...

Vadims Gippenreiters ir mūsu viss

Gippenreitera portrets

Uz tikšanos ar Vadimu Gippenreiteru es gāju kā uz pirmo randiņu: biju nervozs, satraukts un nokavēts. Mēs viņu sen neesam redzējuši. Viņš man nozīmē ļoti daudz

cilvēku un fotogrāfiju. Ir tādi reti maģiski cilvēki. Vadims Jevgeņjevičs ir viens no viņiem. Kad es strādāju Ogonjokā, mēdzu pie viņa iet pie viņa pēc fotogrāfijām. Mēs runājām, viņš stāstīja par savu dzīvi un tās līkločiem. Dīvainā kārtā es nekad neesmu jutusi vecuma atšķirību. Ilgu laiku mēs viņu nebijām redzējuši, un nekad nebija tā, it kā viņš būtu no citas paaudzes, pazudis laikā, vai ka viņš neko nesaprastu no šīs pasaules. Tā bija pilnīgi visam pāri, pilnīgi mūsdienīga. Un es esmu pārņēmis viņa formulu ilgmūžībai “nesēdi uz dīvāna, bet kusties”. Kad jūtos nomākts, es domāju par viņu, un tas palīdz man justies labāk, es atrodu izeju no šķietami bezcerīgām situācijām.

Kamčatka. Krātera ezers

Viņš mani pārsteidza jau pirmajā tikšanās reizē. Bija grūti noticēt, ka enerģisks un piemērots vīrietis, kuram ir vairāk nekā 70 gadu, bija. Viņš bija pavisam citāds nekā man pazīstamie fotogrāfi: atturīgs, dāsns personības un domāšanas ziņā, cienījams, bez skaudības, ar spēju saglabāt distanci, izsvērts savos uzskatos, aiz kuriem bija jūtama viņa lielā pieredze. Un vēl kaut kas, ko grūti aprakstīt vārdos, ko dažkārt sauc par “enerģiju” ar dažādām nozīmēm.

Pateicoties Gippenreiteram un mūsu sarunām, es sapratu, ka fotogrāfija ir fotogrāfa un fotografējamā, objekta un telpas enerģijas koncentrācija. Un kadrs ir tikai veids, kā šo enerģiju arhivēt un nodot skatītājam. Ja attēlam piemīt spēcīga enerģija, tas trāpa skatītājam tieši saules pinumā. Tas pats notiek glezniecībā un citās vizuālajās mākslās. Radīšanas enerģijas uzlādētie darbi dzīvo ilgi un pārvar laika biezumu, paliek mākslas vēsturē neatkarīgi no tā, kad tie tapuši.

Un ar manu rakstu Ogjonokā par Vadimu Gippenreiteru notika sekojošais. Es uzrakstīju tekstu, uzņēmu kadrus un devos uz Arlas fotogrāfijas festivālu. Kad atgriezos, konstatēju, ka teksts ir samazināts uz pusi, un nolēmu dot liela mēroga fotogrāfijas. Dežurējošais redaktors to īsti nelasīja, viņš tikai nogrieza “asti”. Tas izrādījās muļķības. Es piezvanīju Vadimam Jevgēņevičam, lai atvainotos. Viņš pasmējās un teica, lai es neuztraucos, lai nesabojātu viņa sejas krāsu.

Citā gadījumā skeneris “Ogonyok”, saņēmis Vadima Gippenreitera slaidu “Meschera. Izpludinot Prī upi, viņš nolēma to “uzlabot” un padarīja debesis zilas un ūdeni zaļganu. Viņiem ir izdevies to labot paraksta svītrās.

Šoreiz, kā parasti, Vadims Jevgēņevičs izgāja man pretī. stingri paspieda man roku. Acis ir dzīvas. Stāja ir tāda pati. Viņš teica, ka nekur neiet, bet katru dienu dodas pastaigā un nostaigā aptuveni kilometru. Viņa meita Marija Vadimovna, kas ir pārsteidzoši līdzīga tēvam, pāršķirsta viņa arhīvus un gatavo četru sējumu Vadima Gippenreitera izdevumu publicēšanai. Vadims Jevgeņjevičs viņai palīdz. Jau sen ir sapņojis izdot albumu ar visām labākajām fotogrāfijām, kas tapušas 60 gadu laikā.

Pirms diviem gadiem Vadims Jevgeņjevičs devās kalnu slēpošanā. Pēc tam viņu ceļā uz klīniku notrieca tramvajs. Viņš ilgu laiku bija slims, Marija Vadimovna par viņu rūpējās un nostādīja viņu uz kājām. Ceļojumi uz kalniem tika aizmirsti.

