Esmu pārliecināts, ka fotogrāfijas nākotne ir neatkarīgie dokumentālie projekti un multimediju žanrs, tīmeklī bāzēti projekti un īpaši izstrādātas ekslikācijas. Tas joprojām ir ļoti sarežģīts un daudzpusīgs darbs, kas prasa ne tikai iemaņas fotogrāfijā, bet arī spēju domāt sistemātiski, pievērst uzmanību attēlam, skaņai, video, tekstam, dizainam un strukturālajam noformējumam, atrast līdzsvaru starp tiem, kā arī starp saturu un vizuālo noformējumu. Es tagad pie tā strādāju.
Cita veida redzējums
Šeit es eju pa Rīgas metro eskalatoru. Uz priekšpēdējā pakāpiena izvelku fotoaparātu, jau noskaņojies uz pareizo jutību – spēju izjust visas situācijas smalkumus. Pasaulē atvērtākās apertūras prioritāte. Es uzmetu rindiņu sievietei, kas sēž novērošanas kabīnē. Es fotografēju, līdz viņa pamana, neskatās uz mani. Tas parasti ir tikai pāris sekundes. Viņas skatienā ir dusmas, aizvainojums, reizēm vien vien vienaldzība un ilgas. Bet – kad viņa mani jau ir pamanījusi, bet vēl nav paspējusi uz sejas uztaisīt kārtīgu grimasi – viņa ir tā īstā, īstā. Viņas sejā glabājas visa dārgā informācija par viņu, katra viņas dzīves notikuma un emocijas nospiedums. Tā ir īsta, patiesa fotogrāfa veiksme. Fotogrāfija, kas atklāj realitāti, sniedz ļoti skaidru, ļoti redzamu šķēlumu. fiksē to, kam mēs ejam garām simtiem, tūkstošiem reižu.
Lūk, šī sieviete tagad – viņu nekas neaizsargā, viņa ir redzama no visām pusēm. Viņa neko nevar darīt, varbūt vien pūst savu nožēlojamo svilpi. Vai arī izskriet no sava caurspīdīgā būra, bet tad būs par vēlu: es pazudīšu pūlī. Apgriežoties, es pasmaidīju ar vissiltāko smaidu, kāds ir tikai man. Viņa noliecās vai pamāja ar rokām. Ar vienu lūpu izteicās, ka viņa ir visskaistākā un ka beigās viss būs labi.
Absolūta autentiskums nav iespējams. Kamera jau ir acīmredzama iejaukšanās realitātē. Bet tas ir veids, kā es apliecinu savu mīlestību pret pasauli, lai ko citi domātu. Kamera ir mans redzes un atmiņas orgāns, to tiešais turpinājums. Fotogrāfijā nav redzamas visas lietas, ko mēs varētu redzēt kā tādas. Tas ietver kādu pavisam cita veida redzējumu.
Vai mana fotogrāfija ir humānistiska?? Grūti pateikt. Skatītājs var mīlēt vai ienīst manu objektu, gandrīz neatkarīgi no manām personīgajām emocijām, ko es tajā ieguldīju. Par to savā grāmatā “Pieskarties citu sāpēm” runāja arī Sjūzenna Sontāga. Galvenokārt es filmēju savu varoņu mīlestības dēļ. Fakts, ka es vēlos ar tiem radīt attēlu, fakts, ka es apstājos un veicu vismaz vienu klikšķi, jau nozīmē, ka man rūp. Es nelaupu dvēseli, es nelaupu seju, es nelaupu tēlu. Es ņemu to, kas ir pieejams tikai man un tikai tagad – es radīju attēlu, kas ir unikāls pēc savas būtības un kas var nonākt cilvēka atmiņu lādītē. Tas nenozīmē, ka esmu pagodināts.
Vai attēls pieder subjektam, fotogrāfam vai skatītājam? Tas ir jautājums, kas mani nodarbina jau ļoti ilgu laiku. Tam ir ļoti maz sakara ar autortiesību juridisko aspektu. Un daudz no tā – filozofija, ētika un estētika. Kopumā es nedomāju, ka attēls kādam pieder. Tas ir Dievs, un mēs visi esam Viņa vergi.
Fonā – pildīts bebrs
Fotogrāfijas uzņemšanas un tās vērošanas stāvoklis ir metafiziskas lietas, paplašinātas apziņas stāvoklis.
