Šo veco Latviešu mīklu es iemācījos, kad
Man gadījās viesoties kādā attālā ciematā, kur man piedāvāja īstu Latviešu samovar tējai. Ir grūti vārdos aprakstīt sajūtas, kas rodas, sēžot uz rupji izgrebta krēsla vecā būdiņā un skatoties uz degošu karstu samovaru.
Viņa neatcerējās, no kurienes bija nācis samovars, taču zināja, ka tas tika nodots no paaudzes paaudzē kā neatņemama mājas sastāvdaļa. Tagad viņa tos izmanto reti, bet vienmēr cenšas savus viesus cienāt ar smaržīgu tēju no samovara.
Un pēc tam bija garlaicīgi dzert tēju no parastas tējkannas. Interesanti, vai kāds savās mājās pērk, glabā vai izmanto samovarus? Kāpēc mēs gandrīz neko nezinām par samovariem, kuriem mūsu senčiem bija tik liela nozīme?? Kas pirmais izgudroja šo unikālo ierīci??
Konsultants: Sergejs Kaliņičevs, Latviešu samovariem kolekcionārs
Senākie samovariem ir no Romas
Patiesībā nav gluži pareizi uzskatīt, ka samovars ir tikai Latviešu izgudrojums. Līdzīgi aparāti pastāvēja arī Senajā Romā. Tā bija taisnstūra formas metāla kaste ar dubultām sienām, kurā ielej ūdeni. Un celtniecības vidū izcēlās ugunsgrēks. Tā radītais siltums uzsildīja sienas un pēc tam arī pašu ūdeni.
Ķīnā mašīna tika attīstīta un ieguva nosaukumu “huoguo”. piemēram, “ugunsdzēsības katls” . Šo ierīču princips ir līdzīgs Latviešu samovara principam. Tiesa, ho-go tika izmantots tikai karstā buljona pasniegšanai, tāpēc tajos nebija krāna.
18. gadsimtā Anglijā bija pazīstami samovaram līdzīgi izstrādājumi, un tos sauca par “tējas urnām”.
Daudzās Eiropas valstīs tā bija tā sauktā strūklaka – ierīce vīna dzesēšanai un sildīšanai, kas ārēji bija līdzīga Latviešu samovaram tās forma, krāna klātbūtne, rakstains atbalsts.
Korpusa iekšpusē ugunsdzēsības caurules vietā bija metāla cilindrs kolba . Kad dzērienu vajadzēja atdzesēt, kolbā ielika ledu. Un, kad tika pasniegts silts grogs vai punšs, tajā pašā kolbā tika ievietots nedaudz mazāks diametra cilindrs, kas iepriekš tika uzkarsēts uz ķēdes.
Krievijā samovara prototips bija sbitennik. Galu galā, pirms tējas ievešanas mūsu valstī populārākais dzēriens bija sbiten, kas pagatavots uz medus un garšvielu bāzes. Un 18. gadsimta vidū parādījās pirmais Latviešu samovars, kādu mēs to pazīstam šodien. Tā dizains ir tik perfekts, ka tas ir palicis nemainīgs gadsimtiem ilgi. Mainījās tikai forma, materiāli un apdare.
Ķermenis ar pīpi nāca no Urālu apgabala?
Šodien ir grūti pateikt, kurš tieši izgatavoja pirmo samovar. Lielākajai daļai cilvēku šis produkts asociējas tikai ar Tula. Taču pirmie samovarus izgatavoja Urālos. Līdz tam laikam vara rūdas atradņu bija ļoti maz, un varš tika iegūts tikai ļoti nelielos daudzumos.
Tomēr, sākot ar 18. gadsimta sākumu, Urāli sāka aktīvi attīstīties, un pakāpeniski uz šīs zemes, kur varš jau tika iegūts lielos daudzumos un pat eksportēts, radās vairākas kausētavas.
