Pašmācības fotogrāfe, dzimusi 1971. gadā Ipsvičā, Apvienotajā Karalistē. Viņa aizraušanās ar fotografēšanu aizsākās skolā un neizsīka arī desmit gadu laikā, kad viņš strādāja fotoaparātu veikalā. Šajā laikā Džeisons ieguva tehniskās zināšanas par fotogrāfiju un devās pirmajos ceļojumos uz Latīņameriku. Desmit gadu laikā viņš ir pabijis gandrīz visās šī kontinenta valstīs un ceļojis no pāris nedēļām līdz pat gadam.
Foto: Jason Howe.
Džeisons Hovs: “Ir ļoti grūti dzirdēt mātes saucienu
2001. gadā Džeisons nolēma pievērsties reportāžu un dokumentālajai fotogrāfijai. Gadu vēlāk viņu pieņēma darbā World Picture News, un no 2003. gada decembra viņš 13 mēnešus pavadīja Irākā, katru dienu fotografējot šo valsti.
2006. gadā Džeisons filmēja karu Libānā un vēlāk devās uz Afganistānu, īpaši uz vardarbīgo Helmandas provinci. Džeisons šobrīd strādā pasaules ziņu redakcijās Tuvajos un Tālajos Austrumos un Āzijā, sešus mēnešus dzīvo Kabulā, bet pārējo laiku pavada kaut kur starp Eiropu un Āziju. Džeisons ir viens no labākajiem kara fotožurnālistiem, viņa fotogrāfijas tiek publicētas pasaules labākajos laikrakstos. Džeisona Hova fotogrāfijas var apskatīt viņa tīmekļa vietnē conflictpics.com.
Konflikts Kolumbijā. Bumba autobusā
– Jūs saskatāt daudz līdzību starp Otro pasaules karu un karu Afganistānā?
– Es redzu lielu atšķirību. Afganistānas karā tiek pieliktas lielas pūles, lai līdz minimumam samazinātu civiliedzīvotāju upurus. Piemēram, vakar kāds taksometra šoferis man jautāja, kāpēc Amerika vienkārši nebombardē visu Taliban teritoriju? Es atbildēju: viņi to nevar darīt, jo cietīs civiliedzīvotāji. Bet, runājot par Otro pasaules karu, tajā gāja bojā daudz civiliedzīvotāju, tostarp sievietes un bērni. Galvenokārt sievietes un bērni. Šodien mēs nevaram vienkārši iet un bombardēt cilvēkus. Un tieši tajā es saskatu milzīgu atšķirību.
– Kāds ir iemesls?? Kāda ir atšķirība starp šiem un šiem?? Mēs esam kļuvuši civilizētāki?
– Tas ir tāpēc, ka prese uz viņiem izdara spiedienu. Ņemot vērā lielo žurnālistu skaitu, kas tagad piedalās jebkurā karā. Jūs redzējāt, par ko Groznija pārvērtās Čečenijas kara laikā
– Taču tur bija arī diezgan daudz žurnālistu..
– Jā… Varbūt krieviem vienkārši tik ļoti nerūpēja, kas tur notiek. Pēdējo reizi, kad es biju Afganistānā un tika nogalināti civiliedzīvotāji, ap to bija liels troksnis, un amerikāņiem nācās atvainoties. Mūsdienās ir ļoti grūti noslēpt civiliedzīvotāju nāves gadījumus.
– Ja amerikāņus tik ļoti uztrauc citu cilvēku viedoklis, kāpēc viņi sāk arvien jaunus karus??
– Iespējams, šo jautājumu labāk uzdot analītiķim.
– Protams, bet es vēlos uzdot šo jautājumu cilvēkam, kurš atšķirībā no analītiķiem redz šo karu no iekšienes.
– Jā, jā, jā, jā. Mans uzdevums ir parādīt šiem analītiķiem attēlus no kara, un viņi tos analizēs un atradīs risinājumus. Mans uzdevums nav analizēt konfliktu cēloņus, bet es cenšos tos atrast un izskaidrot. Godīgi sakot, es nezinu, kāpēc Amerika sāk jaunus karus. Es nezinu, vai tam ir finansiāli iemesli. Ikviens zina, ka karš ir labs bizness. Es nezinu, vai iemesls ir reģiona stabilitāte, vēlme apturēt Pakistānas vai Irānas pieaugošo ietekmi uz Afganistānu. Tam ir daudz iemeslu, bet man tie nav jāzina, lai strādātu.
