...

Vilhelma Mihailovska galerija: Fotogrāfija ir dabisks manis paša turpinājums

Vilhelms Mihailovskis dzimis 1942. gadā. Fotogrāfs, brīvmākslinieks. Dzīvo Rīgā, Latvijā. No 1976. gada strādāju žurnālos MAKSLA un LITERATURA UN MAKSLA. Nedēļas laikraksta BALTIJSKAJA GAZETA līdzizdevēja un mākslas redaktore visā tā pastāvēšanas laikā 1991-1995 . 1979. gadā Starptautiskā fotomākslas federācija viņam kā pirmajam autoram no PSRS piešķīra nosaukumu EXCELLENCE EFIAP.

1. Humanus sērija. Iedvesma. 1978

1. Humanus sērija. Iedvesma. 1978

– Vilhelms, es atceros savu iespaidu par tavu daiļradi no agras jaunības, ja ne no bērnības: tā bija, pirmkārt un galvenokārt, augstā māksla, kas neiesaistīja ne valsti, ne sociālo vidi. Daudzi mani vienaudži mācījās fotografēt, izmantojot jūsu fotogrāfijas. Kādi bija jūsu pirmie soļi profesijā??

– Nu, tie pat nebija soļi, tā bija sajūta. Jau no paša sākuma es jutos brīvs cilvēks, un gara brīvība man nāca viegli un dabiski – man nebija jāpārvar nekādi iekšēji šķēršļi. Acīmredzot tas nāk no manas ģimenes, no manas vecmāmiņas, jo kaut kādā veidā es ļoti agri apzinājos un orientējos, un daudzas lietas, ko cilvēks iemācās savas dzīves laikā, jau no paša sākuma tika atklātas kā dotas. To es varu teikt tagad, analizējot, atgriežoties bērnībā, jo neesmu neko pievienojis ne savām fotogrāfijām, ne attieksmei pret dzīvi. Tas viss bija nolikts.

– Vai kopts?

– Audzēts vai stādīts, katrā ziņā viss ir no Dieva – gan radošumā, gan dzīvē. Es nerunāju par sevi, bet par jebkuru cilvēku kopumā. Man tikai izdevās ietaupīt savu enerģiju un, izmantojot šo pamatu, staigāt, lēkt, rāpot, lidot tālāk.

– Kā jūs sākāt fotografēt?? Jā, jūs esat tehniķis? Parasts ITR..

– Jā, es biju inženieris un pat strādāju par tehniķi. Bet tas nav svarīgi. Svarīgākais ir tas, ka es atceros stāstu, ko man bērnībā stāstīja mūsu mājkalpotāja: reiz viņa gājusi uz tirgu, un čigānietes viņai stāstījušas, ka dzīvo un komunicē ar zēnu, kuram ir liela nākotne. Šādu stāstu, protams, ir miljons, bet manī palika sajūta, ka es neesmu kāda īpaša, Dieva izredzēta persona, bet ka es potenciāli varu kaut ko darīt. Uz to galvenokārt ir vērsta. Un tad notika trieciens: es pēkšņi sapratu, ka tas ir viss, ka esmu zaudējis, jo es mīlu, saprotu, jūtu, bet profesionāli nespēju izteikt to, kas man rūp. Esmu nodarbojies ar mūziku, dzeju un zīmēšanu, bet tas viss bija nepareizi. Es esmu tehniķis, man ir 30 gadi, man ir tikai iekšējas vēlmes. Lai vai kā, es jutos tā, it kā mana dzīve būtu beigusies..

– Un tad..?

– Tad piedzima mans dēls, un man vajadzēja viņu nofotografēt, tāpēc es iegādājos tradicionālo fotoaparātu.

– Kas par ziepju kasti? Toreiz nebija “ziepju kastu”.