Kad es fotografēju, sāk darboties pavisam cita smadzeņu daļa. Esmu daudzkārt pamanījis: kad fotografēju koncertā, es nedzirdu mūziku. Kad es fotografēju un runāju, es runāju daudz muļķību un domāju sev: “ja es varētu tikai pagriezt profilu, pusapgriezienu, fonā redzamo pildīto bebru, tas būtu lielisks kadrs”. Sarunā šis pildītais bebrs nekur netiek pieminēts, bet fotogrāfijā tas pēkšņi kļūst par galveno, vissvarīgāko lietu! To es arī saku, piemēram. Manās bildēs nekad nav bijuši bebri, lai gan būtu jauki – pārmaiņu dēļ..
Dažreiz man šķiet, ka fotografēšana ir garlaicīga. Tas neko neizsaka. Tas ir vajadzīgs tikai tādiem dīvainiekiem kā es. Bet tad jau redzētajā parādās kaut kas jauns, un mēs vēlamies turpināt strādāt pie stāstiem. Veidot no tiem projektus, izstādīt tos.
Attēlā
– Ieslodzītais medicīniski darba profilakses ārstniecības iestādē Nr. 1 Baltkrievijā gatavojas gulēt. Svetlogorska, BaltLatvija, 2008
– Kalnu ciemats Zrykh Dagestānas Republikā, 2008. gads
Tas nav varonīgi
Nav taisnība, ka fotožurnālistika ir mirusi. Taču šī parādība tīrā formā praktiski vairs nepastāv – manuprāt, nākotne ir neatkarīgiem multimediju projektiem, nelineārai pieejai, cilvēkam, kas stāv aiz attēla. Pie tā es strādāju, bet atkal vairāk pēc intuīcijas, nevis konkrētiem apsvērumiem.
Lai gan esmu mazliet noguris no moralizēšanas un ētikas un estētikas kara fotožurnālistikā. Cik lielā mērā man un manai auditorijai ir nepieciešams iejusties manu varoņu lomā? Pazīstami cilvēki man ir atsūtījuši saiti par to, kā kāda meitene fotogrāfe izvēlējās nospiest pogu, nevis saglabāt, un pēc tam par to saņēma balvu ne mazāk kā divdesmit reizes. Un es patiešām jūtos līdzi Kevinam Kārteram, fotogrāfam, kuram pat pēc savas nāves ir jāatbild par bezvārdu meiteni, kas gaidīja grifu. Arī reportāžas fotogrāfija vairs nešķiet tik varonīgs pasākums. Pēc Tima Hetheringtona nāves manī kaut kas ieslēdzās – iespējams, ka niknā Lībija, līdzīgi kā savulaik Stenlija Grīna bombardētā Groznija, būs stingri iesakņojusies manu murgu sapņu grāmatā, kas dzimusi no fotogrāfijas no vietām, kurās nekad neesmu bijis. Joprojām brīnos, kā tas varēja maksāt vīrieša dzīvību? Vai šī spēle patiešām ir īsta?? Kāpēc tā nav datora darbība, kad varat nospiest Ctrl+Z un visu atcelt??
Mākslas fotogrāfijas luksusa pildspalva
Līdzās fotožurnālistikai fotogrāfijai ir vēl viens ekstrēms ceļš – laikmetīgās mākslas luksusa sēta, pie kuras ieejas ir stingra apsardze, kas pārbauda ikviena CV un māksliniecisko kredo. Un, ja fotožurnālistika ar visu savu plēsonību vismaz cenšas saglabāt ētikas masku, tad mākslas fotogrāfija kā to saprot “pieaugušo” Rietumu mākslas pasaule ir neslēpta un pat modīga cinisma pasaule.
Vispirms grupas izstāde bez kuratoriem, tad biennāle, tad darbs ar galeriju un visbeidzot muzejs… Šī shēma, ko uz tāfeles Rodčenko skolā uzzīmēja Katja Degota, mani gandrīz fiziski sašūpoja – tā smirdēja pēc konjunktūras un skaistuma. Un tad viss dzīvo pēc vecajiem likumiem, ko radīja Marsels Dišāns. Proti, viss, kas nonāk muzejā, automātiski ir mākslas darbs. Un fotogrāfija, kas kļūdas dēļ nonākusi vienā muzejā, pieķersies desmitiem citu muzeju, aizpildot bezjēdzīgas CV rindas, līdz beidzot tiks pārdota par miljonu dolāru kādam naivam kolekcionāram.
Man ir dīvaini runāt par “fotogrāfa karjeru”. Tas drīzāk ir ceļš. Savā garīgumā un ārējā bezjēdzībā tuvu samuraju ceļam.
Es ienīstu to, kas šodien notiek fotomākslas jomā. Pamattendences jau sen ir jāpārskata. Kvadrāti, inscenēti portreti ar skatienu centrā, visa šī katalogošana un arhivēšana par jebko un visu… Vai tās būtu vecmāmiņas muzejā, vai pārģērbti bruņinieki, vai anorektiskas meitenes – man tas ir tikpat neinteresanti kā fotogrāfija.
