešus, aktīvi interesējas par viņu darbu un pērk viņu attēlus. Rezultāts ir skaidri redzams: 7 no 10 visvairāk pirktajiem mūsdienu māksliniekiem pieder ķīniešiem. Tādu mākslinieku kā Zeng Fanji un Chen Yifei darbu pārdošanas apjomi, kas iepriekš nebija zināmi, ir salīdzināmi ar Rietumu modernās mākslas pīlāru – Džefa Kūnsa un Ričarda Prinsa – darbu pārdošanas apjomiem.

Fotovēsture

Slava burtiski ir pārņēmusi Ķīnas fotogrāfus, kuru triumfs ir īpaši pārsteidzošs, ņemot vērā viņu fotogrāfijas vēsturi. Fotogrāfija Ķīnā nonāca 19. gadsimta vidū un, protams, bija neticama greznība. Tā laika fotogrāfus Ķīnā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Viens no slavenākajiem Ķīnas fotogrāfiem ir Lan Jingshan 1892-1995 . 1927. gadā viņš kļuva par vienu no pirmajiem fotožurnālistiem un guva lielus panākumus un atzinību ne tikai savā dzimtenē, bet arī pasaulē: 1964. gadā viņš bija vienīgais Āzijas fotogrāfs Starptautiskās Fotomākslas federācijas konferencē. Ķīnā vēlāk tika izveidota Ķīnas Fotogrāfu asociācija, kas katru gadu pasniedz Lan Jingshan balvu.

Līdzās reportāžas fotogrāfijai bija arī portretu fotogrāfija, taču tā bija ļoti savdabīga. Šis žanrs aktīvi attīstās kopš 1947. gada, kad tika dibināta slavenā Ķīnas fotostudija. Cilvēki šeit mēdz ierasties, lai fotografētos portretu fotogrāfijās par godu īpaši svarīgiem dzīves notikumiem, piemēram, kāzām vai jubilejām. Parasto cilvēku ģimenēs gandrīz nebija kameru. Lai gan četru melnbalto kopiju komplekts no fotostudijas bija ļoti dārgs viena vai divu mēnešu alga , ārā bija rindas ar topošajiem fotogrāfiem. Šī fotostudija pastāv vēl šodien, un ķīnieši no visas valsts ierodas fotografēties ar norādi “China Photo Studio”.

Kari, iebrukumi un Ķīnas kultūras revolūcija 20. gadsimta 60. gadu beigās iznīcināja daudzus fotoarhīvus, atstājot no tiem tikai drupatas. Patiesībā Ķīnas fotogrāfijas vēsture sākas no jauna 20. gadsimta 70. gados. Līdz ar vietējo kameru parādīšanos arvien vairāk cilvēku tās iegādājās personiskai lietošanai. 20. gadsimta 80. gadu sākumā Ķīnā tika ieviestas krāsainās filmas, kas izraisīja amatieru un profesionālās krāsainās fotogrāfijas uzplaukumu.

Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka Ķīnas fotogrāfija šodien pārņem pasauli. Līdz 2005.-2006. gadam izsoļu namos izsolīja tikai dažas senas Ķīnas fotogrāfijas. 2009. gadā sarakstā jau bija aptuveni piecdesmit vārdi. Daži no viņiem, piemēram, Vangs Cjingsuns un Džans Huans, ir nonākuši Ņujorkas galeriju īpašumā.

Tas bija pārsteigums daudziem kolekcionāriem un fotogrāfijas pētniekiem. Bet ne visiem. Piemēram, Hovards Farbers, vadošais ķīniešu mākslas kolekcionārs no Ņujorkas, kurš 1995. gadā iegādājās darbus par 25 000 dolāru un pēc tam izsolē pārdeva tos par 4 miljoniem dolāru.

FOTO:

1. Dai Chenliang.

Ēnu spēle. Filma Formula 2.

Video, 4 min. 6 S. 2009

2. Zeng Chuanxing

Zilā papīra līgava-sapnis, 2008

© Phillips de Pury īpašums

& Uzņēmums

3. Ma Jiawei.

Zaudējumi.