Šis gads Skolotājam ir jubilejas gads. 22. aprīlī viņš svinēja savu 95. dzimšanas dienu. 3. maijā Kremlī prezidents viņu apbalvoja ar Goda ordeni par lieliem nopelniem nacionālās kultūras un mākslas attīstībā un ilggadēju auglīgu darbu.

Viņa darbu izstāde “Latvijas senie pieminekļi. “Zelta gredzens” ar lieliem panākumiem notika aprīlī izstāžu centrā “Worker and Collective Farm Girl”. Viņa darbus aktīvi pērk kolekcionāri. Viņa vārds pats par sevi ir zīmols. Viņš atveda modi uz Kamčatku, komandieriem un Kurilām. Nav neviena atzīta ainavu fotogrāfa, kas nebūtu gājis Gippenreitera pēdās.

Domājot par Vadima Jevgeņjeviča darba apjomu un nozīmi pasaules fotogrāfijā, es saprotu, ka tas ir ne mazāk nozīmīgs kā, piemēram, Ansela Adamsa darbs. Tikai viņš deva priekšroku melnbaltai filmai, bet Vadims Gippenreiters deva priekšroku krāsainai. Viņu izteikumi par dabas fotografēšanu un fotografēšanas tehniku ir ļoti līdzīgi, it kā viņi viens otru pazītu, jo viņu mīlestība pret dabu, iekšējā brīvība un tehniski nevainojamo darbu radītā iespaida spēks ir viens un tas pats.

Viņš dzimis 1917. gada 22. aprīlī Potliha ciematā, kas atrodas pretī tagadējiem Lužņikiem. Viņš neatceras savu tēvu, viņš tika nogalināts 1917. gadā. Tēvs bija cara armijas virsnieks, četras reizes apbalvots ar Sv.Annas ordeni par varonību. Vadima Jevgeņjeviča māte bija zemniece, lauku skolotāja. Vadimam Gippenreiteram jau agri nācās sākt strādāt mēnesī – izkraut malkas bargu, vest smiltis ķerrā no upes uz ceļu, cilvēkus laivā no viena Rīgas upes krasta uz otru.

Skolā gāju bez lielām problēmām. Pēc skolas beigšanas viņš iestājās Rīgas Universitātes Bioloģijas fakultātē, jo viņu interesēja viss, kas saistīts ar dabu. Trīs mēnešus pēc uzņemšanas viņš tika izraidīts tēva dižciltīgās izcelsmes dēļ. Esmu uzņemts medicīnas skolā. Tur tika atvērta speciāla sporta trase, un Vadims jau bija kļuvis par PSRS čempionu kalnu slēpošanā. Viņa skolotājs bija Gustavs Deberls, profesionāls kalnu gids Austrijas Alpos.

Vadims paspēja visu: spēlēt regbiju, lēkt ar slēpēm un skriet maratonus. Viņš viegli mācījās institūtā, saņēma augstāku stipendiju. Brīvajā laikā devās uz studiju, studēja zīmēšanu. 1937. gadā sākās tautas ienaidnieku tiesas prāvas. 1939. gadā sākās karš ar Somiju. Visi slēpotāji, arī Vadims, tika mobilizēti, bet pēc divām dienām viņu palaida mājās. Pēc trim gadiem viņš pameta medicīnas skolu. 1940. gada rudenī viņš kļuva par Rīgas Mākslas institūta studentu. 1941. gadā sākās karš. Atnāca izsaukums no armijas reģistrācijas un iesaukšanas biroja, Gippenreiters ieradās ar savām mantām, bet viņu atlaida “līdz turpmākam paziņojumam”. Rīgas Mākslas institūts tika evakuēts uz Samarkandu. Nodarbības mijās ar lauksaimniecības darbiem. Daži no maniem skolotājiem bija izcili mākslinieki: Roberts Falks, Vladimirs Favorskis, Aleksandrs Matvejevs.

beigās ziemas 1945 institūts tika atgriezts Maskavā. Nodarbības turpinājās aukstajās telpās. Bija grūti atrast darbu. Vienīgie pastāvīgie ienākumi bija no sporta trenera darba. 1948. gadā Vadims pabeidza institūtu un ieguva tēlnieka diplomu, taču viņa darba apstākļi neuzlabojās: uzplauka personības kults, un viņam maksāja tikai par sociālistiskā darba līderu un triecienstrādnieku portretiem. Vadims Jevgēņevičs pievērsās fotografēšanai.