– Nu, “Smena”. Kad dēlam apritēja gads, es nofotografēju ģimeni – dēlu mātes rokās, tad mūs visus kopā – mani, tēvu un dēlu, un nākamajā kadrā – dēlu tēva rokās. Un šis attēls – es to nosaucu par “Kas tu būsi, cilvēk??”kļuva par manu programmatisko darbu. Kopš tā laika man kā fotogrāfam nekas nav mainījies.

– Tātad no brīža, kad jūs paņēmāt fotoaparātu, līdz brīdim, kad parādījās šis attēls, pagāja daži mēneši vai gads no jūsu dēla dzīves?

– Jā!

– Jūs nekur nemācījāties?

– Man ir tehniska izglītība, nav formāla mākslas izglītība. Bet man ir vairākas akadēmijas, kurās esmu mācījies jau vairākus gadu desmitus: Herca Franka akadēmija, Ojāra Vācieša akadēmija latviešu tautas dzejnieks , Ļeņonikas Antimonovas akadēmija grafiķe , Vijas Artmanes akadēmija. Tie ir man ļoti tuvi, garīgi mīļi cilvēki, ar kuriem mani saista abpusēja mīlestība līdz pat kapam. Un vismazāk mani uztrauc jautājums: “Ko es iemācīšos?? “Vai es varu iemācīt viņiem redzēt, ka pasaule ir skaista visās tās izpausmēs?”? – tas ir jautājums. Man.

– Un kur jūs to izdrukājāt, attīstījāt??

– Iespiests? Pirmajā gadā mēs ar sievu dzīvojām neapkurināmā istabā. Naktī viņi devās gulēt, un no rīta attīstītājs bija klāts ar ledu. Tā tapa manas pirmās fotogrāfijas. Pirmais palielinātājs bija lētākais – UP-2. Es joprojām uz tās drukāju, man nav vajadzīga neviena cita. Izgatavotāja temperatūru mēroju ar pirkstu, termometra nebija. Un tad tu skaties: filma ir melna, un tu uzzini. Es mēdzu glancēt bildes uz skapja durvīm, viss pieķērās, es tās nolobīju, tad nokasīju..

– Šis vectēva un viņa dēla attēls ir vienīgais?

– Vienīgais.

– Kad es to paņēmu, es to neredzēju? Jo citādi es to atkārtošu.

– Nē! Fotogrāfs redz vairāk, nekā mums sniedz daba.

– Nu, ja es redzētu, ka man tas labi padodas, es uztaisītu dažus mēģinājumus? Kādu iemeslu dēļ jūs tos paņēmāt, bet kaut kādu iemeslu dēļ jūs tos nepamanījāt? Iekšēji es nejutos?

– Iekšējais bioloģiskais dators izstrādā programmas, ko mūsdienu tehnoloģijas un zinātne neļauj. Interesanti, no kurienes tas radies? Un zinātnieki ir pārsteigti, jo viņi joprojām nespēj simulēt šo datoru, ko sauc par smadzenēm. Mēs neapzināmies, kādas iespējas mums ir. Jo šajā radošajā mirklī tu dzīvo visu savu dzīvi.

– Jā. Bet piekritīsiet, ka ļoti bieži gadās, ka jūs uzņemat un jūtaties: “Vau, šķiet, ka esmu to atradis! Un jūs to atkārtojat. Jums ir, teiksim, seši vai desmit vienas un tās pašas lietas kadri filmā, un jūs no tiem izvēlaties. Dažreiz jums ir viens šāviens, un jūs redzat, ka tas ir lieliski, bet tas ir nekas. Un kāpēc jūs to nepamanījāt un nemēģinājāt to dublēt??!

– Un man var būt tīri tehniskas kļūdas, piemēram, ekspozīcijā, asumā. Man ir dublēt, lai atbalstītu manu tehnoloģisko nezināšanu. Bet, kad tas notiek, es to sajūtu uzreiz. Bija kāds mirklis, kas manī nostiprināja šo tēlu, šo prāta stāvokli. Bieži vien jūs kļūdāties… Bet ļoti augstie rezultāti, kurus esmu novērtējis pats un pēc tam arī citi, ir bijuši nepārprotami. Tāpēc man nav bijis gadījuma, kad es to uz ilgu laiku atliku un pēc tam izvilku negatīvo un – VISS! Viss notiek uzreiz, acumirklī, kā kosmosa zibšņa.

