Vēsture pamazām paātrinās; tagad tā ir sasniegusi neticami ātru tempu, skaitot dienās, dažkārt stundās, pat minūtēs. Katra diena ir notikumu plejāde, sākot no mikroskopiskiem līdz pat pasaules mēroga notikumiem. Tajā pašā laikā mūsdienu pasaule ir segmentēta. Un tas, kas notiek katrā segmentā, parasti interesē tikai tos, kas ir tieši iesaistīti. Tā tas ir arī ar fotogrāfiju. Arvien vairāk rodas iespaids, ka fotogrāfija pastāv pati par sevi un ka fotogrāfi arvien vairāk ieslīgst savā ziloņkaula tornī. Laikmetīgās mākslas fotogrāfijas estētika, kā arī nereti skarbās fotožurnālistikas tēmas ir svešas cilvēkam, kurš nav pazīstams ar fotogrāfisko dzīvi. Fotogrāfēšanas procesā neiesaistīto cilvēku viedokļi ir dažādi: “Nu, kas par to, ka?” līdz “šausmas, kāpēc vispār to šaut??”.
Pašportrets. 2012 g.
Marija Pleškova – dokumentālā fotogrāfe. Dzimis Maskavā 1986. gadā.
Izglītība
2012 – XXV Barnstorm: Eddie Adams Workshop, Džefersonvila, Ņujorka.
2010-2011 – Tatjanas Daniljancas kurss “Īsfilmu veidošana: teorija un prakse”, Vizuālās mākslas skola.
2010 – Sergeja Maksimišina fotožurnālistikas kurss. Žurnāla fotogrāfija. Fotovēsture”, Vizuālās mākslas skola.
2009-2010 – fotožurnālistikas profesionālās pārkvalifikācijas kursi, Lomonosova Rīgas Valsts universitāte. m. v. Lomonosova Rīga.
2003-2008 – Rīgas Lomonosova Valsts universitātes Juridiskā fakultāte. m. v. Lomonosova Rīgas Valsts universitāte.
Izstādes un festivāli
2013 – Festivāls Circulation s : Young European Photography Parīze, Francija
2012 – Grupas izstāde “Jaunā fotogrāfija 2012 2/2. Realitāte/Dekorācija” Sanktpēterburga, “FotoDepartament” .
2012 – Starptautiskais Rīgas Femme Fest: grupas izstāde “Pasaule bez sievietēm” Rīga, ArtPlay dizaina centrs .
2012 – Arlas Atklātais fotogrāfijas salons Arla, Francija .
2012 – Grupas izstāde “Latvijas jaunie fotogrāfi 2012” Čeboksari .
2012 – Grupas izstāde “Photobog and Photosugar. BAZNĪCAS VALSTĪ, KURĀ IR BAZNĪCA. Divpadsmitā gada ziema” Rīga, Rodčenko fotogrāfijas centrs . Brāļi Lumjēru .
2011. gada Seviļas Eiropas filmu festivāls Seviļa, Spānija .
2011 Starptautiskā jauno mākslinieku izstāde “Darbnīca 20’11. Šodien/ rīt: Mākslas nams īsfilmu programmā, kuratore Tatjana Daniljance Rīga, Rīgas Modernās mākslas muzejs .
2011. gada grupas izstāde “Latvijas jaunie fotogrāfi 2011” Kazaņa .
2011 – Vladimira Vjatkina studentu grupas izstāde “Skats uz meistaru” Rīga, Fotocentrs, Žurnālistu savienība .
Apbalvojumi
2012. gada Starptautiskā fotogrāfijas balva: atzinības raksts.
2012 – Inge Morath balva: fināliste.
2012 Latvijas jaunie fotogrāfi: uzvarētājs.
2012. gada Ķīnas Starptautiskais preses fotogrāfiju konkurss: Zelta balva – Dabas un vides ziņas.
2012. gada Ķīnas Starptautiskais preses fotogrāfiju konkurss: bronzas balva – Art Culture & Entertainment News Stories.
