...

Viņas profesija ir kara korespondente

“Es eju apskatīt līķus”, “Vai tu zini, cik skaists ir sprādziens?”, “Es eju apskatīt līķus”?”Es gribu doties karā! Šeit ir garlaicīgi un pelēki,” dzirdu no kolēģiem. Cilvēkus, kas piedzīvojuši traģēdiju, tā parasti kaut kādā veidā ietekmē. Kara korespondenti nav izņēmums. Uz maniem jautājumiem atbild Toronto Universitātes psihiatrijas profesors Entonijs Feinšteins Anthony Feinstein , grāmatas Journalists under fire: The psychological hazards of covering war autors.

Mēs vēlamies pateikties MIA RUSSIA TODAY par fotogrāfiju nodrošināšanu.

Foto aprīkojums

– Pastāstiet, kā jūs sākāt. Kas bija jūsu pirmais pacients??

– Tā bija sieviete. Tā nonāca manā klīnikā pirms 14 gadiem. Viņas gadījums man šķita ļoti interesants, un tieši pēc sarunas ar viņu es nolēmu pētīt kara korespondentu posttraumatiskā stresa traucējumus. Viņa ilgu laiku strādāja Āfrikā, viņas acu priekšā tika nogalināts operators. Viņas psiholoģiskais stāvoklis arvien pasliktinājās, un viņa sāka lietot alkoholu, lai atslābinātos. Viņa ļoti baidījās, ka vadība uzzinās par viņas problēmām un viņu atlabos. Kad viņa ienāca manā kabinetā, viņa nevarēja runāt. Pēc terapijas runa sāka atgriezties. Mans pacients ir atveseļojies. Pēc tam viņa nolēma aiziet no kara žurnālistikas.

– Kāpēc cilvēki vēlas doties karā, riskēt ar dzīvību? Kāda ir galvenā motivācija?

– Ir noteikta cilvēku grupa, kam nepieciešams risks, kas nevar dzīvot bez piedzīvojumiem. To nosaka ne tikai psiholoģiskie un sociālie faktori. Vai jums ir pazīstams vārds monoamīnoksidāze jeb saīsināti MAO??

– Es domāju, ka tas ir kaut kas no bioloģijas..

– Tieši tā. Tas ir enzīms, kas noārda neirotransmiterus adrenalīnu, noradrenalīnu, dopamīnu un citus . Daudzi pētījumi liecina, ka, jo zemāks MAOI līmenis, jo lielāka tieksme uz piedzīvojumiem un riska uzņemšanos. Lai gadiem ilgi strādātu par kara reportieri, jums ir jābūt noteiktiem aizspriedumiem. Pretējā gadījumā jūsu ķermenis nevar tikt galā: tas ir pārāk bīstami.

– Ja es pirmo reizi dodos karā, vai jūs varat man pateikt, kādas ir manas izredzes??

– Varēšu jums pateikt, vai jums ir nosliece uz šo profesiju. Bet es nevaru paredzēt, vai ar jums viss būs kārtībā vai nē, cik uzņēmīgs jūs esat pret PTSD. Tas ir sarežģītāk.

– Kāds procents žurnālistu cieš no posttraumatiskā stresa traucējumiem??

– Aptuveni 25 procenti, kas ir vairāk nekā militārajiem.

Bezspoguļa kameras

– Ar ko tas atšķiras no parastā stresa??

– Ir 3 simptomu grupas. Pirmā ir uzmācīgas traumatiskas atmiņas, murgi. Otrais iemesls bija problēmas ar starppersonu komunikāciju, izolācija no sabiedrības. Trešais ir saistīts ar fiziskām izpausmēm: galvassāpēm, atmiņas traucējumiem, nespēju koncentrēties. Ja ciešat no posttraumatiska stresa traucējumiem, jums ir visas trīs simptomu grupas. Un ilgst vairāk nekā mēnesi.