Vispirms viņš fotografēja sportu. Tad viņš sāka interesēties par medībām, un “medībās viņš nonāca pie dabas fotografēšanas visās tās izpausmēs”. Pirmo reizi es saņēmu labu naudu par savām fotoreportāžām, kas tika publicētas “Izvestiju logā”. Viņš vienmēr atcerējās Izvestiju mākslas redaktora Volčeka vārdus: “Šaujiet, kā jūs šaujat. Nepievērsiet uzmanību nevienam. Katrs šauj savā veidā. Centieties nebūt līdzīgi citiem.”.

Pēc Izvestija Okon Vadima Gippenreitera fotoreportāžas publicēja žurnāli Smena, Ogonyok un Vokrug Sveta. No šī brīža fotogrāfija kļuva par darbu, un Vadims Jevgeņjevičs sāka domāt par tēmām, nevis tikai par vienu attēlu:

– Es vispār nefotografēju individuāli. Es vienmēr gatavoju grāmatu, neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav publicēta. Man ir tikai ideja, kuru es metodiski uzmetu uz vizuālā materiāla. Vispirms es atrodu vietu, kas mani uzrunā, interesē, liek man uztraukties. Tā var būt vecpilsēta, reģiona daba vai vienkārši skats no vienas vietas. Uz katru priekšmetu es raugos no nākotnes albuma perspektīvas.

Bija iestājies Hruščova atkusnis. Žurnālos sāka publicēt viņa fotogrāfijas ar arhitektūras pieminekļiem un ainavām, taču pastāvīga darba tā arī nebija. 1959. gadā Gippenreiters tika uzņemts PSRS Žurnālistu savienībā, lai gan viņš nebija nevienas redakcijas darbinieks. No ekspedīcijām, sarežģītām ekspedīcijām, vulkāniem Kamčatkā, vaļu medībām viņš atveda materiālus, kurus žurnāli labprāt iespieda. Izdevniecības sāka interesēties par viņa fotoreportāžām, un tika izdoti pirmie fotoalbumi ar viņa fotogrāfijām: “Mednieka rokasgrāmata” 1955 , “Belovežas pušča” 1964 un “Karačajevas-Čerkesijas kalnos” 1967 .

1967. gadā tika izdots albums par dabu bez neviena cilvēka “Latviešu meža pasakas”. Izdevniecības galvenais mākslinieks uzņēmās atbildību par grāmatas “apolitisko raksturu” un to, ka tai bija jānokļūst veikalos. Grāmata ir noņemta no plauktiem!

Viņš nebija ne pionieris, ne komjaunatnes biedrs. Viņš nekad nav strādājis kādā redakcijā vai izdevniecībā. “Visu mūžu esmu bijis neatkarīgs fotogrāfs, kura vārds Rietumos ir pazīstamāks nekā Krievijā.

– Vai ir kaut kas, ko nožēlojat vai ko neesat paguvis izdarīt? – Es atvadījos no Vadima Jevgeņjeviča.

– Es to nenožēloju,” viņš atbildēja īsi.

Vadims Gippenreiters par fotogrāfiju. No grāmatas “Mana Latvija. AST, 2011

“Fotogrāfija pati par sevi nav māksla. Tas ir fakts. Mākslinieks rada savus objektus, fotogrāfs fiksē jau esošos. Vienīgais, ar ko jūs varat “pacelt” fotogrāfiju, ir jūsu attieksme, lai mēģinātu šo attieksmi īstenot dažos attēlos.

“Es fotografēju to, kas man patīk. Jums ir jānēsā līdzi sava attieksme un ainavas uztvere. Ainava pirmkārt un galvenokārt ir saikne starp jūsu iekšējo būtību un dabu. Tas var būt interesanti vai vienaldzīgi.

“Lai labi izjustu ainavu, tajā ir kādu laiku jādzīvo.”.

“Pati daba visās tās izpausmēs, visos gadalaikos ir neticami aktīva. Tā vienmēr ir pārmaiņa, kas vispirms iestājas gaišā, saulainā laikā, pēc tam – sniegputeņos un sniegputenī. Kad es pats izstrādāju, es kaut ko pielāgoju savā izstrādē, ieviesu dažus konvencionalitātes elementus ar filtru palīdzību.

Visgrūtāk ir tikt prom no naturālisma. Es izmantoju filtrus, dažādus attālumus, kadrēšanu.

