Attēla stāsts: Marshak.

Klasiskās fotogrāfijas galerija piedāvā īsu stāstu sēriju no Leonīda Lazareva grāmatas “Bullet for ‘Takumar'”, kurā fotogrāfs detalizēti analizē dzīves situācijas, kas pavadījušas tā vai cita kadra tapšanu. Šajā fragmentā S.Es. Marshak.

Leonīds Lazarevs. Ar.Es. Marshak, 1964. gads.

1964. gadā es pārkāpu jaunā žurnāla “Krugozor” redakcijas slieksni. Mani pieņēma darbā kā darbinieku. Mans pirmais redakcijas uzdevums bija filmēt dzejnieku C.Es. Marshak. Galvenais redaktors, uzticot man šo uzdevumu, teica:

– Maršaks ir nozīmīga figūra. Jums ir nepieciešams rāmis žurnāla izvietojumam. Liels. Izmēģiniet.

Man, kas uzaugu Maskavā, Gorkija ielas rajonā, dzejnieki, rakstnieki stāvēja bronzā. Gorkijs, Majakovskis, Puškins. Maršaka vārdu, kas caur mācību grāmatām un radio iespiedušies visās manās porās, es uztvēru kā bronzas vīru. Tas, ka viņš bija dzīvs, ir brīnišķīgi un gandrīz neticami. Uz maniem pleciem gulēja ļoti liela atbildība, jo īpaši tāpēc, ka tas bija mans pirmais redaktora darbs.

Es nebraucu pie dzejnieka viens. Man līdzi bija žurnālisti, kas veidoja skaņu un tekstu. Tieši tā notika darbs žurnālā Krugozor – viens filmēja, otrs rakstīja skaņu reportāžu, trešais – tekstuālo reportāžu. Uzdevums bija uzņemt portretu. Protams, tam nav jābūt vietējam risinājumam. Tam nevajadzētu būt reportāžai, nejaušam lēmumam. Mēs ieejam un nonākam lielā telpā ar daudz mēbelēm, sīkiem priekšmetiem, aizkariem, daudz putekļiem. Telpa ir tumša, pat ļoti tumša. Bija nepieciešams laiks, lai pamanītu mūsu varoni. Jūsu acīm jāpierod pie vāja apgaismojuma. Uz kāda dīvāna vai pat gultas sēž fiziski neliels vīrietis ar plecu deformāciju – viņa labais plecs ir augstāks par kreiso, ar nedaudz vienaldzīgu, nogurušo skatienu, kurš skatās nevērīgi sev priekšā un gaida. Es jutu viņa fizisko vājumu. Viņam aiz muguras mirgoja divas tērauda skābekļa tvertnes. Sieviete, kas atvēra durvis, teica, ka mums ir burtiski divdesmit minūtes, ne vairāk. Viņš nejūtas labi, un viņam ir vajadzīga cieņa.

Man rokās ir fotoaparāts ar melnbaltu filmu, neliels optikas komplekts, bez zibspuldzes, bez papildu gaismas avota. Es cenšos strādāt uzreiz, bet tas nav iespējams – ir jādod ceļš kolēģiem. Kad ir ieslēgts mikrofons un radio žurnālistam tiek uzdots jautājums, nav ētiski filmēt. Kameras skaņa var sabojāt ierakstu. Es pietuvojos tuvāk, aplūkoju tuvāk, attālinos, eju pa kreisi, pa labi un skatos apkārt. Tas nav aprīkots filmēšanai. Gandrīz tumšs, gaismas trūkums. Pat ekspozīcijā nav pietiekami daudz gaismas, tā ir ļoti slikti izgaismota. Kā izveidot gaismas modeli uz sejas? Kā glābt situāciju. Nevarēju iedomāties, kā notiks saruna ar galveno redaktoru, ja es uzņemšu bez jebkādām izmaiņām. Briesmīgs. Ausis sāk sārtot. Ko darīt?? Es iznāku koridorā un pagriežos pie sievietes, kas mūs sagaidīja:

– Vai jūs varat pārvietot aizkarus uz logiem??