– Jūs esat dzīvojis un dzīvojat ļoti fotogrāfiskā pilsētā. Padomju Savienībā Rīga un Viļņa bija mākslinieciskās fotogrāfijas bāzes pilsētas. Vai Rīgas fotogrāfiskā dzīve jūs ir ietekmējusi??

– Protams, ka tā bija! Es biju Rīgas fotokluba biedrs, ierados ar bildi “Kas tu būsi, cilvēks”?”, pirmo reizi izdrukājot 18×24 karti. Mani pieņēma. Un rudenī, kad amatierfotogrāfiem beidzās vasaras aktīvā sezona, notika anonīma izstāde: fotoklubā bija tradīcija izlikt fotogrāfijas pēc numuriem un tad vakarā tās apspriest, strīdēties un izteikt savu viedokli, lai kritika būtu vieglāka; ne katrs varēja savam draugam pateikt, ka viņa bilde ir slikta. Tad noslēgumā tika apkopotas balsis. Katrs uz papīra lapiņas uzrakstīja fotogrāfiju skaitu, tika nodotas balsis. Un izrādījās, ka mans bija labākais. Pēc kāda laika nāca Gunnārs Binde. Viņš gatavoja televīzijas raidījumu par fotogrāfiju un izvēlējās piecas vai septiņas, viņaprāt, dažādu autoru fotogrāfijas, bet izrādījās, ka četri no viņa izvēlētajiem kadriem bija mani. Tas nebija uzreiz, apmēram gadu pēc tam, kad iestājos fotoklubā.

– Binde kļuva par krusttēvu?

– Faktiski jā, bet ideoloģiski nē. Mēs esam sīvākie pretinieki fotogrāfijā. Kad tagad tiekamies, dzirksteles pārlec: daudzos aspektos mēs neesam vienisprātis. Mums ir ļoti cieņpilna attieksme vienam pret otru, taču mūsu uzskati ir pilnīgi atšķirīgi.

– Rīgas fotoklubs man kaut ko deva?

– Sākotnējā periodā, pusotru gadu, kad man vajadzēja justies. Tad man kļuva garlaicīgi un slikti, jo es varēju runāt tikai par to, kuru bāru, kuru papīru, kuru izstrādātāju, kuru ierīci, kuru objektīvu izmantot. Mani tas neinteresēja. Mani interesēja iespēja attīstīt domu ar fotogrāfijas palīdzību.

– Un šīs intereses par “domas attīstību caur fotogrāfiju” dēļ jūs pievērsāties tehnoloģiski intensīvai fotogrāfijai?

– Jā. Jo tajā brīdī, iespējams, es nejutu realitāti, tās dziļumu, mana reālā dzīve bija ļoti nabadzīga. Es strādāju un izmantoju savas naktis, lai rakstītu, izgudrotu. Mana ģimene attīstījās ļoti strauji. Dēls, tad meita, vēl viens dēls, vēl viens dēls. Man ir četri mīļi bērni. Un katra zēna piedzimšana man iezīmēja citu laikmetu. Montāžas tapšanu noteica manas meitas piedzimšana.

– Kāpēc??

– Es nezinu! Tā bija tikai sagadīšanās. Mēs ar maziem bērniem vasarās dzīvojām jūras krastā pie Lielupes ietekas. Fotografēju no pavasara līdz rudenim. Šī ir gleznainākā vieta Jūrmalā: jūra, upe, mežs, bērni, daba, tīrība un debesis, kas netiek uztvertas kā telpas daļa – debesis ir pati telpa. Un, iespējams, ka tieši šīs telpas dēļ tajā radās pārsteidzošas domu kustības, kas vēlāk tika iemiesotas manā rediģēšanas darbā..