Vīrietis ar puiša Fauksa masku nesankcionētas akcijas laikā pie Ostankinas televīzijas centra. 2012
Taču būtu nepareizi teikt, ka fotogrāfija eksistē pati par sevi. Tas drīzāk ir jautājums par fotogrāfiju kā laikmetīgās mākslas sastāvdaļu, kurai raksturīga plaša robežu – gan ģeogrāfisko, gan sugas – izplūšana. Globalizācijas laikmetā informācijas un kultūras telpa kļūst vairāk vai mazāk vienota, lai gan, protams, katrs reģions saglabā savu specifiku: Eiropas laikmetīgā māksla atšķirsies no Āzijas mākslas.
Arī konkrētā reģionā: spāņu fotogrāfija nedaudz atšķirsies no, piemēram, norvēģu fotogrāfijas. Notiek arī robežu izplūšana starp mākslām vai drīzāk visa saplūšana ar visu pārējo. Fotogrāfija sadzīvo ar audio un video vienā audiovizuālā darbā, glezniecības un fotogrāfijas tehnikas sadzīvo uz viena audekla, attēls ir saistīts ar tekstu.
Simbioze rada ne tikai jaunas nozīmes, bet arī jaunus žanrus, piemēram, multimediju, kas apvieno dažādus medijus un balstās uz dramaturģijas likumiem. Un šis ir tikai viens piemērs. Cita māksla arī iekļūst cita citā. Es neuzdrošinos prognozēt iznākumu. Es gribu ticēt, ka mākslā notiks kaut kas jauns, ka tā nekļūs par pašpietiekamu lietu un ka mēs nebūsim liecinieki pērlīšu spēlei, kā tas bija Hermaņa Heses romānā.
No projekta “Kara dienas: intīma dienasgrāmata”.
Rāmja iedzīvināšana
Fotogrāfija nav objektīva un nekad nav bijusi. Man daudz svarīgāks ir cits kritērijs. Fotogrāfijas var būt “dzīvas” vai “nedzīvas”. “Nedzīvajā” viss šķiet kārtībā: gaisma, krāsa, kompozīcija, objekts. Bet attēls izskatās miris, neķer acis, neliek skatītājam aizrauties un tiek aizmirsts uzreiz pēc tā noskatīšanās. “Dzīvais” varbūt nav perfekts tehnikas un kompozīcijas ziņā, taču tas uztur skatītāju spriedzē un dod vielu pārdomām un sirdij.
Man tā ir fotogrāfiskā patiesība. Cik sirsnīgs ir šis kadrs?? No vienas puses, ir enerģija no ārpuses, līdzjūtība, empātija. Tu kļūsti par savu pašu uzņemto materiālu subjektu, tu dzīvo kāda cita dzīvi un uz brīdi kļūsti par kādu citu. Ir pašaizliedzība un pasaules izzināšana. Un tas nav atkarīgs no tā, ko tieši jūs fotografējat: tikšanās Maskavā, plūdi Krimskā, ikdienas dzīve Latvijas provincēs, jūsu pašportreti.
No otras puses, jūs pats sevi iekļaujat attēlā. Un savā ziņā katrs kadrs ir pašportrets. Tā ir ārējā un iekšējā simbioze, kas rada dzīvā attēla kadru, uz kuru skatoties, reizēm nesaproti, kas tajā ir burvīgs. Burvība ir tajā, ka redzamā būtība kļūst redzama. Citiem vārdiem sakot, saskaņā ar Aristoteli, lietas šajos attēlos kļūst par idejām par lietām.
Vīrietis ar Vladimira Putina masku mītiņa laikā Akadēmijas Saharova prospektā. 2011
Telpa kokonā
Tehnoloģijas, tostarp fototehnoloģijas, attīstās un pilnveidojas strauji, ar katru gadu straujāk. Lai iegūtu pirmo fotogrāfiju, cilvēcei bija vajadzīgi gadsimti, lai radītu digitālo kameru – gadu desmiti. Tagad katru gadu ir jauni produkti… un tie pārsteidz arvien mazāk un mazāk.
Cilvēks ir noguris no nemitīgi mainīgās apkārtējās pasaules un aizveras sevī, pēc iespējas tālāk no globālās pasaules krīzes. Tas attiecas uz ekonomisko krīzi, nedrošību par savu nākotni, kultūras krīzi, paātrināto dzīves tempu, informācijas lavīnu, kas katru gadu plūst. Cilvēks ieiet savā iekšējā “kokonā”, viņš sāk interesēties par savu iekšējo telpu.