– Pēdējos gados kara reportiera profesija ir kļuvusi populāra. Par to tiek rakstītas grāmatas un uzņemtas filmas. Vai jūs būtu ļoti satraukts, ja no šīs dienas visi kari pasaulē beigtos??
– Ne gluži tā. Jo, kad es to sāku, man bija labs iemesls. Es negribēju mainīt pasauli.
– Un visi to dara!..
– Un es negribēju! Taču darbs ar ziņām mani ļoti piesaistīja. Es gribēju sevi pārbaudīt. Es gribēju būt pirmais, kas ziņos par šo notikumu.
– Kāpēc??
– Es nezinu.
– Kad Domodedovo uzbrukums notika, tas bija divas minūtes vēlāk Twitter. Taču neviens nevarēja atbildēt uz jautājumu: kāpēc to uzzināt pirms visiem pārējiem??
– Jā… bet, ja mēs to uzzinām ātrāk, tas nozīmē, ka mēs ātrāk varam kaut ko mainīt. Ja vēlaties kaut ko mainīt, ir svarīgi ātri iegūt informāciju. Ir svarīgi netērēt laiku. bet, ja jūs to darāt tikai savas pieredzes dēļ, tad jūs esat egoists. Tu esi nobijies, tāpēc joprojām esi dzīvs. Esmu pārbaudījis sevi ar ekstrēmu. Bet tas ir arī savtīgi. Mums bija nepieciešama iepriekšējo karu pieredze. Nebūtu Otrā pasaules kara, un mēs nezinātu, cik šausmīgi izskatās pilsētas pēc bombardēšanas. Nebūtu zinājis, kas bija palicis pēc atombumbām. Bet man joprojām ir bildes. Jūs varat paskatīties uz tiem un pajautāt sev, kāpēc jūs dodaties uz karu? Vai vēlaties kaut ko mainīt?? Vai arī vēlaties sevi pārbaudīt? Fotogrāfijas patiešām maina pasauli. Es pazīstu fotogrāfus, kuri jau gadu desmitiem fotografē karu, un ar katru gadu viņi kļūst arvien trakāki un trakāki, viņu ģimenes izirst. Kādēļ?? Būt bez ģimenes..? Piedzīvot pēctraumatisku šoku?
– Jūs pats sākāt dzert?
– Es mēdzu dzert. Jo, kad mēs atgriežamies normālā dzīvē, nekas neskar nervus tā, kā tas notika kaujā. Ja rīt nolemtu apstāties un dibināt ģimeni, es to varu darīt. Es varu atrast normālu darbu, man var būt bērni, es varu dzīvot normālu dzīvi. Bet tagad es nevaru atļauties ģimeni, tas nav iespējams. Bet tas ir mans lēmums. Es nolēmu sekot savam sapnim, atsakoties no parastām lietām.
– Labi, labi… Kādu daļu no savām emocijām, ko izjūtat, fotografējot līķus, jūs varat nodot skatītājiem, kuri skatās jūsu bildes??
– Es neticu absolūtai objektivitātei! Jo tad jums jādomā, ka šo cilvēku nāve ir kāda cita kļūda, kāda cita lēmums, kāds cits samaksājis par ieroci, kas viņus nogalināja. Bet, ja jūs neesat līdzjūtīgs, ja jums ir vienaldzīgi, arī jūsu fotogrāfijas to atspoguļos. Un cilvēki, skatoties uz jūsu fotogrāfijām kaut kur Londonā, nevarēs sajust līķu smaržu, dzirdēt bērna zaudējušās mātes raudas, šajās fotogrāfijās nebūs nekādu emociju. Tāpēc jums ir jābūt emocionālam – protams, ne tik emocionālam, lai raudātu un sāpētu par citu cilvēku nāvi. Ir jāatrod līdzsvars. Jūs nevarat skatīties uz mirušajiem ķermeņiem un neko nejust. Man uz brīdi jāatstāj, lai darītu kaut ko citu. Reiz Libānā es redzēju vairāk nekā trīsdesmit mirušus bērnus, un mans kolēģis, kurš bija kopā ar mani, saslima. Jūs nevarat pieļaut sev pārāk lielu emocionālu kaitējumu.
– Kad runājat par fotogrāfijas smaržu, nepārspīlējiet?
