Ludmila Tabolina dzimusi 1941. gada 2. jūnijā Višnij Voločokā, Kalininas apgabalā. Kopš 1961. gada dzīvo Ļeņingradā Sanktpēterburgā . Absolvējis Ļeņingradas Tehnoloģiju institūtu. Zinātņu kandidāts inženierzinātnes , pēc profesijas ķīmiķis. 20. gadsimta 70. un 80. gados viņa bija fotokluba “DK Lichačev” biedre, kur strādāja par fotokameru un fotogrāfi. Tatjana ir Gorkija centra un Zerkalo fotokluba biedre. Latvijas Mākslas fotogrāfu savienības biedrs kopš 1992. gada. Sudraba fotogrāfijas un roku nospiedumu aizstāvis. Monoklis ir viņas mīļākais objektīvs. 41 personālizstādes autors un vairāk nekā simts grupu projektu dalībnieks.
Augusta rīts. 1999
Darbi atrodas Latvijas Valsts muzeja, Sanktpēterburgas vēstures muzeja, Fotogrāfijas vēstures muzeja SPb , Jaroslavļas mākslas muzeja, V. P. Pavlova muzeja un daudzu citu muzeju kolekcijās. v. . m. Dostojevska muzejs Sanktpēterburga un citi.
Ludmila Tabolina: fotogrāfija ir lidojums un iedvesma
Annas Ahmatovas Valsts literārā memoriālā muzeja Strūklakas mājā tika atklāta Ludmilas Tabolinas izstāde “Svētceļojums uz literārajām vietām”. Tā ir viņas četrdesmit pirmā personālizstāde. Izstādē ir 100 attēli, katrs no tiem ir savdabīgs un dziļi aizraujošs. Visi attēli uzņemti tikai ar monokli, no kura Tabolina nav šķīrusies jau divdesmit gadus.
Ludmilas mājas laboratorija ir tīra un mājīga. Vakara gaisma maigi apspīd galdu, uz kura mierīgi sadzīvo dators un vecs foto palielinātājs. Tālu prom uz augsta krēsla sēž milzīgs sarkans kaķis, kas ir neatņemams visu tikšanos un sarunu dalībnieks šajā mājā. Laiku pa laikam divi mājas suņi ieskrien pārbaudīt, vai kāds nav ievainojis viņu mīļoto saimnieci, un saņem no viņas vēl vienu glāstīšanas kārtu. Reaģentu smarža ir garšīga, un notiek pēdējie sagatavošanās darbi gaidāmajai izstādei. Mūsu saruna sākās ar bērnības atmiņām.
l. t.Es piedzimu 1941. gada 2. jūnijā, un karš sākās 22. jūnijā. Mans tēvs devās uz fronti, un mans vectēvs, kura lauku mājā mēs sākām dzīvot, tika represēts 37. gadā, mēs nekad šajā dzīvē neesam tikušies. Mana vecmāmiņa strādāja par slimnīcas medmāsu, bet māte – par skolotāju. Un es jau kopš bērnības biju palikusi viena mājās. Kad ziemā ārā bija sals, man bija jaundzimušie, un man bija grūts uzdevums turēt puķes prom no viņiem. Atceros arī nelielā militārā lidlauka bombardēšanu kaimiņu ciematā. Kopš tā laika es baidos no lidmašīnu skaņas; kad tās dungo, es esmu uz krāsns, aiz skursteņa, lai lidmašīna mani neredzētu pa logu.
i. g.: – Un, kad karš beidzās, vai atceraties?
l. t.Atceros, ka tēvs atgriezās no frontes 1946. gadā, un mēs pārcēlāmies uz Višņij Voloček. Un es gāju uz skolu pilsētā.
i. g.Tieši tad jūs sākāt nodarboties ar fotogrāfiju?
l. t.Nē, es nefotografēju. Atceros, kad man bija 12 vai 13 gadi, mans karā kritušais vecvectēvs man uzdāvināja Fotokor fotoaparātu. Taču neviens mums nerādīja, kā ar to rīkoties. Kaste neatvērās, tāpēc es to iznesu ārā. Visbeidzot es izvilku āķi un izņēmu kaseti. Izrādījās, ka kasete ir vectēva ielādēta plate. Es to novietoju uz zāles un vēroju, kā uz tā parādās zāles ēna. Tā bija neaizmirstama pieredze! Es to kastīti noliku un nekad vairs tai nepieskārāmies.