Mūsdienu fotogrāfijā ir vērojama arī interese par cilvēka iekšējo pasauli. Fotogrāfa skatiens vairs nav vērsts uz ārpasauli, bet gan uz iekšpusi. Tiek pētītas nevis tālās valstis ar to eksotiku vai karstajiem notikumiem, bet gan cilvēka mikrokosmoss. Turklāt blogi un sociālie tīkli pakāpeniski izpludina robežu starp intīmo un publisko un pieradina cilvēkus pie tā, ka privātas lietas var kļūt par publisku domēnu.
Fotogrāfija pēc būtības ir dokumentāla, tā iemūžina apkārtējo realitāti. Varētu domāt, ka tajā būs kāds psiholoģisms? Bet tā ir. Un emocijas, bailes, domas izrādās attēlotas kadrā. Projekti var būt visdažādāko formu un izmēru: daži fotografē ģimeni un draugus, citi – pašportretus, bet daži pievēršas pasaulei iekšienē. Katra cilvēka mērķi ir atšķirīgi. Dažiem tas ir stāsts par kādu globālu problēmu, kas balstīts uz viņu apkārtējās vides piemēru; citiem tā ir sevis izzināšana, izmantojot fotogrāfiju; vēl citiem tā ir dziedināšana un mākslas terapija.
Mītiņa dalībnieki Bolotnajas laukumā. 2011
Fotogrāfs Andželo Meredino iemūžina stāstu par savu sievu, kura cīnās ar krūts vēzi. Viņš apprecējās ar savu sapņu meiteni, bet sešus mēnešus pēc kāzām viņai tika diagnosticēts vēzis. Četrus gadus Andželo ir palīdzējis sievai un dokumentējis viņas cīņu ar šo slimību. Džovanni Koko stāsta par savu māsu Moniju, kura kopš dzimšanas ir invalīde. Abi stāsti ir aizkustinoši.
Svarīgs ir arī uzticības līmenis starp fotogrāfu un modeli. Viena lieta, ja fotogrāfs parādās no nekurienes. Un pavisam kas cits, ja fotogrāfs ir kāds jums tuvs cilvēks. Protams, talantīgi fotogrāfi var atrast pieeju gandrīz jebkuram cilvēkam, sadraudzēties, justies ērti, sajust savu modeli. Bet, ja esat nodzīvojis kopā ar kādu cilvēku gadiem ilgi, empātijas līmenis būs daudzkārt augstāks.
Es negribu teikt, ka fotografēt tuviniekus ir viegli. Nē. Dažreiz jūs tik labi pārzināt savu modeli – katru žestu, katru noskaņojuma niansi -, ka nezināt, kurai pusei pieiet. Un vēl ir atbildība. Jums ir atbildības sajūta pret ikvienu, ko uzņemat, neatkarīgi no tā, vai viņš ir tuvs radinieks vai cilvēks, kuru esat satikuši pirmo reizi. Viņa tēls paliek jūsu fotogrāfijās. Tā kā jūs to esat redzējuši, pasaule to atcerēsies. Tuvāko cilvēku priekšā jums ir dubulta atbildības sajūta: viņi jums a priori uzticas. Šādi stāsti nav tikai par cilvēkiem, kas cīnās ar slimību. Tās ietekmē arī pašus fotogrāfus, kuri palīdz un piedalās šajā cīņā.
Vēl viena personisko stāstu kategorija – pašportreti. Pašportreta žanrs pastāv jau ilgu laiku un ieņem īpašu vietu mākslā. Autoportreta izveidei var būt dažādi mērķi. No vienas puses, tā ir sevis izzināšana, pārdomas par savu raksturu, stiprajām un vājajām pusēm, pārdomas par savu izskatu. Pašportreta radīšanas brīdī mākslinieks atbild uz jautājumu “kas es esmu?”?”, “kas es esmu?”. Žanra otra puse – pašpozicionēšana. Pašportreti ne vienmēr ir patiesi, un tie neatspoguļo personu tādu, kāda tā ir patiesībā, bet gan tādu, kāda tā vēlas būt vai izskatīties citu acīs.