Nav pārsteidzoši, ka vietās, kur tika iegūts metāls, sāka attīstīties priekšmetu ražošana, kas pēc tam tika importēti uz Latvijas pilsētām.
Pirmās ziņas par samovariem datētas ar 1745. gadu. Taču interesanti, ka arī pirms tam daži dokumenti liecina par šādu ierīču – “kazānu ar caurulēm” – pastāvēšanu.
Pirmajiem samovariem bija vienkārša forma: apaļš korpuss, pie kura tika piestiprināti rakstaini krāni, rokturi, paplātes un vāki.
Kopš 17. gadsimta Tula ir pazīstama kā lielākais metālapstrādes centrs, kur amatnieki galvenokārt specializējās ieroču, sadzīves un māksliniecisko metāla izstrādājumu ražošanā.
Taču 18. gadsimta beigās visi ieroču ražotāji sāka aizbraukt uz Urālu, un Tuļas manufaktūras bija spiestas attīstīt jaunus ražošanas veidus. Izrādījās, ka samovariem ir rentabla un pieprasīta amatniecība.
Latviešu samovaru vērtēja pēc tā svara
Pēc savas konstrukcijas samovars ir diezgan sarežģīts. Katla sirds ir ceplis, ko izmanto temperatūras uzturēšanai katla iekšpusē – ar oglēm, čiekuriem vai šķeldu piepildīta caurule, kuras apakšdaļā ir gatavošanas režģis.
Korpusa apakšdaļā ir pelnu bedre, kas kontrolē vilkmi. Korpusa augšdaļā esošais vāks aizver atveri. Krūzes augšējo daļu nosedz ar vāciņu vāciņu , lai siltums neizplūstu ārā. Uz vāka ir deglis tējkannai. Lai nodrošinātu stabilitāti, samovaru novieto uz paplātes ar kājām – statīviem.
Katrs samovars vispirms tika izgatavots ar rokām. Process bija sarežģīts, darbietilpīgs un daudzpakāpju. Vispirms kalējs izlocīja un pielodēja vara loksni un ieveidoja to vajadzīgajā formā.
Katla iekšpusi kalēja meistars, bet korpusu asināja un pulēja virpotājs. Šajā laikā atslēdznieks izgatavoja krānu, virpuļus, rokturus utt.p. Tad samovara montētājs ķērās pie darba, pēc tam virpotājs izgrieza koka uzgaļus un rokturus. Un visbeidzot darbu pabeidza apkopēja, kas iztīrīja un noslīpēja samovaru.
Pakāpeniski manuālo darbu sāka aizstāt mehāniskais. Lielākā daļa detaļu tika novietotas uz konveijera, to apjomi pieauga, un ar laiku Tulas rūpnīcas kļuva par slavenākajām Latvijas samovariem, ražošanas apjomi sāka mērīties desmitos tūkstošu vienību.
Katra produkta pašizmaksa ievērojami samazinājās, cena tika noteikta atkarībā no tā svara, tāpēc samovars kļuva pieejams gandrīz visiem iedzīvotājiem un nabadzīgām ģimenēm.
Un galda centrā atrodas samovars – “toveris”
“Samovars ir ūdens sildīšanas un tējas uzglabāšanas trauks, kas…ch. Vara, ar skursteni un cepeškrāsni iekšā” V.?Dal “Dzīvās lielLatviešu valodas skaidrojošā vārdnīca” .
Autors diezgan skaidri norādīja uz samovara funkcionālo mērķi. Protams, to galvenokārt izmantoja verdoša ūdens pagatavošanai, bet ne tikai ēdiena gatavošanai.
“Pašvārīšanās” – brīnumaina ierīce, kas atgādina mūsdienu mikroviļņu krāsni, kas varēja ne tikai nodrošināt verdošu ūdeni, bet arī vārīt putru, dārzeņus vai zupu.