– Un šeit ir, piemēram, fotogrāfija ar pūli. Kā viņa piedzima? Manā galvā dzima ideja vai arī drukāšanas laikā pēkšņi notika kaut kas cits?

– To sauc par “TRANSLĀCIJU”. Šo darbu es loloju vairāk nekā gadu, izjūtot amorfās cilvēku masas iekšējo kustību.

– Kāds ir šis gads?

– Septiņdesmit pieci. 74. gadā man bija sajūta par fotogrāfijas telpu, bet tā nebija vizuāli izpaudusies. Es filmēju, un man vajadzēja kaut ko, kas atspoguļotu kustību. Es fotografēju apzināti, ieejot cilvēku vidū, stadionos, dzelzceļa stacijās.

– Viņi filmēja pūļa kustību?

– Es mēģināju, jā. Bet tas nebija tas. Un tad es biju Ļeņingradā rudenī. Un tad ir šie metro uz Ņevska, bez pakāpieniem, tik gluds..

– Kā nogāze.

– Jā! Un es sajutu: tas ir tas, kas man vajadzīgs. Rudens, drūms. Es mēģināju kaut ko nofotografēt, bet nebija ne izteiksmes, ne dinamikas, ne kustību. Nākamajā gadā pavasarī es ierados speciāli šim kadram. Es ierados, un man paveicās, ka gaismas kustība sakrita ar pūļa kustību. Un es aizgāju laimīgs, bet sapratu, ka tas ir tikai darba sākums, jo man bija jāsavieno sociālais subjekts ar visumu, jāizved tas no realitātes. Lai radītu, ja vēlaties, fantasmagoriju. Bet tas nav sirreālisms, es pats to sauktu par hiperreālismu.

– Mihailovska hiperreālisms!

– Nu, jā..

– Es aizbraucu no Ļeņingradas laimīgs, tad ko, es pavadīju mēnešus laboratorijā?

– Kad es degu, sauksim to tā, laiks apstājas vai pagarinās. Es varu strādāt visu diennakti, bezgalīgi. Pie kafijas, bez miega. Realitāte pilnībā izslēdzas. Tad, kad viss ir pabeigts, man paiet ilgs laiks, lai pie tā pierastu, pieņemtu atrasto tēlu, apbrīnotu to

– Un to bija daudz, variācijas par šo vienu?

– Parasti vienīgais, ko varat darīt, ir veikt korekcijas proporcijās, attiecībās, tonalitātē, jo jebkura fotogrāfija, pat melnbalta, ir glezna, burtiski glezna.

– Kā jūs fotografējat portretus??

– Manam portretam nav nekāda sakara ar montāžu, patiesībā tā ir psiholoģiska montāža… Varat paņemt vienu negatīvu un izveidot portretu sēriju, desmit portretus ar dažādiem psiholoģiskiem stāvokļiem.

– Atkarībā no tā, kā rakstāt?

– Atkarībā no tā, kā es modelēju telpu, sejas arhitektoniku, kādus elementus es izcelšu: es varu kaut ko paslēpt, kaut ko izcelt, kaut ko akcentēt. Parasti es cenšos veidot proporcijas uzreiz pēc fotografēšanas. Tomēr tā nav studijas fotogrāfija, jo visi mani portreti tiek veidoti cilvēka vidē, viņa telpā. Es cenšos izmantot dabisko gaismu, kas nāk no Dieva. Ir daudz sagatavošanās darbu. Es redzu, kā gaisma gulēs, kā to pagriezt. Es cenšos atrast kādu neitrālu fonu.

– Jūs arī neņemat līdzi fonu? Melns samts nav piekārts?

– Nē, tā varētu būt ķieģeļu siena, tas varētu būt neliels raksts uz tapetes. Es mēģinu kaut kā saasināt telpu, izpludināt fonu, izņemt to un atstāt vīrieti vienu pašu ar sevi.