Un žanrs, kas man šķiet visinteresantākais un visgrūtāk sasniedzamais, ir fotografēt neredzamo, piemēram, iekšējos stāvokļus. Kā pastāstīt par bailēm, kaislībām, melanholiju? Tās ir neredzamas, tās ir mūsos. Fotogrāfija nav cilvēka radīta lieta, nevar izdomāt un izvēlēties krāsojumu, sajaukt krāsas, attēlot abstrakciju, kas skatītājā radītu noteiktas emocijas.
Fotogrāfija ir dokumentāla, fotogrāfa rīcībā ir tikai apkārtējā realitāte, taustāma un materiāla. Antuāna D’Agatas un Maikla Akermana satraucošās fotogrāfijas iegremdē skatītāju viņu iekšējos visumos. Tie ir tumši un emocionāli. Aiz materiālā audekla viņi atklāj ideālu. Japāņu fotogrāfs Hiroši Sugimoto pēta laika ritējumu fotogrāfijā. Pateicoties īpaši garām ekspozīcijām, fotogrāfs vienā kadrā iemūžina pilnmetrāžas filmu, sveces degšanu, laikmetu maiņu..
Mani vienmēr ir interesējis, kā vizuāls rīks var parādīt neredzamo. Un man vienmēr ir izaicinājums fotogrāfijā iemūžināt to, ko acs neredz.
Manekens veikala skatlogā un gājiena dalībnieki pa Boļšaja Jakimanka ielu. 2012
Reportāža no manām mājām
Personiskā fotografēšana, iespējams, jau ir mūsdienu fotogrāfijas tendence. Šī tendence ir skārusi arī mani, bet, kad es nācu klajā ar šo projektu, man nebija ne jausmas, kas ir modē un kas ir moderns. Vēlāk, kad projekts bija gatavs, izrādījās.
2012. Pilsoņu karš Lībijā. Notikums, kas izrāva daudzus žurnālistus. Kāds man tuvs cilvēks devās uz Lībiju. Man ļoti gribējās viņam sekot, bet es nevarēju. Kā vēlāk izrādījās, bija pareizi to paturēt.
Pirmkārt, es būtu bijis tikai vēl viens jauns, zaļš fotogrāfs, kas devies uz karu.
Otrkārt, es stāstīju par karu no cita skatu punkta, no cita skatpunkta. Es rakstīju fotodienasgrāmatu. Katra diena ir bilde par mani un to, kas notiek man apkārt. Taču man apkārt gandrīz nekas nenotika, tāpēc bieži vien tie bija pašportreti, klusās dabas, kas uzņemtas man mājās, un mana klēpjdatora ekrāna attēli, pie kura es visu laiku biju burtiski pieslēgts, gaidot ziņas. Katru fotogrāfiju pavadīja teksts, ziņu virsraksts par to, kas attiecīgajā dienā notika Lībijā.
Kamēr es fotografēju šo stāstu, man, godīgi sakot, bija pilnīgi vienalga par mūsdienu fotogrāfijas tendencēm un tendencēm, bigotiskām koncepcijām un citām teorijām. Man bija bail par kādu, kas man rūpēja, es biju iedziļinājies ziņās, un es jutos kā Lībijā – tik dziļa bija iegremdēšanās. Kad kāds no man tuvajiem atgriezās un es pabeidzu savu projektu, beidzot varēju nomierināties un mēģināt paskatīties uz projektu no malas. Es nedomāju, ka šis ir stāsts tikai par mani. Šis ir stāsts par visām sievietēm, kas gaida savus tuviniekus no karstajiem punktiem. Konkrētais ir kļuvis vispārināts, personiskais ir kļuvis tēlains. Labi, ka es nebraucu uz Lībiju.
Pankgrupas “Pussy Riot” dalībnieces Hamovņičevskas tiesā. 2012
Zēns pagalmā Krimskā. Visi pagalmi pēc plūdiem izskatījās vairāk vai mazāk vienādi: lipīga dūņu kārta un no mājām iznesto slapjo lietu kaudzes. Krasnodaras novads, 2012
Vai jūs varat pastāstīt mums vairāk par šo interesanto fotogrāfijas sēriju “Pašportrets ziloņkaula tornī”? Kāda ir jūsu iedvesma un mērķis šīs sērijas radīšanai? Kādas emocijas vēlaties raisīt skatītājos, kad viņi aplūko šīs fotogrāfijas?