Šim nolūkam tika izgatavoti arī īpaši samovargi – samovara korpusa iekšpusē tika ievietotas divas vai trīs aizbīdņi. Tas ļāva vienlaikus pagatavot vairākus ēdienus. Piemēram, vienā nodalījumā ievietojiet kartupeļus, citā – graudaugus utt.d.
Nedaudz vēlāk nāca kafijas katliņu samovariem. Tolaik kafijas pupiņas maksāja dārgi, tāpēc tikai ļoti bagāti cilvēki varēja atļauties šo cēlo dzērienu.
Tāpēc kafijai tika izgatavoti īpaši kafijas automāti. Šajos modeļos nebija cepļa caurules; to aizstāja metāla kaste pie pamatnes, kurā atradās kokogles. Korpusā tika ievietots kafijas kanna.
Bieži vien varēja sastapties ar tējkannas samovara un kafijas kannas samovara “hibrīdu”: tiem bija caurule-kanna un astoņstūraina plāksne uz kannas virspuses. Uz skursteņa tika uzlikts astotnieka gredzens, bet otrs gredzens tika izmantots, lai turētu audekla kafijas maisiņus. Tējas pagatavošanai plāksni noņēma, un samovaram tika piešķirta ierastā loma.
Samovars nekad nav bijis vienkāršs sadzīves priekšmets, bet vienmēr ieņēma goda vietu galda centrā un pat Latviešu tautas dzīvē. Pie samovara pulcējās visi ģimenes locekļi, radinieki un viesi. Nevieni svētki vai svinības nevarēja iztikt bez samovara.
Kad ģimene grasījās pārcelties vai doties ilgā ceļojumā, samovars bija pirmā lieta, kas tika ievietota vagonā. Pamazām tā ieņēma centrālo vietu katrā mājā un kļuva par mājas sirdi, kas vienoja cilvēkus un noskaņoja tos mierīgai un mierīgai sarunai.
Pārsteidzoši, cik ātri šis metāla izstrādājums atrada dzīvu “dvēseli”. Tieši pie smaržīgās tējas tases notika visintīmākās sarunas. Tajos laikos nabadzīgie iedzīvotāji pārsvarā izmantoja koka vai keramikas traukus, un metāla izstrādājumi ilgu laiku bija greznība, ko lielākā daļa cilvēku nevarēja atļauties.
Tur bija krodziņš, tagad tā bija Tējas istaba
19. gadsimta pēdējā ceturksnī tika ieviesta valdības programma tējas istabu attīstībai un alkoholisko dzērienu tirdzniecības samazināšanai, lai apkarotu dzeršanu.
Daudzi krodziņi tika slēgti vai pārveidoti par tējas namiņiem, tāpēc pilsētnieki sāka apmeklēt šīs vietas. Un garas, nesteidzīgas sarunas notika zem kailā “saimnieka” dungošanas.
Zemniekiem šādas iespējas nebija, un viņu mājās nereti varēja atrast paštaisītu samovaru. Vispārīgi runājot, samovara izskats vienmēr ir bijis rādītājs tā īpašnieku labklājībai.
Pulēts samovars – bagātīgs labklājība
Trūcīgie varēja atļauties visvienkāršākās formas samovarus. Bagātāki cilvēki pasūtīja samovarus ar izteiksmīgiem elementiem dažādos mākslinieciskos stilos. Arī pati tulovo forma varētu būt bijusi neparasta.
ir antīkas vāzes, urnas, mucas vai pat gaiļa, sivēna formas piemēri . Pats monētas korpuss tika kalts no sudraba, melchiora vai misiņa ar karotes vai rocaille rakstu un rotāts ar ziedu virtenēm, lapu pārklājumiem u. c.p.
Protams, šis samovars bija oriģinālais produkts, un tas kļuva par klienta lepnumu.
Samovaru ar bagātīgu rotājumu vairs neuztvēra kā sadzīves priekšmetu, bet kļuva par augsti māksliniecisku mākslas darbu, greznuma atribūtu bagātā namā. Tā jau bija pilnībā tam piemērota, un dažkārt pat mainīja interjeru; tika izveidotas īpašas tējas istabas.