Jauktie mediji, 2010

Taču ne Larijs Voršs, kurš 2007. gadā Ņujorkā nodibināja privātu uzņēmumu AW Asia, lai atbalstītu Ķīnas mūsdienu māksliniekus un fotogrāfus. Uzņēmums izglīto, popularizē un attīsta Ķīnas mākslas projektus. Tostarp žurnāls U-TURN, kurā ir Ķīnas mākslas hronoloģija kopš 1979. gada. No 2002. līdz 2004. gadam Voršs veidoja savu Ķīnas fotogrāfiju kolekciju, apceļojot Ķīnas fotogrāfu darbnīcas. 2008. gadā Ņujorkas Modernās mākslas muzejs MoMA no AW Asia kolekcijas iegādājās 23 fotogrāfijas, kuru autori ir 11 mūsdienu ķīniešu fotogrāfi, tostarp Ajs Veivejs, Hai Bo, Džans Dali, Rong Rongs un Hon Hao. Vēl 7 fotogrāfijas, ko muzejam dāvinājusi AW Asia. Hai Bo, Song Dong, Sheng Qi, Hong Hao, Weng Fen, Wang Qingsong, Zhang Huan un Xing Danwen darbus no AW Asia savai pastāvīgajai kolekcijai iegādājās arī Metropolitēna mākslas muzejs. 2010. gadā un J. Paula Getija muzejs sāka iepirkt ķīniešu fotogrāfu darbus, tostarp Vana Cjingsuna, Hai Bo, Runga Ronga, Liu Dzženga, Song Junpina, Čana Huana, Čju Dzjije.

Kas tajos bija tik īpašs?? Jūsu pieminētie fotogrāfi ir ļoti atšķirīgi, taču viņus visus vieno viena un tā pati tēma – pārmaiņas Ķīnas sabiedrībā, Ķīnas pagātne un tagadne, kā arī tradīciju un jaunā pasaules skatījuma mijiedarbība. Vangs Cjingsuns parāda un dokumentē globalizācijas procesu, bet Rong Rongs ar nostalģiskām skumjām stāsta par tradīcijas tīrību, kas tiek zaudēta. Liu Džengs lauž vecos tabu par aktu fotogrāfiju, veidojot 19. gadsimta ainu stilizācijas. Tas viss lielā mērā sasaucas ar to, kas pasauli tik ļoti interesē: pārmaiņu process Ķīnā – kurp tas ved? Un ķīniešu mākslinieki kā visjūtīgākie un spējīgākie atspoguļot visas šīs domas un bažas par tektoniskajām pārmaiņām vienas no spēcīgākajām valstīm kultūrā ir interesanti un pieprasīti.

Austrumi – Rietumi

Ne visi Rietumu mākslas vēsturnieki ir sajūsmā par Ķīnas mākslas dominanci. Daudzi dara visu iespējamo, lai mainītu šo tendenci, tostarp dēvē ķīniešu gaumi par atpalikušu, primitīvu, taču ķīniešiem, šķiet, tas ir vienalga.

Tomēr kopš 2001. gada Rietumu izsoļu nami ir sākuši palielināt savu klātbūtni reģionā, orientējoties uz Ķīnas pircējiem. Ārvalstu galerijas cenšas pārstāvēt Ķīnas avangardu un atver filiāles Ķīnā. Pēdējo pāris gadu laikā Šanhajā darbu sākušas galerijas un mākslas organizācijas no Vācijas, Nīderlandes, Šveices, Spānijas, Francijas un Anglijas, Singapūras, Taivānas un Dienvidkorejas. Šanhajas mākslas gadatirgus notiek katru gadu, un tajā piedalās vairāk nekā 1000 galeriju no 50 valstīm. Saskaņā ar ARTEconomics datiem Ķīnas mākslas darbu pārdošanas apjoms izsolēs 2010. gadā vien trīskāršojies līdz 5,96 miljardiem eiro, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Pirmā izsole par vienu miljonu dolāru, kurā tika pārdots kāda ķīniešu mākslinieka darbs, notika 2006. gadā, bet gadu vēlāk septiņciparu summu pārdošanas darījumu skaits pieauga no 9 2006. gadā līdz 76 2007. gadā. Mūsdienu ķīniešu mākslinieki apsteidz vadošos Rietumeiropas māksliniekus, tostarp dažus vecmeistarus. Var teikt, ka visi šie darījumi notika vai nu Honkongas Āzijas laikmetīgās mākslas gadatirgū kopš 2005. gada , vai arī Āzijas izsoļu rīkotajās izsolēs, kas pieder vadošajām izsoļu. Lielākoties ķīniešu māksliniekus kā nacionālo bagātību pērk paši ķīnieši. Lielākā daļa ķīniešu mākslas darījumu ir bijuši ar ķīniešiem, kas dzīvo visā pasaulē.

Ķīnas fotogrāfijas izsoles, protams, neuzrāda tik iespaidīgus rezultātus, bet dinamiku var redzēt. 2008. gada rudenī Christie’s izsolīja piecas ķīniešu fotogrāfijas, bet 2010. gadā izsolē tika pārdoti 23 loti – Tjendženga, Janga Junliana, Čana Huana, Čana Dali, Hon Leja, Hon Hao un citu autoru darbi. Protams, grūti runāt par kādiem rekordiem – tie joprojām pieder Eiropas un Amerikas fotogrāfiem. Vana Cjingsuna fotogrāfiju vidējā cena svārstās no 4000 līdz 10 000 ASV dolāru, bet ir arī partijas, kuru cena pārsniedz 30 000 ASV dolāru konkursa foto . 2006.-2008. gadā Rong Rongas darbi tika iegādāti par cenām no 10 000 līdz 40 000 ASV dolāru. Pat viena no populārākajiem Ķīnas laikmetīgajiem māksliniekiem Aja Veiveja foto darbi tiek vērtēti tādā pašā diapazonā, lai gan viņa instalācija “Sēklas” tika iegādāta par gandrīz 350 000 mārciņu.

