Fotogrāfija man ir iespēja vērot un būt pārsteigtam, bet galvenokārt tā ir iespēja samierināties ar pasauli, atrast tajā pievilcīgus mirkļus un salikt tos savā mozaīkā. Katru reizi, kad esmu pārsteigts, ka mana radītā pasaule kādu aizkustina un ka cilvēki tajā atrod kaut ko, kas sasaucas ar viņu domām un jūtām, un tas nevar mani nepadarīt laimīgu.
1. “Grafika”. Rīga. 2011. gada decembris
Krāsa ir visur, tikai tā ir jāredz
Uzreiz jāatzīst, ka esmu ļoti slinks mākslinieks. Tā vietā, lai izstieptu audeklu un izspiestu krāsu, es vienkārši paņemu fotoaparātu, nospiežu pogu un uzreiz iegūstu rezultātu. Es esmu progresa un tehnoloģiju piekritējs, un visas tās lietas, ko izgudrojuši tādi slinki cilvēki kā es: trauku mazgājamās mašīnas, veļas mašīnas, robotizēti putekļu sūcēji un citi datori – tas atbrīvo tik daudz laika, lai fotografētu! Tas ir tas, ko es daru. Īpaši tad, kad spīd saule, tad apkārtējās pasaules krāsas kļūst īpaši spilgtas, un man tas ir ļoti svarīgi. Es dodos ārā un dažkārt mēroju līdz pat divdesmit kilometriem dienā, lai meklētu labus kadrus. Es cenšos, lai man visur būtu līdzi fotoaparāts, pat tad, kad eju uz aptieku vai biznesa tikšanos.
Tas viss acīmredzot sākās, kad mani bezsamaņā aizveda uz Kubu. Tur es iemīlējos spilgtās krāsās un visu laiku izmantoju tās savos darbos: gleznojot, ilustrējot žurnālus un tagad arī fotogrāfijā. Un es esmu iemācījies atrast krāsu jebkurā vietā, kur es dodos: Maskavā, Irkutskā, Rostovā pie Donas un daudzviet citur. Cilvēki sākumā bija pārsteigti, viņi nevarēja noticēt, ka viņu pilsētās ir kaut kas tāds.
Jau kopš savas pirmās personālizstādes esmu dzirdējis jautājumus par tekstapstrādi un Photoshop, bet tad visi pie tā pierada, īpaši pēc tam, kad sāku pasniegt “Krāsu fotogrāfijā” Vizuālās mākslas skolā. Tur un ceļojošajās darbnīcās es mācu citiem redzēt krāsas. Izrādās, ka daudzi cilvēki neredz krāsas, jo vienkārši nepievērš tām uzmanību, un lielākajai daļai cilvēku svarīgāks ir fotografēšanas objekts un literārā puse. Taču, ja padomā, izpratne rodas tikai pēc tam, kad esam kaut ko redzējuši un sajutuši. Bet es domāju, ka fotogrāfijā viss ir svarīgs: objekts, kompozīcija un krāsa. Es nespēšu iemūžināt satriecošāko objektu, ja neredzēšu visu gleznu. Tas nozīmē, ka ar kameru rokās es joprojām esmu mākslinieks, un galvenokārt cenšos sasniegt mākslinieciskus mērķus. Piemēram, es cenšos būt ļoti uzmanīgs ar plakni, jo tā ir divdimensiju plakne, un attēls, kas uz tās parādās, ir tikai trīsdimensiju ilūzija. Tāpēc es izvietoju telpu kadrā tā, lai darbība risinātos uz skatuves. Man ir svarīgi, lai stāsts, ko dokumentēju, ietilptu vienā kadrā, neatstājot pat mājienu, ka ir kaut kas ārpus tā. Katrs kadrs man ir pilnīgs mākslas darbs. Vēl viens kadrs – vēl viens stāsts. Iespējams, tāpēc es nodarbojos ar ielu fotogrāfiju, nevis ar reportāžu vai žurnālistiku, kur ir jāpārraida notikumi un lietas, kas notiek pasaulē un valstī. Un es esmu savas pasaules režisors, lai gan daba ir diezgan dokumentāla un reālistiska.
Fotogrāfe Vivian Del Rio
Vivian Del Rio ir māksliniece, dizainere, fotogrāfe, Rīgas Mākslinieku savienības un Latvijas Fotomākslinieku savienības biedre. Esmu dzimis Maskavā. Bērnību pavadīju kopā ar vecākiem Kubā. Viņa studējusi Rīgas Poligrāfijas institūtā kā grafiķe. Beidzis tēlotājmākslas studijas Karmārtenšīras Tehnoloģiju un mākslas koledžā Apvienotajā Karalistē.Darbi fotogrāfijā, glezniecībā, ilustrācijā, dizainā. Grāmatu “Neapzināta gleznošana”, “Dārzkopība” un “Habana + Rīga” autors. Viņas darbi daudzkārt izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs. Viņš dzīvo un strādā Maskavā.
Havana plus Rīga
Man bieži pārmet, ka neesmu skaidri norādījis, kur ir uzņemtas manas fotogrāfijas. Tie var būt no Parīzes, Berlīnes, Rīgas vai Kubas ar vienādu panākumu. Tā ir mana grāmata “Habana + Rīga”, ko nupat izdeva izdevniecība FotoKarta. Man šķiet, ka nav nemaz tik svarīgi, ko, kur un ar ko cilvēks šauj. Svarīga ir viņa personība un tas, ko viņš vēlas pateikt apkārtējiem. Svarīgs ir katra atsevišķa fotogrāfa subjektīvais viedoklis. Grāmata ir veidota, salīdzinot divas dzimtās pilsētas: vienā no tām es esmu dzimis un nodzīvojis visu savu pieaugušo mūžu, bet otrā – tikai agrā bērnībā. Es skatos, salīdzinu un analizēju, un secinu, ka dzīves izpausmes abās galvaspilsētās ir ārkārtīgi līdzīgas un ka cilvēki ir cilvēki, bet apstākļi, kādos viņi atrodas, ir atšķirīgi.
