Ultraskaņa nav domāta tikai delfīniem

Ultraskaņa kā viena no visbiežāk izmantotajām fizikālās terapijas metodēm, ko mūsu valstī izmanto jau vairāk nekā 50 gadus. “Ultra” latīņu valodā nozīmē “pār”, “ārpus”. Ultraskaņas ir tās pašas skaņas, kas mūs burtiski ieskauj – tās rada dzīvnieki, putni un kukaiņi, tās ir mūsu balsīs, vēja šalkoņā, smilšu šalkoņā vai sniega čaukstēšanā zem kājām. Bet mēs viņus nedzirdam, jo esam samaksājuši ar šo spēju runāt.

Līdz ar tehnoloģisko attīstību ultrasonogrāfija no lielas, apgrūtinošas iekārtas, kas reproducēja neoptimālus attēlus, ir kļuvusi par pārnēsājamu, lietotājam draudzīgu un sarežģītu ierīci. Šādai evolūcijai bija nepieciešama fizikas, fizioloģijas, medicīnas, inženierzinātņu un vadības vienotība.

Šodien cilvēki ir iemācījušies radīt un “dzirdēt” ultraskaņu, bet… tikai ar fizioterapijas ierīču palīdzību. Šī daudzsološā medicīnas joma pēdējos gados ir kļuvusi par pilntiesīgu zinātnes nozari: biomedicīnisko radiofiziku.

Ultraskaņas terapijas pamatā ir ultraskaņas mijiedarbības ar cilvēka ķermeņa bioloģiskajiem audiem īpatnības. ultraskaņas vibrācijas var iekļūt pietiekami dziļi cilvēka audos, lai panāktu spēcīgu terapeitisko iedarbību.

NEDZIRDAMI DZĪVĪBAS VIĻŅI

Cilvēka auss dzird skaņas dažādās frekvencēs jeb viļņu garumos , sākot no 17 Hz 20 metri līdz 20 000 Hz 1,65 cm . Tiesa, ar vecumu šis diapazons sašaurinās. Taču cilvēki nespēj sadzirdēt visas zemās skaņas un ne visas augstās skaņas. infraskaņu ar frekvenci zem 17 Hz un ultraskaņu ar frekvenci virs 20 000 Hz cilvēks nespēj sadzirdēt, lai gan dabā tās ir pastāvīgi sastopamas.

Piemēram, infraskaņas rodas okeānā vētru un zemūdens zemestrīču laikā un uz sauszemes, kad ledus kušanas laikā plīst upes. Medūzas, zivis, kaijas un citas jūras radības var dzirdēt infrasarkanās frekvences. Atrodot infraskaņu, viņi cenšas savlaicīgi aizbēgt no bīstamām zonām.

Cilvēki nedzird infraskaņas vibrācijas, taču tas nenozīmē, ka viņi tās nejūt. 6 Hz frekvences var izraisīt noguruma sajūtu, mājas slimību, jūras slimību. Infraskaņa ar frekvenci 7 Hz ir īpaši bīstama: pēkšņa sirdsdarbības apstāšanās var izraisīt nāvi. 5 Hz bojā aknas, un dažas infraskaņas frekvences var izraisīt neprāta lēkmi. Dažas zemas frekvences skaņas iedarbojas uz smadzeņu dzirdes analizatoriem un var pat “pārliecināt” cilvēkus atmest smēķēšanu, sākt diētu, apgūt svešvalodu utt.d. To izmanto tā sauktajam “kodēšanai”.

Un visaugstākā skaņa, ko cilvēks var dzirdēt, ir oda čīkstēšana. Taču pēdējos gados ir radītas vēl augstākas skaņas virs 20 000 Hz . Visaugstākā skaņa, ko cilvēks var sadzirdēt, ir ultraskaņa. Cilvēks nespēj saprast ultraskaņas vibrācijas, lai gan kaķi, suņi un citi dzīvnieki tās dzird un izmanto.

Suņi var piekļūt frekvencēm līdz 60 000 Hz, kaķi un peles – vēl vairāk. Bet nevienam nepatīk spēcīga ultraskaņa. Suņus var turēt cieņpilnā attālumā ar ultraskaņas kabatas izmēra “suņu ķeksīšiem”, bet peles un žurkas var aizvākt ar īpašiem ultraskaņas rīkiem.

Ultraskaņas izdod un uztver arī delfīni, sikspārņi un dažādi kukaiņi. Taču sikspārņiem ir fantastiskākais dzirdes asums ultraskaņas diapazonā. Lidojot tie sūta neregulārus ultraskaņas signālus ar frekvenci no 30 000 līdz 150 000 Hz un dažkārt pat augstāku, un pauzēs starp tiem viņu ausis-lokatori saņem atbalsis no mazākajiem grauzējiem.

Ultraskaņas eholokācija ļauj šiem unikālajiem sikspārņiem lielā ātrumā atklāt vadus, kas ir pat 0,1 milimetra biezi. Pat ar vismodernākajiem radiotraktoriem netiek sasniegti tik labi rezultāti.