i. g.Kādi bija hobiji skolā??
l. t.Es sāku izšūt. Visa valsts mēdza izšūt krustdūrienu un rokdarbus. Es devos uz Pioneer House uz brīnišķīgās skolotājas Tatjanas Nikolajevnas Zul amatniecības klubu. Kad skolā ienāca zīmēšana, es sāku zīmēt akvareļus, sapratu, ka man tas patīk, un tajā pašā Pionieru namā es apmeklēju arī vizuālās mākslas pulciņu. Jāsaka, ka Augšņij Voločeka atradās 101 km attālumā, starp Maskavu un Ļeņingradu, un tur bija daudz represēto, parasti labi izglītotu cilvēku. Viņi bija tā kultūra, kas baroja pilsētu.
i. g.D: – Kad kamera atkal bija manās rokās?
l. t.: – Jau institūtā. Viņi mūs ievietoja istabā ar astoņiem cilvēkiem, un pēkšņi ienāca devītā meitene. Visi sāka to aizvainoties, bet es to aizstāvēju. Viņai ap kaklu bija aplikts fotoaparāts un statīvs pār plecu, un man tas ļoti patika. Jau tolaik viņa bija aizrautīga fotogrāfe un pat strādāja rūpnīcas mazajā avīzē. Mēs sadraudzējāmies visus studiju gadus un draudzējamies vēl joprojām. Es nopirku sev fotoaparātu Smena-6, kas maksāja vienpadsmit Euro, un manai stipendijai bija trīspadsmit… Mēs devāmies kempingā, staigājām pa pilsētu, un tad mēs attīstījām filmas un drukājām mazā kopmītņu stūrī. Gaļina Kabatova kļuva par manu pirmo fotogrāfijas skolotāju. Pēc kāda laika Kultūras pilī Palais des Culturees tika izveidots klubs, ko dibināja. Gorkija un fotokluba Mirror.
Studējot Ļeņingradas Tehnoloģiju institūtā, Ludmila izrādīja lielu interesi par zinātni, vēlāk aizstāvēja doktora disertāciju un ilgu laiku pasniedza naftas ķīmijas nodaļā. Es sevi pašaizliedzīgi veltīju savai ģimenei un bērniem. Fotogrāfija, kaut arī epizodiski, bija klātesoša viņas dzīvē: tā bija izeja, svaiga gaisa ieelpa Ludmilai. Kad viņai apnika zinātne vai ģimene, viņa nāca uz klubu, un tur bija jauki.
i. g.: – Nevaru nepajautāt par leģendāro “Spoguļa” klubu, caur kuru izgāja praktiski visa fotogrāfu elite. Kā šis ansamblis jūs ietekmēja??
l. t.”Zerkalo” es satiku brīnišķīgus cilvēkus – spilgtus, talantīgus cilvēkus. Tur valdīja augsts intelektuālais un garīgais līmenis, un bija pavisam cita veida fotografēšana. Komandas līderis un dzinējspēks bija Jevgēņijs Raskopovs, kurš ilgu laiku pašaizliedzīgi veltīja sevi fotografēšanai un bija kluba priekšsēdētājs. Viņš aicināja pazīstamus fotogrāfus uz tikšanās reizēm, organizēja izstādes un pārrunas. Katrs radošais ziņojums klubā ir pilnvērtīgs paziņojums. Es savus kolēģus uzskatīju par lieliskiem meistariem. Daudzi no viņiem kļuva par meistariem, labi pazīstami fotogrāfijas pasaulē: Ludmila Ivanova, Aleksandrs Kitajevs, Boriss Mihaļevkins, Jevgēņijs Mohorevs, Valērijs Potapovs, Aleksejs Titarenko, Andrejs Čezins, Dmitrijs Šneersons un daudzi citi. Mani vienmēr ir fascinējušas citu cilvēku fotogrāfijas. Kopš bērnības man bija dziļš komplekss: es domāju, ka esmu sliktākais, tāpēc sēdēju tumsā un centos turēt galvu zemu. Un man šķita, ka manas fotogrāfijas ir vissliktākās. Tagad es to redzu tā, ka viņi vienkārši bija atšķirīgi.