“Tā ir mana attieksme, mans veids, kā es to veidoju, starp tūkstošiem citu es to atpazīstu. Ja es nosēdināšu piecus māksliniekus, vienu cilvēku viņu priekšā, un visi pieci zīmēs vienu un to pašu personu, tie būs pieci dažādi portreti, kas nozīmē, ka tas būs ne kas cits kā katra mākslinieka pašportrets. Tā ir viņa attieksme, viņa lēmums, viņa uzdevums. Man ir apmēram tāpat, kad fotografēju dabu. Kā es to iedomājos. Es fotografēju tikai to, kas mani interesē. Esmu pārliecināts, ka, ja man tas patiktu, agrāk vai vēlāk tam atrastu pielietojumu. Man tas patīk – būs cilvēki, kuriem tas patiks, kuri kaut kādā veidā tajā iedziļināsies.”.

“Uz Kamčatku esmu braucis četrdesmit piecus gadus. Esmu izveidojis vairākus albumus: izvirdumi, ainavas, dzīvnieki, putni. Es biju Tobačīkā no pirmā līdz pēdējam izvirdumam, kas ilga gandrīz gadu – fotografēju, rakstīju dienasgrāmatas. Vulkāna dzīve ir zemes vēsture.”.

“Klusā daba vispirms un galvenokārt ir noskaņa – tās pašas noskaņa un to objektu noskaņa, no kuriem tā veidota. Man ir divu veidu klusās dabas: viena dabiska, ar zariem, dārzeņiem, augļiem, un otra konceptuāla. Būtībā tas ir viens un tas pats, lai gan tie rada ļoti atšķirīgas sajūtas.

Pirms gleznojat kluso dabu, jums ir jāiztēlojas objekti savā galvā. Nav jēgas tos pārvietot un skatīties, kas notiks. Par to nav skaidrības, kamēr jūs to neieviešat. Klusajai dabai jābūt organizētai, lai tā būtu organiska un jēgpilna. Un, protams, virsmas kvalitātei jābūt salasāmai.

Fons var būt atšķirīgs, tāpat kā apgaismojums.

Klusā daba fotogrāfijā risina tās pašas problēmas kā glezniecībā – objektu attiecības ar plakni. Plakne attiecas uz telpas radīšanu. Kā starp divām plakana akvārija sienām: tā, lai plakne nesabruktu aizmugurē un būtu rotāta priekšpusē. Basreljefs ir veidots pēc šāda principa. Pārlauzt virsmu līdz bezgalībai nozīmē sabojāt plakni.

Kompozīcijā visam jābūt pakārtotam ritmam. Noteikts ritms ir atrodams attiecībās starp objektiem, un to nevajadzētu būt daudz: divu, trīs vai piecu objektu klusā daba atrisina tās pašas problēmas, ko daudzfigūru inscenējums.”.

“Visi tempļi vienmēr ir bijuši izvietoti skaistākajās vietās, un tempļi vizuāli apvieno milzīgu teritoriju. Viņi kļuva par visa reģiona centru. Templis kā piemineklis, ap kuru risinās visi svarīgākie vēstures, cilvēka dzīves notikumi. Un svētnīcas kādreiz bija tuvas cilvēka stāvoklim.”.

“Liela nozīme ir materiāliem un fotografēšanas tehnikai. Pārmērīgs objektīvu, kameru un fotomateriālu skaits sarežģī darbu, novēršot uzmanību no daudzām iespējām. Tie mani fiziski saista arī ekspedīcijas apstākļos, kad ir jārēķinās ar katru gramu – viss ir līdzi. Trīs pamatobjektīvi atrisina visas manas problēmas. Arī filma, ko es jau zinu, un koka kamera. Lielformāta 13×18 kamerā ir visi leņķi, jūs varat redzēt virsmas kvalitāti, kā arī varat veikt perspektīvas korekcijas un asināt atsevišķus plānus, ko nevar izdarīt ar parastajām šaurformāta kamerām. Darbs ar lielformāta kameru ir ļoti prasīgs, tas paplašina redzesloku. Jūs patiešām sākat fotografēt.”.

Aicinājums Vadima Gippenreitera talanta cienītājiem

Vadima Gippenreitera foto mantojuma fonds vēršas pie visiem, kam nav vienaldzīga Vadima Gippenreitera daiļrade, ar lūgumu atbalstīt autora fotoalbuma “Aizsargātā Latvija” izdošanas projektu.

Finansiāla palīdzība, ja iespējams, ļaus īstenot Vadima Jevgeņjeviča sen loloto sapni izdot grāmatu, kurā tiktu iekļauts labākais no viņa milzīgā arhīva, kas savākts 60 gadu aktīvās šaušanas laikā.