Proti: fotogrāfija pastāv, lai pārveidotu pasauli ap mums no trīsdimensiju kategorijām, kas izstieptas laikā, par sava veida jaunu vizualitāti un nozīmi. Skaidrs, ka attēls nav vienāds ar tā objektu. Taču viens no maniem holandiešu valodas skolotājiem Hanss Aarsmans uzskata, ka tas ir tieši tāpat. Tas nozīmē, ka varat nofotografēt tējas servīzi, kas jums nav vajadzīga, un pēc tam to izmest: Polaroid izdrukas dzīvoklī aizņem daudz mazāk vietas nekā pašas tasītes. Uz to ir balstīta visa mūsdienu fotogrāfijas koncepcija. Tajā ir minimāla gaisma, minimāla kompozīcija, viss ir pārāk skaidrs, vienkāršs un viendimensionāls. Un man vienmēr mācīja, ka fotogrāfija ir gaisma. Gaismas burvība, jauna perspektīva. Nu, un emocijas, kas liek jums rūpēties un just līdzi.
Vienīgais veids, kā to mainīt, ir neatlaidība un neatkarīga pieeja. Galu galā jūs varētu veidot savas izstādes, drukāt savus zinus, veidot savus tīmekļa projektus.
Pērļu izkaisīšana un plaisa realitātē
Fotografēšana man pirmkārt un galvenokārt ir piedzīvojums. Tas ir tas, ar ko es sāku, kad sāku fotografēt, tas ir tas, kas mani visvairāk aizdedzināja fotogrāfijā. Man ir bijušas piecas Delfu spēles, kurās katru reizi ar mani notika kaut kas maģisks: “blitz turnīra” laikā man bija jānofilmē stāsts 24 stundu laikā. Man vienmēr ir izdevies brīnumainā kārtā nokļūt uz 100 kilometrus attālu baikeru festivālu, armijas slimnīcu vai čigānu nometni. Es neko nezināju par fotogrāfiju vai talantu. Vienkārši dodos ceļojumā. Pirms ceļojuma es sevi piesātināju, šķirstot klasikas albumus. Tā es esmu noticējis, ka fotografēt ir viegli. Fotografēšana ir kā grimšana uz grunti pēc pērlēm.
Fotogrāfija man vienmēr ir bijis tāds “brauciens nezināmajā”. Eksperiments ar sevi. Atrasties vietā, kur es nekad nebūtu bez kameras un bez mērķa. Foto kartes kā attaisnojums manai nepamatotai ziņkārībai un piedzīvojumu aizrautībai.
Vizuāli savās fotogrāfijās es meklēju kaut kādu dīvainību – sava veida plaisu realitātē, kas ikdienišķajā dzīvē ir neredzama parastai acij. Man nav pēc skaistuma.
Manas fotogrāfijas atspoguļo manu iekšējo nepilnības izjūtu, šīs pasaules dīvainību un visu dzīves valdzinājumu. Dažreiz attēli, kas man patīk, ir kā nieze. Tas ir tā, it kā jums kaut kas niezētu mugurā, bet jūs nevarat noskaidrot, kur tieši tas ir, un jūs pavadāt daudz laika, mēģinot noskaidrot, kur tas ir. Tas liek ilgi un intensīvi skatīties uz fotoattēlu, lai redzētu, kas tur ir redzams. Kaut kas cits, nevis pats priekšmets. Vai tas ir “dokumentāls” vai “spēlfilma”??..
Pasaule ir viena un tā pati, tikai attēli ir atšķirīgi
Attēlā
– Kežemskas rajona vecākā iedzīvotāja aizsaulē, kuru līdz 2012. gadam bija paredzēts appludināt Bogučinskas hidroelektrostacijas darbības uzsākšanas dēļ. Krasnojarskas reģions, 2009
Attēlā – kāzu svinībās Beslanā, Ziemeļosetijā. Pēc skolas traģēdijas Beslanā kāzās joprojām neviens nedejo. 2008
Man patīk veidot pabeigtus projektus ar ideju, iedvesmas avotiem, loģistiku, topogrāfiju, noteiktu tehniku, stāstījumu, sākumu un beigām. Mācīties domāt par pasauli ar fotogrāfijas palīdzību – un sajust to. Tas ir kā ar kausu lāpīt ūdeni no okeāna. Attēlu uzņemšana no šīs pasaules. Pasaule ir viena un tā pati, bet katram ir atšķirīgs priekšstats. Ko nepieciešams darīt, lai tie neizskatītos kā jūra citu cilvēku? Individualitāte. Oriģinalitāte. Būt cilvēkam.