– Jūsu portreti lielākoties ir uzņemti ar 6×6 kameru?

– Lielākā daļa no tā, tad es sāku izmantot arī “šauru” kameru. Arī tas bija jāņem vērā tehnoloģiski. Bet man joprojām ir pietiekami laba gaismas izjūta, lai saprastu to gan fotografēšanā, gan drukāšanā – ir arī gaisma, ko daudzi cilvēki kaut kādu iemeslu dēļ aizmirst..

– Tu vienmēr esi bijis tāds māksliniecisks fotogrāfs ar dziļām domām, ar savu filozofiju, un neviens nekad tevi nav uztvēris kā sociālo fotogrāfu. Un pēkšņi – kā precīzs šāviens – jūsu darbs “Ielūgums uz eksekūciju” ir par Valērija Dolgova, brutāla un alkatīga slepkavas, pēdējiem dzīves mēnešiem. Kā tas ir, ka pēkšņi sākāt nodarboties ar pavisam cita veida fotogrāfiju??

– Tas nav pilnīgi atšķirīgs fotoattēls. Sociālā telpa ir vistuvākā no visām realitātēm, un visu laiku kā pētnieks un dažkārt arī kā hronists es dokumentēju dzīvi ap sevi, mēģinot izmantot šos stāstus arī savā rediģēšanas darbā.

Un laika gaitā, attīstot savu montāžas fotogrāfijas filozofiju, no citu fotogrāfu pieredzes sapratu, ka viss, protams, ir radošs meklējums. Jebkura vietējās programmas ideoloģija kādā brīdī nonāk pie jums. Jūs sasniedzat zināmu līmeni, zināmu šīs telpas uztveres un apzināšanās virsotni, un tad jūs sākat atkārtot sevi. Un man bija bail nonākt šādā situācijā. Rediģēšanas laikā es centos skatīties uz to, kas bija apkārt, un bija portrets un sociālā fotogrāfija, un es paralēli attīstīju šīs programmas.

– Bet “Ielūgums uz eksekūciju” sākās, kad jūs uzaicināja kļūt par fotogrāfu dokumentālā kino režisora Herca Franka projektā?

– Jā, tā bija Herca ideja – uzņemt filmu par nāvessoda ieslodzījumā esoša cilvēka pēdējām dienām, par to, kas notiek ar viņu un viņa dvēseli, un par to, kas pa to laiku notiek ar mums, cilvēkiem, kas atrodas ap viņu. Filmas titros esmu uzrādīts kā “fotogrāfs”, bet tas izklausās pēc sava veida izsmiekla, jo nav īsti iespējams iedomāties fotogrāfu nāvessodā..

Filmā “Augstā tiesa” 1987 , kas ilgst vairāk nekā stundu, ir tikai daži fotouzņēmumi, taču tie aizņem septīto daļu no ekrāna laika. Kad kino sevi izsmēla kustībā, kad vispār nebija iespējams neko pateikt, kad vārdi bija pielīp pie kakla, sāka darboties fotogrāfija, tās maģija, tās telpa. Attēlā ir neizteikts..

– Jūs vispirms strādājāt kā kino fotogrāfs, un tad jums radās ideja par grāmatu?

– Nē, es strādāju kā mākslinieks. Man jau no paša sākuma ir bijis nosacījums: es visu atstāju uz sevi, es nebalstos uz režisora idejām, es fotografēju tā, kā es redzu un uztveru..

– Tātad jūs veidojāt savu projektu Herca Franka filmā?

– Jā, iekšpusē. Un es šo darbu izveidoju, pirms filma tika izlaista. Sešus mēnešus pirms gleznas nodošanas man bija gatavs tās grāmatas makets, kuru jūs tagad turat rokās… Visas šīs fotogrāfijas bija arī Valērija rīcībā – es atnesu tās viņam, uz nāves sliekšņa. Turklāt, manuprāt, šīs fotogrāfijas arī iezīmēja filmas kopējās domas virzienu. Šaušanas sākumā mēs nonācām zvēra būrī un redzējām viņu kā slepkavu, bet beigās mēs redzējām tikai grēcinieku..