– Tā nav. Ja attēls pieskaras, tas smaržo. Skatoties uz šāviena attēlu, jūs, protams, nedzirdat šāvienus. Daži no viņiem vispār nav dzirdējuši šaušanu. Taču dažkārt var uzņemt tik spēcīgu attēlu, ka skatītājs, skatoties uz to, dzird to pašu, ko jūs dzirdējāt, kad to filmējāt. Protams, jūs nevarat attēlot līķa smaržu, bet, ja jūs uzņemat pareizo attēlu, iespējams, skatītājs sajutīs kaut ko nepatīkamu. Daudz kas atkarīgs arī no iztēles.
– Taču, kā jūs sakāt, ne visi zina kara smaržu.
– Jā, cilvēki iet uz kino, skatās kara filmas. Patiesība ir tāda, ka patiesībā karš ir pavisam citāds. Ātrs klikšķis, un tu esi miris. Karavīri necīnās kā filmās. Deviņdesmit procentus laika viņi pavada, kaut kur sēžot, smēķējot, stāstot viens otram stāstus.
– Jā, viņi sēž un gaida, kad kaut kas notiks… Tāpat kā kara fotogrāfi.
– Taču mūsu darbā ir grūti zināt, kad kas notiks. Mēs varam tikai gaidīt. Ir liela atšķirība starp zemestrīces gaidīšanu un karadarbības gaidīšanu. Cilvēki mirst. Valdībām nepatīk rādīt pasaulei savu karavīru bojāeju, civiliedzīvotāju bojāeju. Un viņi gribētu, lai visi domā, ka Afganistānā nekas nenotiek. Un jums ir jādokumentē katrs nāves gadījums. Cilvēki pērk laikrakstus nevis tāpēc, lai uzzinātu, kas notiek Afganistānā, bet lai lasītu par kroņprinča kāzām.
– Vai jums ir kādi nopietni grēki?
– Piemēram?
– Lielākais grēks ir rakstīts uz jūsu sejas. Depresija.
– Vai varat lasīt sejas?!
– Nē, ja tas nav tik acīmredzami.
– Es nelūdzu piedošanu par jebko. Ir cilvēki, kas sēž parlamentos, māca bērnus skolās. kam ir sievas un bērni. Pirms nāves es sev uzdodu tikai vienu jautājumu: vai esi izdarījis visu, ko vēlējies savā dzīvē?? Un, ja es teiktu: “Nē, nē, es nekad neesmu apceļojis pasauli, es nekad neesmu darījis neko tādu, kas aizskar nervus, es domāju, es gribēju to darīt, bet es darīju kaut ko citu…” Ja es gribēšu atgriezties Afganistānā, es nebraukšu uz citu vietu, es braukšu uz Afganistānu. Ja es negribētu būt fotogrāfs, es būtu izvēlējies citu profesiju. Es esmu tāds, kāds vēlējos būt. Es nedomāju, ka nenožēlos, ka man nav bērnu, es nenožēlos, ka neesmu apprecējusies.
– Nē, jūs to nedarītu?
– Nē, es neesmu!
– Jūs par to pārāk daudz runājat. Jūs jau esat atvainojies!
– Es saku patiesību!
– Vai arī jums nav žēl, jo jums vēl ir daudz laika, un jūs varat to visu iegūt?
– Jā, tieši tā, tieši tāpēc. Es tikai gribu teikt, ka man ir izdevies paveikt daudzas lietas, kuras es uzskatu par vissvarīgākajām savā dzīvē. Bet, ja kāds man būtu teicis: “Tev ir viens gads, lai apprecētos un dzemdētu bērnu, jo pēc gada tu nomirsi,” es to nebūtu darījis. Jo, ja tev ir palicis gads, tam nav nozīmes. Tagad esmu ļoti laimīga, ka man izdevās izdot savu grāmatu.
– Jā, tas nav godīgi precēties, zinot, ka tev atlicis tikai gads..
– Jā… Bet, ja kāds man teiktu: tev ir atlicis dzīvot desmit gadus, un tev joprojām var būt skaista sieva un lieliski bērni, bet tev būs jāatsakās no fotografēšanas, tu nekad vairs nebrauksi uz Kolumbiju vai Afganistānu, nekad vairs neradīsi ziņas, tev būs jāatsakās no visa, ko agrāk esi darījis, – es atbildētu: nekādā gadījumā!
– Tātad jums ir savas attiecības ar laiku?