– Kādas ir sekas??

– Var rasties ļoti nopietnas problēmas darbā un attiecībās. Narkomānija, alkoholisms. Mēs cenšamies par to nerunāt, bet pastāv pašnāvības iespēja. Žurnālistiem, kas cieš no posttraumatiskā sindroma, nepieciešama ārstēšana. Pēc terapijas varat atgriezties darbā un doties atpakaļ uz konflikta zonām. Runājot par jūsu personīgo dzīvi, laulības šķiršanas līmenis ir diezgan augsts. Kāds reportieris stāstīja, kā viņš kļuva dusmīgs pēc tam, kad viņa sieva zvanīja. Viņa viņam piezvanīja un teica, ka viņai ir milzīga problēma: veļas mašīna bija salūzusi. Viņa realitātē ir arī citas problēmas. Saskaņā ar maniem pētījumiem spēcīgākās savienības ir tās, kurās abi partneri ir žurnālisti.

– Vai pastāv dzimumu atšķirības? Kurš biežāk izjūt satraukumu: sievietes vai vīrieši??

– Sievietēm biežāk ir depresija. Ir gadījumi, kad pēc dzemdībām rodas posttraumatiskā stresa traucējumi. Vienai no manām pacientēm pēc bērna piedzimšanas sākās murgi. Viņa jau iepriekš ir bijusi un ir izkļuvusi no karstajiem punktiem, un viņai nav bijušas garīgās slimības. Sievietēm ir lielāka iespēja saslimt ar alkoholismu.

– Vai ir atšķirības starp rakstniekiem, fotogrāfiem un operatoriem??

– Atcerieties slaveno Capa izteikumu: “Ja jūsu bildes nav pietiekami labas, jūs neesat bijis pietiekami tuvu”? Fotogrāfi ir vistuvāk, un viņu vidū biežāk sastopami posttraumatiskā stresa traucējumi.

– Strādājot ar fotogrāfiem, jūs aplūkojat viņu fotogrāfijas? Vai ir kāda saikne starp tēlu un psiholoģisko stāvokli??

– Tas ir interesants jautājums! Nē, es to nekad neesmu darījis. Visi kara fotogrāfi fotografē briesmīgas lietas. Daudzas no viņu fotogrāfijām nekad netiks publicētas, un mēs tās nekad neredzēsim.

– Vai posttraumatiskais sindroms ir atkarīgs no valsts, kurā žurnālists strādā??

– Es nezinu. Un es nedomāju, ka kāds to zina. Šādi pētījumi nav veikti. Taču lielākā daļa žurnālistu uzskata, ka Čečenija ir visbīstamākais reģions.

– Vai esat kādreiz strādājis ar žurnālistiem no islāma valstīm??

– Nē. Bet reiz mani uzaicināja uz kopīgu semināru Izraēlas un palestīniešu žurnālistiem. Interesanti, ka visi Izraēlas korespondenti ļoti labi zināja par PTSD un tā sekām, bet viņu palestīniešu kolēģi par to dzirdēja no manis pirmo reizi. Vīrieši negribēja to dzirdēt un teica, ka viņus tas neinteresē un nav vajadzīgs. Sievietes, no otras puses, bija ziņkārīgas.

– Par darba devējiem: vai un kā viņi var palīdzēt žurnālistiem?

– Nedrīkst novērtēt par zemu redaktoru lomu. Viņiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem pret žurnālistiem, kas strādā “karstajos punktos”. Es nedomāju, ka viņi var būt terapeiti. Bet, ja viņi pamana izmaiņas žurnālista psiholoģiskajā stāvoklī, viņi var ieteikt meklēt palīdzību. Diemžēl redaktori bieži vien nepievērš uzmanību un nevēlas ieklausīties. Žurnālists nedrīkst baidīties no soda vai atlaišanas, bet viņam ir pilnībā jāuzticas savam redaktoram. Man patiešām patīk CNN pieeja. Viņi diezgan nopietni izturas pret psiholoģisko palīdzību.