– Jūs to zinājāt dienā, kad viņš tika nošauts?

– Nē… Par to oficiāli tika paziņots divus mēnešus pēc viņa aiziešanas. Bet es to uzzināju agrāk, burtiski otrajā dienā..

– Kā?

– Tāda ir dzīve. Valērija Dolgova stāstu Rīgā zināja visi un bija satriekti par nozieguma bezjēdzīgo nežēlību. Dolgovs, bijušais students un prokurora dēls, bija aplaupījis dzīvokli un nogalinājis divus cilvēkus – vīrieti un sievieti, par ko viņam tika piespriests nāvessods. Kāds mans paziņa savam dēlam lika stažēties Iekšlietu ministrijā, kur viņš sagatavoja pavaddokumentus.

– Šaušanas vienības dokumenti?*

– Jā. Es arī saņēmu telefona zvanu, kurā bija teikts: “Ziniet, viņi viņu ir aizveduši prom, viņi viņu ir aizveduši uz lidostu, viņi viņu ir aizveduši ar lidmašīnu.”. To nebija iespējams noslēpt: speciālā automašīna, formastērps, rokudzelži..

– Viņš netika nošauts Latvijā?

– Nē, nāvessods tika izpildīts Ļeņingradā.

– Varētu teikt, ka esat ar viņu šķīrušies?

– Mēs šķīrāmies kā radinieki… Jo šajā misijā nebija iespējams būt no malas, pulkvedis, apsargs vai kas cits, t. i., kāda amata izpildītājs vai pat fotogrāfs. Mums nācās visu izdzīvot kopā ar viņu… Dzīve nāves soda izciešanas vietā satricināja un mainīja manu skatījumu uz visu: dzīve kļuva vieglāka, saprotamāka, bet arī grūtāka.

– Skaidrāk, bet grūtāk?

– Skaidrāk un grūtāk. Tagad es zinu daudz ko tādu, ko nezina tie, kas to nav piedzīvojuši: teiksim, apziņu par pasaules gaistošo dabu un..

– Un jūs neko nevarat darīt?

– Jūs neko nevarat darīt, bet varat daudz ko saprast.

– Kādi jums ir pieci lieliski vārdi fotogrāfijā?.

– Philip Halsman, Gerry Welshman, Yusuf Karsh. Es saucu trīs vārdus. Un es jūtu viņu darba enerģiju, tā mani caurstrāvo. Bet citi skatās un redz tikai plastmasu.

– Tagad mēs diskutējam par skaitļu labo vai slikto pusi. Tā ir tāda kā bezjēdzīga saruna, jo tas ir tikai evolūcijas lēciens. Mēs zinām, ka cilvēki būtībā ir tādi paši kā pirms trīs tūkstošiem gadu. Ko jūs novēlētu tiem, kas sper pirmos profesionālos soļus un vēlas turpināt dzīvi fotogrāfijā??

– likt viņiem atcerēties, ka viņiem ir ne tikai acis, ne tikai dvēsele, bet arī sirdsapziņa, jo sirdsapziņa ir visa organizējošais princips. Tas mudina mūs uz rīcību, tas liek mums apzināties sevi kā cilvēciskas būtnes, un visas mūsu domas ir saistītas ar šo efemērisko un nesaprotamo instrumentu, kas ir mūsu stingrākais cenzors..

