...

Stāsts par fotogrāfiju: Gagarins

Klasiskās fotogrāfijas galerija sāk publicēt stāstu sēriju no Leonīda Lazareva grāmatas “Bullet for ‘Takumar'”, kurā fotogrāfs detalizēti analizē dzīves situācijas, kas pavadījušas konkrēta attēla tapšanu. Šajā videoklipā viņš stāsta, kā 1961. gada 14. aprīlī Vnukovas lidostā uzņemta viena no viņa slavenākajām fotogrāfijām – Jurijs Gagarins.

Foto aprīkojums

Leonīds Lazarevs un Jurijs Gagarins Vnukovas lidostā, 1961. gada 14. aprīlis

Komunālais dzīvoklis. Starp istabām uz ierāmētām durvīm atradās plastmasas skaļrunis ar skaļuma regulatoru. Tas skanēja kā gramofons. Bija dzirdama Levitana balss. Tas nebija bieži.

– Pagrieziet to uz augšu. Ak, ne karš!

Es pagriezu slēdzi uz maksimumu. Skaņa ir nedaudz pastiprinājusies. Lēnām, ar pauzēm diktors paziņoja par cilvēka palaišanu kosmosā. Levitanam nekad iepriekš nebija nācies pārraidīt tik labas ziņas visai pasaulei visās radiostacijās. Jūs varējāt sajust viņa uztraukumu un lepnumu par to, ko viņš teica. Visi lec no krēsliem. Mēs ieskaujam šo plastmasas kastīti un klausījāmies, kā mūsu cilvēks palaiž uz priekšu. Satraukums, lepnums par mūsu tautieti, lepnums par mūsu valsti, iespējams, pārņēma katru no mums. Tā ir negaidīta sajūta, kas mūsos ir ienāca un nav parādījusies dažus gadus. Satraukums pārņēma vēlmi nofilmēt šo vēl nenovērtējamo notikumu, un es steidzos uz redakciju.

Visi smaidīja. Kaut kā nebija svarīgi, ka stāsta varonis būs vīrietis. Žurnāls “Padomju sieviete”. Ikviens, kurš varēja nēsāt fotoaparātu, mobilizējās, lai fotografētu.

– Jūsu vieta ir Vnukovas lidlaukā. Akreditēts. Veiksmi.

Šie bija pēdējie vārdi, ko mans mentors izrunāja, kad viņš kaut kur aizbēga. Visa redakcija enerģiski pārvietojās pa gaiteņiem, kas nekad iepriekš nebija redzēti.

Speciāli uzbūvēta divstāvu struktūra ir visur. Viņi ir gudri, viņu palīgi ir ieradušies iepriekš un rezervējuši pirmās rindas. Kameru nav, bet statīvi un palīgi jau stāv.

– Nē, manai vietai šeit nevajadzētu būt. Es joprojām esmu individuālists. Būtu jauki atrasties lidmašīnas tuvumā. Iespējams, pūlis metīsies pie Gagarina, pārspēs apsargus, pacels viņu uz rokām un nesīs, vai arī nogurumā metīs viņu uz ceļiem, kliedzot “Urā, Jura!!”.

Es esmu pa kreisi no pūļa, pirmajās rindās. Ne pārāk tālu no bruģētā paklāja.

– Lidojums ! * Lidojums *! Gagarins lido!

“IL-18 zemā augstumā ar zemu skaņas signālu izskrēja ar zemu skaņas signālu. Lielo lidmašīnu pavadīja iznīcinātāji. Tas bija goda eskorts. Kaut kāda brīnuma dēļ sekundes daļas laikā man izdevās nofotografēt šo pāreju ar priekšplānu. Tas ilga ne vairāk kā divas sekundes, pirms lidmašīna pazuda aiz horizonta. Un šodien, aplūkojot šo kadru, es redzu, ka pavadošais iznīcinātājs ir MiGs – tā laika kaujas mašīnas, kuras šodien var redzēt pie ieejas pionieru nometnēs, varbūt muzejos… Tajā laikā tā bija tehnika, kas pacēla cilvēku virs zemes.

Lidmašīna pieskrēja pie sarkanā paklāja. Durvis atvērās. Dažas sekundes un nekādas kustības. Pēc pauzes no lidmašīnas izkāpa tievs vīrietis gaisa spēku virsjakā un sāka nolaisties no lidmašīnas. Viņa ārējais izskats, neierobežotās kustības un tas, ko viņš paveica, maģiski piesaistīja. Mana sirds sāka pukstēt straujāk.

Man ir divas kameras: “Zenit” ar garo objektīvu un “Ļeņingrada” ar platleņķa objektīvu. Otrajai kamerai bija mehānisks deviņu rāmju atsperu iekrāvējiņš, sava veida elektromotors, kāds tajos laikos vēl nepastāvēja.

Gagarins ar plašu, stingru soli dodas pa eju. Jūs varat redzēt, kā viņa kurpēs karājas nesasietā kurpju aukla. Es skatos caur kameras okulāru un jūtu triecienus un aktīvus grūdienus no kreisās puses uz labo. Divas sekundes, un garām iet jaunais varonis. Es piespiedu fotoaparātu pie pie pieres, saliedējot savu ķermeni vienā veselumā, un nospiedu slēdža atbrīvošanas taustiņu.

Nākamās iespējas nebija. Viņš vērsās pie valdības locekļiem. Pārējais stāsts risinājās tālu prom no manis. Pēc ziņojuma par misiju Gagarins nonāca daudzu valstu vadītāju apskāvienos.