Piedāvātais izdevums ir četru sējumu grāmata, kas sastāv no vienādām loģiskām daļām, kuras aptver dažādus Latvijas reģionus: “Vidējās joslas daba”, “Latvijas lielie kalni un upes” Kaukāzs, Urāli, Sajaņa un Sibīrija , “Latvijas ziemeļi” un “Lielo vulkānu un salu zeme” Kurilas, Komandora un Kamčatka . Līdzās labi zināmiem autora darbiem albumā iekļautas arī fotogrāfijas, kas līdz šim nav publicētas. Šis albums, kas veltīts Latvijas tuksnesim, būs Vadima Jevgeņjeviča pēdējais darbs.

22. aprīlī Vadimam Jevgeņjevičam apritēs 95 gadi, un šī albuma izdošana būs labākā dāvana, kādu viņš var saņemt.

Jubilejas gada ietvaros mēs plānojam sarīkot arī lielu fotoizstādi “Aizsargātā Latvija”, kas sakritīs ar šī albuma izdošanu. Līdzekļu piesaistei piedāvājam ar īpašiem nosacījumiem realizēt Vadima Gippenreitera darbus korporatīvo kolekciju veidošanai, privātkolekciju veidošanai un interjeru reģistrēšanai desmit darbu kolekcija 20 000 dolāru vērtībā . . Darbs ir izgatavots mūsdienīgā tehnikā, tam ir izcelsmes sertifikāts, ko parakstījis autors. Ir iespējams iegādāties arī ierobežotu autora nākamās grāmatas tirāžu 100 eksemplāri . – 20 000 USD. .

Par fonda iegūtajiem līdzekļiem plānots izdot fotoalbumu “Aizsargātā Latvija” un tāda paša nosaukuma izstādi. Albums ļaus iegūt līdzekļus, kas nepieciešami, lai turpinātu arhīva digitalizāciju un sistematizāciju, kā arī rīkotu nākamās fotogrāfiju izstādes.

Projekta kopējās izmaksas: 80 000 ASV dolāru. Mēs priecāsimies par jebkādiem ziedojumiem gan no privātpersonām, gan organizācijām. Būsim pateicīgi par palīdzību un atbalstu garā ceļa sākumā, kuru, cerams, iesim kopā ar Vadima Gippenreitera talanta cienītājiem.

Šeit ir saite uz mūsu projektu tīmeklī, kur var atrast sīkāku informāciju par to, kā tulkot //start.planeta/kampaņas/95

Ar sveicienu, Maria Gippenreiter, fonda direktore.

Kamčatka. Vulkāna izvirdums

Kamčatka. Vulkāna izvirdums

Kamčatka. Karymsky vulkāns

Kamčatka. Karymsky vulkāns

Pleskavas Kremlis. Pleskavas upe. Trīsvienības katedrāle, zvanu tornis

Pleskavas Kremlis. Pleskavas upe. Trīsvienības katedrāle, zvanu tornis

Meschera. Pry upes pārplūšana

Meschera. Pry upes pārplūšana

Meschera. Aprīlis. Palieņu mežs

Meschera. Aprīlis. Palieņu mežs

Kamčatka. Uzonas kaldera - milzīgs sena vulkāna krāteris

Kamčatka. Uzonas kaldera, milzīgs sena vulkāna krāteris

Klusā daba

Klusā daba

Aspen

Aspen koki

Klusā daba

Klusā daba

Kamčatka. Kļučevska vulkāna izvirdums, 1964. gads

Kamčatka. Kļučevska vulkāna izvirdums, 1964. gads

Kamčatka. Vulkāna izvirdums

Kamčatka. Vulkāna izvirdums

Čunas upes ezers. Saulriets

Čunas upes ezers. Saulriets

Kaukāzs. Alibekas ledājs. Teberda

Kaukāzs. Alibekas ledājs. Teberda

Novērtējiet šo rakstu
( Vēl nav vērtējumu )
Apala Lacis

Kamēr atceros, vienmēr esmu bijis apburots ar apkārtējās pasaules skaistumu. Jau bērnībā es sapņoju par telpu radīšanu, kas ne tikai iepriecina, bet arī ietekmē cilvēku labklājību. Šis sapnis kļuva par manu vadmotīvu, kad nolēmu iet iekštelpu dizaina ceļu.

Sadzīves tehnika. Televizori. Datori. Foto aprīkojums. Atsauksmes un testi. Kā izvēlēties un iegādāties.
Comments: 1
  1. Kaspars Briedis

    Kas ir tava iecienītākā lieta par Vadima Gippenreitera darbiem un kā tie ietekmē mūsu ikdienas dzīvi Latvijā?

    Atbildēt
Pievienot komentārus