– Jā, lūdzu. Bet ne uz ilgu laiku. Viņam ir grūti uztvert spožo gaismu.

Es atvelku aizkaru labās puses aizkaru, lai apgaismotu manas sejas kreiso pusi. Es aizveru otro, atgrūžu vēl vienu. Gaismas virsgaismas ieslēgšana. Taču tas ir vaļīgs, gausa, nekontrastīgs, bez tekstūras. Es skatos uz savu varoni. Krunciņas, kuru viņam uz sejas ir ļoti daudz – acīmredzot tā ir samaksa par katru panākumu, par katru literāro līniju. Ziniet, tas, iespējams, ir kā likteņa pirkstu nospiedums uz viņa sejas. To var nolasīt katrā viņa grumbiņā, lūpu sasprindzinājumā, mazliet pasīvajā skatienā.

Mani kolēģi izņem mikrofonus un sāk ierakstīt viņu savstarpējo sarunu. Mikrofoni traucē, pielīp pie rāmja. Es lūdzu jūs tos nedaudz pārvietot. Es grasos nofotografēt, man šķiet, ka man šis cilvēks ir jāpaaugstina. Šaušana no apakšas šo poētisko klasiku padarīs vēl skaistāku. Es atkāpjos viņa priekšā, skatos kamerā, viņa seja ir izkropļota. Izstiepts vaiga kauls un lūpas, acis atkāpjas atpakaļ, tās ir spraugā. Dažas griestu detaļas parādās tumsā. Acīmredzot tas nav labs kadrs kompozīcijas ziņā. Es sāku meklēt. Es pieceļos no ceļgaliem. Ieejot no kreisās puses – baloni traucē, un vīrieša profils ir neraksturīgs un neglīts. Pēc desmitiem neskaidru kadru uzņemšanas es atrodu punktu, no kura es varu un man vajadzētu fotografēt. Klusais leņķis. Kadra spēks pāriet uz sejas izteiksmi, taču trūkst gaismas. Es atkal vēršos pie mājas saimnieces un jautāju, vai ir galda lampa.

– Viens ir uz mana galda. Es jums to atnesīšu.

Viņa tur man standarta melnu plastmasas lampu, kas var saliekties ar ļoti vāju spuldzīti. Es to ieslēdzu. Tas ir diezgan pieklājīgā attālumā no mana varoņa, gaismu no tā gandrīz nevar sajust. Ko darīt? Meklējat apgaismojuma risinājumu un vienlaikus domājat, kādu objektīvu izmantot. Es ievietoju astoņdesmit piecu milimetru. Šis ir tā dēvētais portreta objektīvs. Taču šajā gadījumā man šī objektīva zīmējums nešķita interesants. Es uzliku piecdesmit piecu milimetru Takumar objektīvu – japāņu Asahi-Pentax objektīvu. Viņš padara attēlu labāku, trīsdimensiju, kontrastaināku, izliektu. Bet ko darīt ar gaismu? Es atkal vēršos pie saimnieces:

– Varbūt kaimiņiem ir galda vai portatīvās lampas?

– Jā, pagaidiet.

Aiz durvīm dzirdu īsu sarunu ar kaimiņiem. Parādās divas lampas. Viens līdzīgs manam, otrs ar rozā abažūru. Pēdējo es uzreiz paņemu bez jautājuma. Es liku šīs spuldzes pa kreisi un pa labi. Kreisajā pusē bija iespēja novietot lampu uz mēbelēm, un tā nonāca nedaudz virsū. Gaisma ir kļuvusi stingra. Viņš ir kļuvis lasāms kā avots. Tas nav labi. Tas arī nav tik labi kā zibšņa frontālais šāviens. Tas ir neprofesionāli. Man ir jārada niansēts tēls. Man ir jāsaliek šī cilvēka dzīves aina.