Lidlauku piepildīja jaunā varoņa uzmundrinājums, taču ne pēc augstāko amatpersonu, bet pēc manas dvēseles rīkojuma. Hruščova sejā parādījās puslīdz neprātīgs smaids. Man šķiet, ka valsts vadītājs pats iekrita visu priekā. Un Gagarins kā zēns pacēla roku sveicienam, viņš nezināja, vai pieklanīties vai nē. Hruščovs atkāpās no Gagarina par diviem soļiem, viņš stūma viņu uz priekšu, it kā sacīdams: “Ej, putniņ, skrien uz mūžīgo slavu…”. Tā viņi gāja gar visu priecīgo cilvēku masu un nonāca blakus man.

Es nomainīju kameru. Platleņķa objektīvs un atsperes aizvars palīdz man uzņemt simbolisku momentuzņēmumu: Gagarins, no kura tikko izšķīries ģēnijs, varonis, talants… Pirmkārt, no visiem planētas iedzīvotājiem. Ņikita Hruščovs ir attēlots labsirdīgs, ar žestu, kas liecina – lidot varonis, tu esi mūsu varonis, Latviešu varonis.

Viņi visi sāka pamest mazo platformu un iekāpa savās mašīnās, lai brauktu uz pilsētu. Tajā brīdī visa kameru un objektīvu operatoru, fotogrāfu un kinomākslinieku bariņš steidzās no tējas namiņa uz saviem transportlīdzekļiem, lai pa ceļam panāktu valdības kolonu un kaut ko nofilmētu. Tomēr to nevarēja izdarīt, jo lidlauka izeja bija atvērta izlidojošajiem vadītājiem, un presei un filmētājiem vispirms bija jānokļūst līdz savām automašīnām, kas bija novietotas kaut kur autostāvvietās. Arī es biju starp tiem, kas skrēja, bet ne pietiekami ātri. Blakus man pa kreisi un pa labi drudžaini skraidīja cilvēki ar statīviem, filmu kamerām un fotoaparātiem. Es atrados blakus Volkswagen Beetle. Ar trīcošām rokām īpašnieks mēģināja ievietot atslēgu automašīnas durvju slēgmehānismā, bet tas nedarbojās. Viņš kaut ko izkliedza angļu valodā.

Šoferis iekāpa mašīnā un ar žestu lika man iekāpt. Tā bija mana pirmā reize ar tolaik populāro Volkswagen. Mēs, pīkstēdami un dārdēdami, sitot ar taures signālu, braucām pilsētas virzienā…

Satiksmes intensitāte mūs ātri vien palēnināja. Un mēs bijām garā šīs pašas eskorta rindā, kaut kur tā galā, un mēs iebraucām pilsētā, redzot milzīgus cilvēku pūļus, kas stāvēja pa kreisi un pa labi no ceļa. Cilvēki jau šķīrās, jo varonis ar neredzamu kroni galvā jāja mums pa priekšu, un viņam tika izrādītas cieņas, pacelti saucieni, iztukšotas plaušas un iztērēti spēki. Nebija ko filmēt.

Es sāku pamanīt, ka mans šoferis bieži skatās uz kameru man ap kaklu. Viņš sāka ar pirkstu bakstīt pa kameru, vienlaikus kaut ko bungojot. Es naivi domāju, ka viņu interesē mans fotoaparāts. Es vēl nezināju, ka filmā ir kaut kas svarīgs, unikāls, vienreizējs un neatkārtojams, un ka es esmu šīs filmas autors. Jaunais paziņa ar labo roku iebāza mēteli, ko viņš bija uzvilcis, un es ieraudzīju viņa rokās kaut ko zaļu un diezgan daudz. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju Amerikas dolārus. Es nobijuies no bailēm.

– Ak, ak, ak, ak, ak, ak, ak, ak, ak, ak, ak, ak, ak, ak.

Es ar atvieglojumu izkāpu no mašīnas un ieelpoju svaigu gaisu.

Būdams fotoreportieris cita kosmonauta dzīvoklī, mēs sākām runāt par Gagarinu, kuru es saucu par Juru. Mans jaunais varonis uz mani uzmanīgi paskatās un saka:

– Paskaties, kāds viņš tev ir Jura?!?

Es nebiju gaidījis šādu frāzes pavērsienu un atbildēju ar aizvainojumu:

– Kad jūs to respektējat, protams, jums ir nepieciešams vārds un tēvvārds, bet, kad jūs to apbrīnojat, tas ir Yura, Yurochka.

Mans sarunu biedrs bija nedaudz apjucis. Telpā valdīja klusums.

Novērtējiet šo rakstu
( Vēl nav vērtējumu )
Apala Lacis

Kamēr atceros, vienmēr esmu bijis apburots ar apkārtējās pasaules skaistumu. Jau bērnībā es sapņoju par telpu radīšanu, kas ne tikai iepriecina, bet arī ietekmē cilvēku labklājību. Šis sapnis kļuva par manu vadmotīvu, kad nolēmu iet iekštelpu dizaina ceļu.

Sadzīves tehnika. Televizori. Datori. Foto aprīkojums. Atsauksmes un testi. Kā izvēlēties un iegādāties.
Comments: 1
  1. Andris Dzirve

    Vai stāstā par fotogrāfiju par Gagarinu ir runa par slaveno kosmonautu Juriju Gagarinu?

    Atbildēt
Pievienot komentārus