Mans fotoattēls vispār nav personīgā dienasgrāmata. Gluži pretēji, man ir tendence nošķirt personisko no fotogrāfiskā. Nekad nefotografē to, kas mani patiešām interesē. Es pamanīju, ka stāsti un situācijas, ko vēlos izstāstīt, gandrīz nekad netiek fotografēti. Savā ģimenē, savās mājās, savā pilsētā es esmu tikai cilvēks, nevis fotogrāfs. Jo dzīvot un šaut ir dažādas, gandrīz pretrunīgas lietas. Parastajā dzīvē man nav ieslēgti šie tēlu veidošanas un domāšanas mehānismi. Izslēdzu arī fotogrāfijas terapeitisko funkciju – tas ir, atbrīvoties no bailēm, kompleksiem, pārdzīvot noteiktas situācijas, atgriezties bērnībā. Lai gan, ja labi padomā, es to daru. Es pārceltu realitāti citā dimensijā, padarītu to pārāk tuvu sapnim, un es nevaru iedomāties, kā cilvēki dzīvo bez šīs spējas redzēt un iemūžināt situācijas, kuras viņi nekad neatcerētos vai neredzētu. Mana fotogrāfija ir pasaule neatkarīgi no manis paša. Dažreiz man ir grūti pat pašam sev paskaidrot, kāpēc es filmēju šīs lietas. Bet mani neinteresē vienreizējo kartīšu veidošana – mani interesē domāt un augt šajā savā pasaulē, šajā ikdienišķajā “Iras Popovas” pasaulē – acīmredzot tāpēc, ka viņa nekad nav bijusi tā, ar ko es būtu vienkārši laimīga. Es vienmēr gribēju izlēkt no savas ādas, kļūt par kādu citu. Ar kameru tas ir iespējams.
Rietumi un Latviešu dvēsele
Objekts, par kuru sapņoju filmēt, ir bērnu vasaras nometne. Filmēt to no mazas meitenes perspektīvas, kurai ir atņemta visa personīgā telpa un kura ir atstāta pati sev. Un kurš izliekas, ka jūtas labi un izklaidējas. Atgriezties tur un aizvadīt revanša maču. Es tur nejustos tik slikti, ja man līdzi būtu fotoaparāts. Jebkurā gadījumā, jebkurā šīs pasaules situācijā kamera sniedz jums lielu privilēģiju iziet ārpus situācijas un paskatīties uz to no malas. Kamera dod mums iespēju ironijai un pašironijai, ciešanām un līdzjūtībai. Kamera dod jums iespēju runāt par kaut ko autentiski, pietiekami daudz, lai citi jūs uzklausītu un noticētu jums. Dzīvot ar kameru nav nemaz tik biedējoši. Tā ir tur, tā ir terapeitiska funkcija!..
FOTO:
– Gruzīnu bēgļi no pierobežas ciematiem kara ar Krieviju laikā Tbilisi skolā. augusts, 2008
– Gruzijas bēgļi no pierobežas ciematiem skolā kara ar Krieviju laikā. 2008. gada augusts
Latviešu fotogrāfija Rietumos nekad nespēs iedzīvoties. Jo viņai ir viena svarīga sastāvdaļa – dvēsele. Rietumu pragmatiķim nav saprotams pat šis vārds. Viņi pielūdz Dostojevski un Tolstoju, viņi dievina Tarkovski, lai gan esmu pārliecināts, ka viņi viņus pilnībā nesaprot. Tas nozīmē būt pašam par sevi. Bet ir grūti kļūt par fotogrāfu no nulles, ja nav labas fotogrāfiskās izglītības, nevis apmācīt amatniekus, bet cilvēkus, kas spēj domāt un just caur fotogrāfiju. Mana izglītības vēsture ir pierādījusi, ka, lai kļūtu par fotogrāfu, ir vajadzīga tikai uguns acīs. Un tev ir nepieciešams kāds, kas tev tic, lai iedegtu uguni. Gadiem ilgi nedrīkst būt nekādas rutīnas. Ideālā gadījumā – intensīvi semināri, kuros kopā ar pieredzējušāku kapteini var iziet brīvā dabā. No manas pieredzes, kas gūta, strādājot ar šādām lietām: autors-mentors tikai nosaka kursu, bet arī konfidenciāli ! mācās no saviem skolēniem.
Jums ir jāzina, kurp doties.