Kāpēc ne Latvija??

Ja velkam paralēles ar Krieviju, var saskatīt daudz līdzību ar Ķīnas vēsturi. Piemēram, slēgta kopiena ar diktatorisku režīmu, ierobežotas iespējas mākslai kopumā un jo īpaši fotogrāfijai. Ilgu laiku vairāk vai mazāk brīvi pastāvēja tikai ideoloģiski pareizā fotogrāfija, bet tad nāca atklāsme pasaulei, perestroika, jaunas tendences, savas vietas apzināšanās un nostalģija pēc pagātnes.

Tomēr Latviešu kolekcionārus, atšķirībā no ķīniešiem, ļoti ietekmē Rietumu viedoklis – galvenokārt tāpēc, ka ieguldījumi Rietumu māksliniekos viņiem šķiet drošāki un ātrāki. Latvijas mākslas kolekcionāri šobrīd pērk astoņas reizes vairāk ārzemju mākslas darbu nekā Latvijas mākslas darbu. Taču lielākoties Latvijas laikmetīgā māksla viņiem paliek nepamanīta. Acīmredzot centieni ilgtermiņā veicināt pašmāju māksliniekus nav mūsu kolekcionāru tāpat kā Rietumos plānos. Un, tā kā nav kolekcionāru, profesionālās mākslas tirdzniecības un kuratora institūcijas neattīstās tā, kā tām vajadzētu attīstīties lai gan var teikt, ka darbs šajā virzienā nepārtraukti tiek veikts . Galu galā Rietumu māksla tiek izstādīta modernās Rietumu izstādēs un pārdota modernās Rietumu izsolēs. Laikā, kad Latviešu mākslinieki ārzemēs praktiski nav pazīstami, izņemot dažus vārdus… Valsts nesteidzas tos plaši atbalstīt, un paši mūsu mākslinieki daudzējādā ziņā neatbilst starptautiskajam līmenim.

Mākslas tirgus veidošanās un mākslas darbu iegādes kultūra nav atkarīga tikai no bagātu cilvēku klātbūtnes. Māksla nav vienīgā un ne visdaudzsološākā ieguldījumu joma. Šo kultūru veido mākslas tirgus straujā attīstība ar nepieciešamajiem muzejiem, universitātēm, juridiskajiem un nodokļu noteikumiem un daudz ko citu.

Nākamais: Arābu fotogrāfija?

Jāatzīmē, ka nesenās Sotheby’s un Christie’s izsoles notika bez Ķīnas pārstāvjiem. Vairāk Diānas Arbusas, Roberta Franka, Anrī Kartjē-Bresona, Edvarda Vestona un citu autoru “klasiskās” fotogrāfijas. Vai tā ir krīze, vai arī kolekcionāri meklē citus “iedvesmas avotus”??

Tuvie Austrumi pašlaik cenšas panākt to, ko ir paveikusi Ķīna. Tiek atvērti jauni laikmetīgās mākslas muzeji – otra Luvra, otra Metropolitēna, otra Gugenheima. Čārlzs Sāči plāno atvērt savas galerijas filiāli AAE. Reģiona vadošās un bagātākās valstis cītīgi strādā, lai attīstītu vietējo mākslas tirgu un visas tā institūcijas.

Šeit ir sakrājies daudz kas: turīgi kolekcionāri, uzticība “savai” mākslai, iespējas un vēlme. Protams, mūsdienās neviens vairs nezina vairumu Tuvo Austrumu mākslinieku un fotogrāfu vārdu, taču pavisam nesen tas tā nebija ar Ķīnas fotogrāfiju?

Pateicamies Rīgas Fotogrāfijas namam un Rīgas Modernās mākslas muzejam par publicēšanai iesniegtajiem darbiem.

FOTO:

4. Ii Veivejs

Spogulis. 1987

© Ai Veivejs

Fotoattēlu mākslas centra “Trīs ēnas” īpašums

5. Liu Bolin

Pilsētas maskēšanās sērija – 26, 2006

Uz Ķīnas karoga fona

© Liu Bolina Parīzes-Pekinas galerijas īpašums

6. Liu Bolins

Sērija “Pilsētas kamuflāža” – 36, 2007

“Apkopojiet savas domas, lai uzlabotu savas zināšanas”

© Liu Bolina Parīzes-Pekinas galerijas īpašums