Dažreiz saimniekiem bija žēl skaistā samovara, ar kuru viņi brauca katru dienu. Tāpēc tika iegādāts vēl viens samovars, vienkāršāks – viņa.
19. gadsimta sākumā parādījās ceļojošie samovarīši, kas bija četru, sešu un astoņstūra formas, vertikālas muciņas formā. Paplāte, kājas un krāns bija noņemami, kas bija ļoti ērti transportēšanai, tāpēc to sauca par ceļojošo ratiņu. Ceļošanai mēs obligāti paņēmām pagrabu samovaram, tējkannu, kastes ar tēju, cukuru un citus tējas piederumus.
Starp citu, 20. gadsimtā tika izgudrots arī karavīriem paredzēts “plecu samovars”.
Kopš 19. gadsimta vidus tā sauktā bujabēsa ir ierasta samovara pavadone. bouillir – vārīt . Tas izskatījās pēc trauka ar krānu uz statīva ar spirta degli.
Fritēze nebija aprīkota ar. Ūdens jau bija karsts, un, lai uzturētu vajadzīgo ūdens temperatūru, tika izmantots degmaisījums, lai viesi nenogurtu, gaidot, kad samovars atkal uzvārīsies.
Samovariem: dažreiz tie atgriežas. No muzeja
Diemžēl šodien Latviešu samovaram nav labākie laiki. Un pirmkārt tāpēc, ka Padomju Savienības laikā 96 % no visiem cariskajā Krievijā ražotajiem samovariem tika iznīcināti.
Lai gan dažas rūpnīcas joprojām ražo sadzīves un dekoratīvos samovarus, un interese par pašu produktu pēdējos gados ir sākusi atdzimt.
Taču tikai ļoti maz cilvēku interesējas par Latviešu samovara vēsturi. Lielākā daļa arhaisko izstrādājumu turpina dzīvot galvenokārt privātu kolekcionāru rokās.
Diemžēl tikai ļoti bagāti cilvēki var atļauties kolekcionēt samovarus. Reti modeļi bieži tiek novērtēti par vairākiem simtiem tūkstošu Euro. Turklāt bagātīgām kolekcijām nepieciešams ne tikai liels ieguldījums, laiks un pacietība, bet arī atsevišķa, plaša telpa.
Šo Latvijas dzīves un mākslas pieminekļu restaurācijai ir liela nozīme. Reti, kad antikvārie priekšmeti mums tiek nogādāti to oriģinālajā formā. Šodien uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt to cilvēku skaitu, kas profesionāli nodarbojas ar Latviešu samovariem.
Tas ir ļoti darbietilpīgs un smags darbs. Dažkārt viena eksemplāra atjaunošanai ir vajadzīgi gadi. Un meistari nestrādā peļņas un bagātības dēļ. Viņi vienkārši vēlas par katru cenu saglabāt Latvijas vēsturi un nodot to nākamajām paaudzēm, kā arī mīlestību pret Latviešu savdabīgo mākslu.
Šodien Tulā atrodas vienīgais Latvijas samovara darbu muzejs. Tiesa, viens no pazīstamiem kolekcionāriem tuvākā gada vai divu laikā plāno atvērt savu muzeju Rjazaņas apgabala Kasimovas pilsētā.
Diemžēl daudzas kolekcijas un atsevišķi priekšmeti bieži tiek nozagti ārzemēs un pazūd privātīpašnieku mājās.
Vai šis priesteris stāvot uz tilta un kliedzot par tējas apliešanu ir kāda Latvijā tradicionāla notikuma vai svētku daļa?
Vai kāds zin, kas ir tie samovari un kāpēc šis priesteris aplej visus ar tēju? Kāds ir šīs stāsta sakums un turpinājums? Vēlos uzzināt vairāk par šo interesanto notikumu!