i. g.Klubā jūs vairāk lamāja vai slavēja?
l. t.: – Viņi mani vēl vairāk slavēja, bet tas man nepalīdzēja atbrīvoties no maniem kompleksiem. Pienāca laiks, kad nolēmu atteikties no fotografēšanas, atbrīvoties no gandrīz visiem fotopiederumiem un paturēt tikai pašu nepieciešamāko, lai izveidotu ģimenes arhīvu. Tas bija gadījums, kad…
Žeņa Raskopovs redzēja manas filmas no vasaras, ko uzņem “Lubitel”. “Ļaujiet man to attīstīt? – Takei!”Viņš parādīja un pat iespieda dažas izstādes kvalitātes izdrukas. Tad viņš mani ar viņiem nosūtīja uz Rjazaņu, uz fotoizstādi “Fotografētās sievietes”. Tas notika 1991. gadā. Es nofotografēju vectēva lauku sētu, kur pavadīju bērnību un kur vēl joprojām labprāt dodos.
Tieši Rjazaņā Tabolina iepazinās ar G. Kolosovu un uzsāka “romānu ar monokli”. Izstādes laikā Latvijas Fotogrāfu savienības Mākslas padomes priekšsēdētājs bija izcils piktoriālās fotogrāfijas pārstāvis un teorētiķis Georgijs Kolosovs. Viņš pamanīja Ludmilu un viņas fotogrāfijas un drīz vien uzdāvināja viņai ar rokām darinātu mīksto lēcu – monokli.
i.D: Jūs to uzreiz pieņēmāt un sajutāt, ka tas ir jūsu instruments?
l. t.: – Nē, sākumā es nesapratu, ko monokls no manis grib. Tajā laikā es bieži devos komandējumos uz Maskavu, un es parādīju savas fotogrāfijas Kolosovam. Viņš, ļoti pacietīgs un taktisks cilvēks, ar neizpratni uz viņiem paskatījās. 92. gada rudenī viņš ieradās Sanktpēterburgā un sniedza man īstu meistarklasi: nedēļu kopā ar mani staigāja pa pilsētu, pārbūvēja manu laboratoriju un atkal to uzstādīja. Un, kad viņš izdrukāja manas fotogrāfijas, es biju pārsteigts: nebiju gaidījis šādu rezultātu. Es uzskatu, ka mūsu saziņa bija pārsteidzoši bagātinoša, un viņa personība to ļoti ietekmēja. Pamazām man radās izpratne, sajūta, ka monoklis ir mans instruments, mana ota.
Tajā pašā 1992. gadā Ludmila tika uzaicināta uz pirmo Pictorial fotogrāfijas festivālu Serpukhovā, kur viņa saņēma SFR balvu. Un tā sākās tās gleznieciskā fotogrāfiskā dzīve un plašā izstāžu darbība. Ludmila Tabolina katru savu izstādi uzskata par kopsavilkumu, par iespēju pārskatīt savu bagāžu, pārdomāt un noskaidrot sev dažas lietas.
i. g.: – Kad jūtaties kā pilntiesīgs mākslinieks?
l. t.: – Es par to nebiju domājis. Mani interesē fotografēt, un tas, vai esmu meistars vai ne, mani neinteresē.
i. g.L : – Vai jūs vienmēr esat apmierināts ar rezultātu??
l. t.Un :: – Visu darīt ar prieku. Kad tas darbojas, es esmu apmierināts. Ja tas nedarbojas, kāds cits to dara labāk par mani.
i. g.Jūs veidojat sērijveida fotogrāfiju sērijas. Kā tie parādās?
l. t.: – Manā galvā vai dvēselē, es precīzi nezinu, uzreiz dzimst projekts. Un tad tā ir tikai apziņas plūsma. Piemēram, sērija “Stikla burkas rudens diena”. Es aizgāju uz bēniņiem. “Ak, banka!”. Izņemu to, tur iekšā ir 1934. gada avīze! Uzmanīgi nolieku burku uz sola un domāju, ka noņemšu to. Un tad es nolēmu: “Ļaujiet tam stāvēt visu dienu, un es to ņemšu visu dienu.”. Vai, piemēram, laukos: es simtiem reižu dienā staigāju pa vienu un to pašu vietu, daru mājas darbus, un tad pēkšņi pasaule mainās, es to redzu citādi. Tagad tas var notikt diezgan bieži.