Viņš neskatās uz mani. Es domāju, ka tas parasti tiek tulkots no kreisās uz labo pusi, bet tas neatspoguļo to, kas ir redzams. Viņam, iespējams, nav iekšējā spēka koncentrēties uz to, kas notiek viņa priekšā. Kā pievērst uzmanību? Kā palīdzēt viņam pārgrupēties? Viņam vistuvākā ir viņa māksla. Mums tas viņam ir jāatgādina. likt viņam uz mani uzmanīgi paskatīties. Bet kā..? Kad es sāku būvēt rāmi, sākot ar ļoti lielu – pazuda ķermenis, viena galva. Aizgājuši bija sava veida pjedestāls ar īpašām detaļām – tievās pleci, viņa krekla krokas, vispārējais trauslums, naturālisms. Es nonāku pie secinājuma, ka tu nevar fotografēt tuvplānus. Kompozīcijas veidošana ar rokām un pleciem. Tas ir nedaudz diagonāls, dinamisks. Krekla detaļas, asimetriskais plecu horizonts – viss kļūst par nepieciešamiem atribūtiem. Augsta, krunkaina piere, izķemmēti mati liecina, ka vīrietis ir gatavs turpināt dzīvot un strādāt. Ko darīt?? Kā atdzīvināt manu varoni. Kā ieinteresēt viņu par viesiem?

Paiet dažas ilgas minūtes. Šāviens sāk izjukt. Es dzirdu kolēģu jautājumus

Manā galvā pašas no sevis ienāca rindas, ko uzrakstīja man pretī sēdošais vīrietis. Žests kolēģiem. Es sāku deklamēt:

– Kāda dāma pārbaudīja savu bagāžu

Dīvāns,

Čemodāns,

Koferis,

Attēls,

Grozs,

Kartons

Un mazs sunītis.

Pēc pirmajiem vārdiem viņa acis ar pastiprinātu uzmanību mirgoja un mirgoja manā virzienā. Mana tūlītēja reakcija. Es pie sevis nodomāju: “Izgriezt.”. Es atkāpos, noliekot kameru, it kā gribētu teikt: “Kadrs ir beidzies. Kādu laiku mūsu varonim uzbruka vēl vairāki žurnālisti. Viņš atbildēja lēni. Viņš teica, ka “krugozor” ir labs vārds žurnāla nosaukumam, ka viņš novēl tam radošus panākumus un ka viss ir lieliski, un viņš ir ļoti priecīgs, ka ir radusies šāda komanda.

Nē, jūs nevarat būt tik pašpārliecināts, jums ir jāatkārto situācija. Turklāt mani neapmierināja gaisma. Es vērsos pie saviem kolēģiem:

– Vai jūs varētu turēt lukturi un šo lapu šeit, lūdzu?. Vienā pusē es vērsu gaismas avotu pret lapu, tādējādi radot maigu gaismu, bet kreisajā pusē galda lampa izgaismoja viņa galvas virspusi. Es esmu mazliet labiekārtošanas speciālists. Man patīk attēls. Tagad jautājums bija par to, kā izcelt viņa acis, kā tās atvērt, kā panākt, lai tās atkal skatās uz mani? Es atkārtoju to pašu kustību. Lasīšana:

– Un šie kvieši tiek glabāti tumšā skapī. Džeka uzceltajā mājā.

Viņš gandrīz pasmaidīja, skatoties uz mani. Es varu atkal nospiest pareizo pogu.

Rezultātu es redzēju tikai laboratorijā. Es uzņēmu daudz neizteiksmīgu kadru, un tikai šie divi, kurus biju rūpīgi sagatavojis, izrādījās perfekti. Viens izrādījās nedaudz labāks par otru. Maestro skatiens bija koncentrēts, uzmanīgs. Brilles ar spēcīgām mīnus lēcām lika viņam skatīties. Tikai šis šāviens varēja iegūt tiesības turpināt dzīvot. Es uzskatīju, ka mans uzdevums ir paveikts.