Lūk, kāda epizode, ko redzēju Anglijā: ļoti primitīvi vīrieši un sievietes stāvēja uz perona, gaidot vilcienu. Bet pēkšņi ieradās vilciens ar daudz mazāk vagoniem nekā parasti. Kas notika ar angļu valodu? Viņi acumirklī pārvērtās: stumdīdamies un raustīdamies, viņi ieņēma savas vietas. Apstākļi mainījās, un tad mainījās arī uzvedība un cilvēki. Apstākļi var būt arī mālainas augsnes, pārāk liels mitrums, astoņi ziemas mēneši, svelmaina saule… un daudz kas cits.
Fotografēšana – iespēja vērot un būt pārsteigtam
Nesen es nokļuvu pilsētā, kurā nebiju bijis apmēram piecus gadus. Bet es biju pārsteigts, ka šī ir tā māja, kuru es fotografēju, un šis, un šis, un šis stends, un šis logs… Tātad es nokļuvu īstajā vietā ar šādām “pakāpēm”. Izrādās, ka fotogrāfija ir ne tikai eksistences pierādījums: “Es biju šeit, es to redzēju”, bet arī iespēja fiksēt un atcerēties tādas detaļas, kas reālajā dzīvē parasti netiek pamanītas. Tā ir kā papildu atmiņa. Kad es skatos uz savām fotogrāfijām, es atceros, ar ko, kad un kur tās uzņemtas, un dažreiz pat smaržas, skaņas un vārdus. Es ieraugu arī vissīkākās detaļas, kas noslēpumainā kārtā sāk rīmēties un piešķir attēlam papildu nozīmi.
Esmu tik priecīgs, ka beidzot ir izgudrots digitālais fotoaparāts, kas neierobežo uzņemto kadru skaitu: man nav jāuztraucas par to, ka visu var sabojāt vai ka beigsies filmas. Man tā ir sava veida brīvība, ka man nav jādomā par materiālu, bet pilnībā jāiegremdējas vērojumos un pārdomās.
2. “Pāreja” no sērijas “Mūsu mazie brāļi un māsas”. Rīga. 2008. gada septembris
Protams, fotografēšana ir mainījusi ne tikai manu dzīvi, bet arī personību. Es esmu daudz pārliecinātāks, pat nekaunīgs. Man ir daudz vieglāk sazināties ar svešiniekiem un, visbeidzot, ar cilvēkiem, kurus pazīstu. Es izgāju no mājām, sāku daudz ceļot, ieraudzīju vietas, kuras nekad nebūtu apmeklējis bez fotoaparāta. Esmu kļuvusi ļoti vērīga, un mana reakcija ir uzlabojusies. Un es esmu ļoti laimīga, ka tas viss man ir noticis, notiek un, cerams, notiks nākotnē.
3. Jaunāko klašu skolēni. Havana. Kuba. Februāris, 2014
Protams, fotografēšana ir mainījusi ne tikai manu dzīvi, bet arī personību. Esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka, pat drosmīgāka. Man kļuva daudz vieglāk komunicēt ar svešiniekiem un galu galā arī ar cilvēkiem, kurus es pazīstu. Es izgāju no mājām, sāku daudz ceļot un ieraudzīju vietas, kuras nekad nebūtu apmeklējis bez fotoaparāta. Esmu kļuvusi ļoti vērīga un attīstījusi ātru reakciju. Un es esmu ļoti laimīga, ka tas viss man ir noticis, notiek un, cerams, notiks nākotnē.
4. “Skats”. Meitene sabiedriskajā transportā. Havana. Kuba. Februāris, 2014
5. Skolēni pie uzkodu bāra. Havana. Kuba. Februāris, 2014
6. “Skats” no sērijas “Aiz stikla. Rīga. oktobris, 2008
7. Zaļā siena. Havana. Kuba. Februāris, 2014
8. Ielas ubags. Havana. Kuba. Februāris, 2014
9. “It’s time” no sērijas “Vīrieši rozā”. Rīga. Aprīlis, 2008
10. Darba pēcpusdiena. Havana. Kuba. 2014. gada februāris
11 “Kas ir tur aiz Rīgas??”. Rīga. Jūnijs, 2013
12. “Laimīgu Jauno gadu, laimīgu jauno laimi”. 2013. gada 1. janvāris. Rīga. Sarkanais laukums.
Vai Jūsu pasaules režisore ir kāda īpaša stila vai koncepts, ko Jūs cenšaties iemiesot savās fotogrāfijās?
Kāda ir Vivianas pasaulē? Vai viņas darbos mēs redzam viņas personiskās gaumes un redzesloku? Vai viņa eksperimentē ar dažādiem žanriem un stiliem? Vai viņas darbi pauž kādas īpašas emocijas vai vēstījumus? Vai ir kāda konkrēta filozofija, kas pavada viņas darbību? Kāpēc viņa dēvē sevi par savas pasaules režisori? Vai ir kādi izcilākie projekti, kas ir atstājuši iespaidu un ir vērts tos izsekot? Es interesētos uzzināt vairāk par Vivianas darbību un vizualo mākslu kopumā.