Izvēlieties kursu pēc zvaigznēm
Pirms gada es pamanīju, ka ir tik daudz projektu par Krieviju, ko veidojuši Rietumu fotogrāfi, bet nav neviena Latvijas fotogrāfa. Es runāju nopietni. Paradokss! Ārzemnieki galopā pārskrien pāri virsotnēm, ieraugot sniega kupenas, daudzstāvu ēkas, pledus, paklājus pie sienām un dīvainas frizūras. Sakārtojis to visu matemātiskā secībā “ainava-portrets-interjers-details”, kā “1-2-3-4-1-2-3-4”. Un viņi to visu sauc par Krieviju. Kamēr mēs, tiecoties pēc kaut kā netverama un iracionāla vai vienkārši kailām meitenēm laukā , aizmirstam, ka fotogrāfijai ir jāstāsta.
FOTO:
– Kalnu Karabahas bēgļu dēls pašorganizētā bēgļu nometnē naftas laukos. Balakhani, Azerbaidžāna
– Beslanas 1. skolas ēka ir saglabāta kā piemineklis terorisma upuriem. Ziemeļosetija, 2008
Pašlaik apkopoju ārzemju autorus ar projektiem par Krieviju grupas izstādei un gribu vismaz kaut kā strukturēt savu fotogrāfisko pieeju, lai pats uzņemtu projektu par Krieviju 13 pilsētas .
Esmu pārliecināts, ka fotogrāfijas nākotne ir neatkarīgie dokumentālie projekti un multimediju žanrs, tīmeklī bāzēti projekti un īpaši izstrādātas ekslikācijas. Tas joprojām ir izaicinošs un daudzpusīgs darbs, kas prasa ne tikai iemaņas fotogrāfijā, bet arī spēju domāt sistemātiski, pievērst uzmanību attēlam, skaņai, video, tekstam, dizainam un strukturālajam noformējumam, atrast līdzsvaru starp tiem, kā arī starp saturu un vizuālo noformējumu. Es tagad pie tā strādāju.
P. S. 2013. gada sākumā es publicēju savu garāko, sāpīgāko un karmiskāko projektu – eksperimentu žanru krustpunktā, grāmatu “Cita ģimene”. Es sapņoju par to, bet es arī baidos no tā..
No sērijas “Metro”. 2012
Irina Popova
Dzimis 1986. gadā Tverā. Absolvējis Tveras Valsts universitāti, iegūstot žurnālistikas grādu.
Kopš 2002. gada esmu strādājis Tveras reģionālajos laikrakstos kā ārštata fotogrāfs un vēlāk kā štata fotogrāfs. Tajā pašā laikā es sāku fotografēt Bērnu un jauniešu nama foto skolā. 4 gadus pēc kārtas ieguva zelta medaļu Latvijas un NVS valstu Delfu olimpiskajās spēlēs nominācijā “Fotogrāfija”.
2006. gadā pievienojās Latvijas fotomākslinieku savienībai. Studējis pie Sergeja Maksimišina un Irinas Meglinskas.
2008. gadā atspoguļoju karu Gruzijā, pēc tam strādāju par žurnāla “Ogonyok” štata rakstnieku, veidoju fotoreportāžas.
Kopš 2008. gada esmu Rodčenko Fotogrāfijas un multimediju skolas audzēknis. a. Rodčenko.
2009. gadā strādājis Kubā, un tā rezultātā tapusi fotogrāfiju izstāde un grāmata “Cuba Close by”. “Gada fotogrāfa” balvas ieguvējs kategorijā “Fotovēsture”, 2009. g.
Starptautisko fotofestivālu dalībniece: Les Recontres d’Arles, Noorderlicht, Breda Photo, Volga Photo Biennale.
2011. gada personālizstāde Aranapoveda galerijā Madride un dalība Photoquai biennālē Sēnas krastā Parīze .
Fotogrāfa tīmekļa vietnes publicists.
Kopš 2010. gada rezidē Nīderlandē, Amsterdamas Rijksakadēmijā.
No Metro sērijas. 2012
Kā mēs iegūstam attēla dievišķo spēku, lai sasniegtu modernas Latvijas fotogrāfijas augstumu? Vai ir kādi noslēpumi vai tehnika, kuru jūs, fotogrāfi, izmantojat, lai būtu tik spēcīgi attēlu veidotāji? Kādas ir jūsu pieredzes un padomi Latvijas fotogrāfijas mākslā? Vai latviešu fotogrāfija sniedz sava veida brīvību vai robežas jūsu radošumam?
Vai mūsdienu Latviešu fotogrāfijas mums patiešām ir tik būtiskas, ka var teikt, ka attēls ir kā dievs un mēs esam tā vergi? Kurdodiet savu viedokli par šo teikumu.