Zemfrekvenču skaļruņu tests: klausieties mūziku tur, kur tā tiek radīta

Šeit ir pilns muzikāls zemfrekvenču skaļruņa tests. Testēšanai mēs izīrējām speciāli izveidotu mūzikas studiju. Viss komplekss sastāv no trim profesionālām mēģinājumu telpām, ierakstu aparatūras un pat atsevišķas studijas bundzinieku nodarbībām – vairāk nekā 100 kvadrātmetri brīvas rokenrola atmosfēras.

Testam mēs izvēlējāmies lielu zāli, kurā mēģināja un ierakstīja tādi mūziķi kā Chris Slade AC/DC, The Firm, Tom Jones , Joe Lynn Turner Rainbow, Deep Purple, Ingwie Malmsteen , grupas Earthlings, Beetles, Mirage, Lyapis Trubetskoy, Cockroaches un daudzas citas…

Testē divas personas. Mūsu pastāvīgais autors Sergejs Petrovs, apraksta tehnisko daļu. Lai novērtētu skaņu, mēs pieaicinājām profesionālu skaņu inženieri – Anatoliju Veicenfeldu.

Pirms šī soļa veikšanas notika daudz diskusiju par un pret.

Lai “papildinātu ainu”, mēs iepazīstināsim ar šaubām un argumentiem, kurus mēs, redakcijas darbinieki, izteicām viens otram.

– Zemfrekvenču skaļruņus biežāk izmanto, skatoties filmas, nevis klausoties mūziku “trifonijā” , tāpēc kāpēc tos testēt uz mūzikas materiāliem??

Klausoties mūziku, jebkurš skaļrunis, tostarp zemfrekvences skaļrunis, var darīt lietas, ko ir grūti vai neiespējami dzirdēt no filmas materiāla. Skaņas nianses basi, kontrabasi, bungas labāk parāda zemfrekvences skaļruņu stiprās un vājās puses.

– Zemfrekvenču skaļruņiem ir dažādas jaudas, un optimālu skaņas kvalitāti var panākt tikai tad, ja katram ir piemērots pareizais izmērs, jo zemfrekvenču skaļruni ļoti ietekmē telpas akustiskās īpašības, un tās ir proporcionālas telpas lielumam. Tādējādi, testējot vairākas dažādas apakšgrupas vienā un tajā pašā vietā, tās tiek pakļautas apzināti nevienlīdzīgiem apstākļiem.

Protams, lai nodrošinātu optimālu darbību, ir labi izvēlēties katram skaļrunim piemērotu vietu, kā arī pastiprinātāju un atbilstošus starpsavienojuma un skaļruņu kabeļus, taču ar šādu pieeju testēšanas uzdevums ir gandrīz neiespējams.

Visas ierīces tika testētas studijā, kuras izmērs pārsniedza katrai no tām paredzēto “vēlamo platību”, tāpēc visas testētās ierīces darbojās vairāk vai mazāk vienādos apstākļos.

– Kāpēc mērķtiecīgi klausīties mūziku mūzikas studijā?

Nav noslēpums, ka viens no galvenajiem pirkuma punktiem ir tas, ka katra akustiskā skaņa salonā un mājās ir atšķirīga. Tāpēc, lai precīzi dzirdētu, ko spēj nodrošināt testējamais skaļrunis, ir jāpārliecinās, ka tas nav traucēts. Studijas telpa ir akustiski apstrādāta, lai līdz minimumam samazinātu stāvviļņu un rezonanču ietekmi. Mūzika tiek klausīta tur, kur tā tiek radīta.

– To, ko var dzirdēt skaņu režisors, bet ko nevaram dzirdēt mēs?

Nav noslēpums, ka mēs dzirdam to, ko skaļrunis ļauj mums dzirdēt, un to, kā, tēlaini izsakoties, skan mūsu pašu priekšstats par to, kādai jābūt konkrētajai fonogrammai. t.e., pārspīlēti, mēs varam dzirdēt to, ko vēlamies dzirdēt – dažkārt pat to, kā nav, un otrādi.

Skaņu režisors dzird, kas patiesībā ir fonogrammā.

– Varbūt labāk būtu veikt mērījumus un publicēt grafikus?

To, protams, var izdarīt, taču mērījums jebkurā gadījumā ir “piesaistīts” mikrofonam, un mikrofoniem ir maz zināms parametrs, piemēram, hum rādiuss – attālums, no kura mikrofons sāk uztvert atstaroto un tiešo skaņu vienādi. Aiz šī rādiusa tas uztver vairāk atstaroto skaņu nekā tiešo skaņu.

Pat ar virziena mikrofoniem šis rādiuss labākajā gadījumā ir 5-7 metri, bet ar parastiem mikrofoniem – 1-2 metri. Tātad pat tad, ja mikrofons ir uzstādīts blakus zemfrekvences skaļrunim, būs daudz atstarotās skaņas. Cilvēka auss šajā ziņā ir smalkāks instruments, un to kontrolē smadzenes, atdalot nevajadzīgo informāciju. Tikai daži cilvēki zina, ka koncerta pirmo 2-3 minūšu laikā klausītāja smadzenes “noskaņo” ausis uz zāli.

Protams, neviens nesaka, ka nav jēgas izmantot diagrammas, taču tās ir efektīvākas pilna diapazona skaļruņiem, nevis šauras darbības diapazona skaļruņiem, kāds ir zemfrekvences skaļrunis.

Kā mēs testējām

Galvenā noklausīšanās notika “trīsfona” režīmā, zemfrekvences skaļruņi tika pieslēgti pastiprinātājam kopā ar mūsu redakcijas “Triangle” skaļruni. Zinātkārajiem lasītājiem jāsaka, ka mēs apzināti nepaaugstinājām zemfrekvences skaļumu, tādējādi pielāgojot tā izejas jaudu, – ņemot vērā, ka studijas izmērs nav mazs. Galu galā skaņas spiediens atšķiras ne tikai no skaļrunim piegādātās jaudas, bet arī no pastiprinātāja jaudas un šķīvja diametra.

Pārspīlējot ar to, basi var izcelties – labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā tas var radīt bungšanas skaņu.

Kad bija nepieciešams kontrolēt iespaidus, kā tas bija SVS PC 12 Plus gadījumā, mēs klausījāmies akustiku ar uztvērēju, kuru arī mums nebija slinkums ņemt līdzi uz studiju. Pirmo vietu iegūst

REL T9, otrais – Acoustic Energy Radiance Sub un godpilnā trešā vieta – SVS PC 12 Plus.

Mēs nododam vārdu Anatolijam Ivanovičam Veicenfeldam:

a.v.