i. g.Savu “literāro” seriālu jūs filmējat jau piecpadsmit gadus. Kā tas sākās??
l. t.L : – Es uzreiz un uz visiem laikiem iemīlējos Sanktpēterburgā. Šī pilsēta ir ļoti īpaša. Tā ir tik ļoti apdzīvota ar literārajiem varoņiem, ka jūs to nevarat nejust. Piemēram, mana draudzene un kolēģe no Tehnoloģiju institūta Irina Jurievskaja man atklāja Nabokovu. Staigājot pa viņa Sanktpēterburgu, viņa man lasīja viņa dzeju: “Es atceros, virs manas Nevas/ Bija krēslas, kā šņākšana/ Izdzisušo zīmuļu.”.
i. g.Jūsu “literāros” ciklus mums ir paveicies redzēt dažādās telpās un dažādos laikos. Kam radās ideja apvienot šos ciklus vienā izstādē?? Vai bija grūti sagatavot izstādi??
l. t.Tas ir mākslinieka Walrand kuratora projekts, tā ir viņa ideja. Man tas bija viegli: es fotografēju, un kurators veica visu pārējo milzīgo darbu. Kad labs kurators ķeras pie darba, mākslinieks atslābst.
i. g.: – Vai jūs uzreiz izdrukājat filmēto materiālu?
l. t.: – Dažreiz viņiem ir nepieciešams atpūsties. Fotografēšana ir lidojums, iedvesma, un drukāšana ir grūts un nozīmīgs process.
i. g.: – Kāds ir jūsu viedoklis par mūsdienu digitālajām tehnoloģijām??
l. t.: – Ja jūs izmantojat fotogrāfiju, lai pelnītu naudu, protams, ar digitālajām ierīcēm to izdarīt ir vieglāk. Un māksliniekam nekas nav mainījies – viņš strādā tāpat kā agrāk, tikai viņa grūtības ir pavisam citas.
Ir grūti saprast, kā šī trauslā sieviete, kas dzīvē ir neparasti pieticīga un klusa, spēj būt tik drosmīga un neatlaidīga savā mākslā, pārsteigt mūs ar savu neparasto daudzveidību un gandrīz bērnišķīgo tiešumu tik daudzu gadu garumā. Iespējams, viņas spēks slēpjas neticamā mīlestībā pret apkārtējo telpu, un šķiet, ka pati daba labprāt atklāj savus noslēpumus.
Visu laikmetu filozofi un domātāji dažādos veidos ir pauduši daudz ko līdzīgu: sludinātāji, dzejnieki, mākslinieki, ārprātīgie un cilvēki ar radošām vai “dīvainām” tieksmēm ir apveltīti ar dāvanu saprast dievu valodu un pārveidot to par kaut ko, kas atbilst zemes realitātei. Ludmilas Tabolinas fotogrāfijas ir skaidrs pierādījums spējai saskatīt kaut ko citiem neredzamu.
Ar Ludmilu Tabolinu var pavadīt bezgalīgas stundas sarunās, tāpat kā bezgalīgas stundas, aplūkojot viņas fotogrāfijas. Bet, neuzdrošinādamies vairs tērēt viņas dārgo laiku, es uzdevu pēdējo jautājumu, uz kuru atbildi jau zināju.
i. g.: – Kas jums šodien ir fotogrāfija?
l. t.: – Dzīve.
No cikla Vecais spogulis. 1998
Kazaņas katedrāle. 1993
Skaistums. No sērijas Vasaras dārzs. 1996
Fontanka pie Šeremetjevas pils. 2011
Antonina Timofevna. 1993
Foto: Ludmila TABOLINA
Kāds ir šīs galerijas adrese un darba laiks? Vai ir jārezervē laiks iepriekš vai var vienkārši ienākt un apskatīt fotoattēlus? Vai eksponāti ir pārdošanā vai tikai izstāde? Vai Ludmila Tabolina ir pazīstama fotogrāfe? Vai izstāde ir ierobežota laika periodam vai būs pieejama ilgtermiņā?