Spoguļa kameras

– Tā ir iekļauta apdrošināšanā?

– Nē, tā nav veselības apdrošināšanas daļa. Es varu stāstīt par savu pieredzi. CNN aicina mani uz lekcijām un semināriem. Kad žurnālists dodas uz konflikta zonu, viņš jau zina par mani un vienmēr var man piezvanīt, lai aprunātos. Vai arī es viņam piezvanu. Kad viņš atgriezīsies, es varēšu lidot pie viņa. Es esmu pieejams visu laiku. Tāds ir SNN darba veids. Viņi nevar norīkot apsargus pie katra žurnālista, lai nodrošinātu viņu fizisko drošību. Bet viņi vienmēr var garantēt viņam psiholoģisko palīdzību. Es vadu arī seminārus redaktoriem un vadītājiem. Izglītība ir svarīga, ir nepieciešams izglītot vadības personālu. Ārštata darbiniekiem tas ir daudz grūtāk, arī fiziskās drošības ziņā.

– Vai jūs strādājat arī ar žurnālistu radiniekiem un draugiem??

– Pirms dažiem gadiem es strādāju laikrakstā New York Times. Viņiem ir lieliska prakse informēt konfliktu zonās strādājošo žurnālistu ģimenes par to, kas notiek un kur šobrīd atrodas viņu vīrs, brālis vai tēvs. Šādā veidā tuvinieki netiek aizmirsti, viņi tiek informēti par notiekošo. Kāda sieviete man rakstīja: “Kara reportiera sievai nevajadzētu būt egoistei. Divi savtīgi cilvēki ģimenē ir pārāk daudz.”.

– Jūsu tīmekļa vietnē.com žurnālists var identificēt savu psiholoģisko stāvokli. Kas ir nepieciešams?

– Jums ir jāraksta man, un es jums nosūtīšu paroli. Pēc tam jums ir jāatbild uz vairākiem jautājumiem. Tas ir pilnīgi konfidenciāli. Šī informācija būs pieejama tikai man. Pamatojoties uz atbildēm, tiks izdarīti secinājumi par to, vai viss ir kārtībā, vai arī ir nepieciešama psihoterapeita palīdzība.

– Ja žurnālists nevēlas saņemt palīdzību un viņa stāvoklis pasliktinās, vai viņa tuvinieki var kaut ko darīt, lai viņu ietekmētu un palīdzētu??

– Šajā profesijā valda mačo kultūra. Nav pieņemts runāt par personīgajām jūtām. Bet cilvēkiem pašiem ir jācenšas kļūt labākiem. Es nevaru nākt un teikt: “Ei, draugs, tev tas ir jādara, tev ir mani jāuzklausa!”. Tā terapija nedarbojas. Galvenais ir pašam spert pirmo soli.

Novērtējiet šo rakstu
( Vēl nav vērtējumu )
Apala Lacis

Kamēr atceros, vienmēr esmu bijis apburots ar apkārtējās pasaules skaistumu. Jau bērnībā es sapņoju par telpu radīšanu, kas ne tikai iepriecina, bet arī ietekmē cilvēku labklājību. Šis sapnis kļuva par manu vadmotīvu, kad nolēmu iet iekštelpu dizaina ceļu.

Sadzīves tehnika. Televizori. Datori. Foto aprīkojums. Atsauksmes un testi. Kā izvēlēties un iegādāties.
Comments: 1
  1. Agnese Ozola

    Kāda ir viņas pieredze un izaicinājumi, strādājot kā kara korespondente? Kādi ir viņas visizcilākie darbi šajā nozarē un kāda ir viņas visaizraujošākā atmiņa no braucieniem uz kara zonām? Vai šis darbs ir ienesīgs?

    Atbildēt
Pievienot komentārus