– Jā, tieši tā, es par to esmu domājis. Es skatos uz savām pirmajām fotogrāfijām no Kolumbijas, tā ir mana pirmā pieredze, bet šķiet, ka starp mani un tām ir desmit gadi. Man šķiet, ka es tos filmēju tikai vakar. Tātad laiks nepārtraukti sarūk un paplašinās. Jūs ejat pakaļ karavīriem. Pēc mirkļa speriet nepareizu soli, un jums tiks norauta kāja. Vai mana galva. Un tu esi līķis. Jūs ejat metru pa metram, skaitot uz leju ik pēc desmit sekundēm. Šīs desmit sekundes paplašinās..
– Vispārīgi runājot, karā, pat tad, kad tu smēķē un gaida, laiks tiek izstiepts vai saīsināts?
– Mm… Dažādi. Tas ir atkarīgs no tā, kas notiek. Viena sekunde var šķist kā divas stundas.
– Un, kad jūs izmet meitenes, kas notiek ar laiku??
– Pirms gada es pārtraucu attiecības ar savu draudzeni, bet šķiet, ka tas notika tikai vakar. Tā ir sajūta, ka daži notikumi mūsu dzīvē ir notikuši tikai pagājušajā nedēļā, un tas ir ļoti sāpīgi. Klepus .
– Meitenēm ir vieglāk saprast karavīru nekā kara fotogrāfu. Vai arī jūs nemaz nebijāt lepns?
– Daudzi fotogrāfi Kolumbijā un Afganistānā bieži vien dara to pašu darbu, ko karavīri. Mana pēdējā draudzene studēja ķīniešu medicīnu, viņai nebija nekāda sakara ar manu profesiju, viņa neinteresējās par karu, viņa nelasīja ziņas un lepojās ar mani, bet mūsu attiecības sabojāja trīs mēneši, ko es pavadīju Afganistānā. Varbūt es atgriezīšos, varbūt nē, nekad nevar zināt. Un katrs uz to reaģē atšķirīgi. Bet es domāju, ka galvenais ir tas, ka viņa mani nemīlēja. Kad cilvēks mīl, viņš gaida. Kad viņai tas nepatīk, viņai nepatīk… Bet man bija jādara savs darbs. Es nevarēju atteikties no darba.
– Ja mīlestības dēļ būtu jāatsakās no darba, jūs drīz vien iemīlētu savu draudzeni?
– Tieši tā! Jā. Es to nožēlotu. Bet… Tāpēc fotogrāfiem ir tādas problēmas attiecībās.
– Salamans sacīja: “viss pāriet.”.
– Jā, es ticu laikam. Pirmās dienas pēc šķiršanās ir briesmīgas. Un pat mēnešus, trīs, četrus. Bet tad tas pazūd. Sāpju nevar atbrīvoties nedēļas laikā. Man jādodas uz Lībiju. Daži fotogrāfi pelna naudu, neuztraucoties par pašiem lībiešiem. Es labprātāk koncentrējos uz vienu stāstu un turpinu to līdz galam, pat ja tas nesniedz peļņu.
– Tev, tāpat kā jebkuram kara reportierim, ir pirmie līķi?
– Jā, es tos redzēju Kolumbijā, morgā. Viņi tika sagriezti, nošauti. Man viņi bija kā dzīvnieki. Es neticēju, ka viņi kādreiz bija cilvēki. Tās smirdēja, tās pūda. Tie bija beigti dzīvnieki, es domāju. Tā bija tikai otrā reize, kad es sajutu, ka viņi ir cilvēki un ka viņi pirms nāves ir daudz cietuši. Man bija grūti. Ir grūti kaut kur aizbraukt, atgriezties pēc dažām dienām vai stundām un redzēt, ka no dzīvajiem palikuši tikai līķi. Ir ļoti grūti dzirdēt mātes kliedzienus.
Paldies //planetpics par fotogrāfijām.
Afganistāna. Operācija “Dienvidu zvērs”
Afganistāna. Izlūkošanas brigāde
Afganistāna. Izlūkošanas brigāde
Afganistāna. Britu un afgāņu karavīru kaujas ar Taliban kaujiniekiem.
Afganistāna. Izlūkošanas brigāde
Militārā operācija Kolumbijā
Kāpēc šis fotoattēls izraisa tik tiešas emocijas? Vai tās ir tikai mātes raudas, vai arī ir vēl kāds dziļāks stāsts, kas slēpjas aiz šī attēla? Vēlos noskaidrot, kāpēc ļoti grūti dzirdēt šīs raudas.
Vai šī fotoattēlu galerija sniedz iespēju iepazīt dziļāk šo mātes raudu situāciju un saprast to ciešanu, ko viņa piedzīvo?