2. Latvija. Centrālā komiteja elite. 1985

2. Latvija. Centrālās komitejas elite. 1985

Vilhelms Mihailovskis: Fotogrāfija ir dabisks manis paša turpinājums

Vilhelms Mihailovskis: Fotogrāfija ir dabisks manis paša turpinājums

Vilhelms Mihailovskis dzimis 1942. gadā. Fotogrāfs, brīvmākslinieks. Dzīvo Rīgā, Latvijā. Kopš 1976. gada strādājis MAKSLA un LITERATŪRA UN MAKSLA. Nedēļas laikraksta BALTIJSKAJA GAZETA līdzizdevēja un mākslinieciskā redaktore visā tā pastāvēšanas laikā 1991-1995 . 1979. gadā Starptautiskā fotomākslas federācija viņam piešķīra titulu EXCELLENCE EFIAP, pirmajam autoram no PSRS.

1987. gadā kopā ar režisoru Hercu Franku viņš uzņēma dokumentālo filmu “Augstākā tiesa” par pēdējām slepkavas, kam piespriests nāvessods, dzīves dienām. 1988. gada Pasaules preses foto balvas “Zelta acs” balvas ieguvējs par darbu “Ielūgums uz eksekūciju”. Publicēti 9 fotoalbumi. No 1976. līdz 2010. gadam sarīkojis 54 personālizstādes Latvijā un ārzemēs. Piedalījies 300 starptautiskās fotogrāfiju izstādēs 50 valstīs.

Viņa darbi atrodami Franču Fotogrāfijas muzeja Musee Francais de la Photographie , Elizejas muzeja Musee de L’Elysee Lozannā un citās Eiropas kolekcijās.

2. Latvija. Elites Centrālā komiteja. 1985 3. Ernsts Neizvestnijs, tēlnieks. 1989. gada jūnijs

3. Ernsts Neizvestnijs, tēlnieks. 1989. gada jūnijs

4. no sērijas

4. No sērijas “Uzaicinājums uz eksekūciju…” 1986-1987.

*Pēdējo reizi Krievijā un Latvijā nāvessods tika izpildīts 1996. gadā.

5. Humanus sērija. Rīts manai meitenei. 1975

5. Humanus sērija. Rīts manai meitenei. 1975

6. Kāds tu būsi kā cilvēks? 1969

6. Kāda veida cilvēks jūs esat? 1969

7. Pirms Komūnijas. 2007. gada 29. augusts

7. Pirms Komūnijas. 2007. gada 29. augusts.

8. Čigānu idille. 1986

8. Romu idille. 1986

9. Humanus sērija. Rekonstrukcija VII. 1976

9. Humanus sērija. Rekonstrukcija VII. 1976

Foto: Vilhelms Mihailovskis

Novērtējiet šo rakstu
( Vēl nav vērtējumu )
Apala Lacis

Kamēr atceros, vienmēr esmu bijis apburots ar apkārtējās pasaules skaistumu. Jau bērnībā es sapņoju par telpu radīšanu, kas ne tikai iepriecina, bet arī ietekmē cilvēku labklājību. Šis sapnis kļuva par manu vadmotīvu, kad nolēmu iet iekštelpu dizaina ceļu.

Sadzīves tehnika. Televizori. Datori. Foto aprīkojums. Atsauksmes un testi. Kā izvēlēties un iegādāties.
Comments: 2
  1. Alvis

    Interesanti dzirdēt par Vilhelma Mihailovska galeriju un par to, ka fotogrāfija ir kā dabisks turpinājums. Vai šajā galerijā ir izstādes, kurās var apskatīt šo fotogrāfu darbus? Kādu stilu un tematiku viņš visbiežāk attēlo? Vai ir kāda īpaša foto izstāde plānota tuvākajā laikā? Būtu jauki uzzināt vairāk par Vilhelma Mihailovsku un viņa ieguldījumu fotogrāfijā.

    Atbildēt
  2. Kārlis Dzintars

    Kādas tēmas Jūs esat iemūžinājis savā fotogrāfijās un kāpēc? Vai ir kāds noteikts stils, kas raksturo Jūsu darbus Vilhelma Mihailovska galerijā? Kāda ir Jūsu vīzija par fotogrāfijas ietekmi uz cilvēku domāšanu un pasaules uztveri?

    Atbildēt
Pievienot komentārus