Rīgas Ausu, rīkles un deguna pētniecības institūta pētnieku komanda atklāja, ka antropoīdiem ir mazāks skaņas uztveres diapazons nekā citiem dzīvniekiem, taču tie sasniedz līdz pat 40 000 Hz. Izrādās, ka runas komunikācijai šeit bija nozīme. Cilvēkiem pakāpeniski ir zudusi vajadzība pēc plaša balss frekvenču diapazona, lai nodotu noderīgu informāciju. Runas parādīšanās ir padarījusi ultraskaņas uztveri nevajadzīgu.

Ultraskaņa, tāpat kā infraskaņa, nes emocionālus vēstījumus par prieku, bailēm, neapmierinātību utt.d. šīs skaņas ar frekvenci līdz pat 100 000 hercu un dažkārt pat augstāku frekvenci joprojām ir mūsu balsīs, taču to uztvere kļūst arvien vājāka un vājāka.

Galu galā visplašāko domu diapazonu var nodot vārdos frekvencēs no 200 Hz līdz 5000 Hz, bet jūs varat slēpt savus negatīvos patiesos nodomus. Taču daži cilvēki, galvenokārt sievietes, joprojām spēj uztvert ultraskaņu un skaidri sajust runātāja noskaņojumu. Runātāja runas ultraskaņas analīzi ļoti veiksmīgi izmanto melu detektoros.

Taču mūsu balss saites nav vienīgie orgāni, kas spēj radīt ultraskaņas vibrācijas. Šādas vibrācijas ir raksturīgas visiem dzīvajiem audiem kopumā, un tas ir eksperimentāli pierādīts IRE RAS Biomedicīniskās radioelektronikas pētniecības centra fizikālo un matemātisko zinātņu doktora V.i.

Pasečņiks, kurš izmantoja dzīvu bioloģisko objektu, piemēram, muskuļu, asinsvadu, aknu, nieru u. c., ultraskaņas vibrācijas.d. – lai izstrādātu medicīniskās diagnostikas ierīces.

Mehāniskās mikrovibrācijas mikrovibrācijas organismā rodas ne tikai sirds pulsa darbības infraskaņas frekvences un asinsvadu un muskuļu darbības skaņas frekvences , bet arī apkārtējās vides iedarbības dēļ.

Cilvēka ķermeņa audu ultraskaņas viļņi izplūst virspusē no liela dziļuma un nes svarīgu informāciju par dažādu orgānu stāvokli. Tātad visi mūsu orgāni burtiski “dzied korī” ultraskaņas frekvencēs.

DELFĪNI VAR “REDZĒT” MAZUĻA RAUDĀŠANU

Nav noslēpums, ka daži dzīvnieki neapšaubāmi “lasa” mūsu zemapziņu, uzminot mūsu slēptākās vēlmes.

Golfa straumes otrā krastā, Grassy Key, netālu no Maiami, atrodas Floridas Delfīnu pētniecības centrs. Centra psihologs Deivids Natansons veica interesantu eksperimentu. Viņš iegāja ūdenī, turot rokās piecus gadus veco Billiju Reineru, kuram no dzimšanas ir Dauna slimība.

Pēc trenera svilpes delfīns vārdā Aleta metas pretī cilvēkiem. Natansons rāda zēnam rotaļu laukuma attēlu un jautā: “Kas tas ir??”. Billijs neapmierināti raustās. “Ja gribi spēlēt ar Aletu, tev man jāpasaka, kā tas saucas,” uzstāj Nātansons. “Slaids,” Billijs izplūda. Viņa māte, kas vēroja šo ainu, priecīgi plīvo ar rokām. Pirmo reizi mūžā viņas dēls bez pamudinājuma atpazina un pareizi nosauca kādu priekšmetu.

Natansons uzsēdina zēnu uz delfīna, lai nedaudz izvizinātos. Pēc Nātansona teiktā, “starp viņiem pastāv saprašanās, ko es nevaru izskaidrot”. Dzīvnieki pret zēnu izturas ļoti uzmanīgi, it kā saprastu, ka viņš ir citāds. Un Billijs saņem stimulu mācīties.

Pētījums pēc pētījuma zinātnieki atklāj pārsteidzošus atklājumus par šiem noslēpumainajiem zīdītājiem. Viņi apgalvo, ka delfīni savā starpā sarunājas, ar svilpieniem paziņojot par sevi un citiem delfīniem barā, kā arī nāk viens otram palīgā. Delfīniem ir īsta radara sistēma ultraskaņas sonārs, kas atrodas galvaskausā , ko tie var izmantot, lai ar ausīm “redzētu” zem ūdens akustiskos attēlus, “redzot” objektus, ar kuriem tie saskaras.

Ar ultraskaņas viļņu palīdzību tie “redz” un identificē duļķainā ūdenī un tumsā 100 metru attālumā jebkuru cilvēka dūres lieluma objektu, un var pat atklāt nelielu granulu desmitiem metru attālumā. Ultraskaņa palīdz delfīnam viegli orientēties un atšķirt, piemēram, dzīvu zivi no tāda paša izmēra un formas nedzīva objekta. Tās var simulēt skaņas signālus, apmainīties ar akustiskiem attēliem.

Delfīnu inteliģence un viņu mīlestība pret cilvēkiem lika Amerikas Delfīnu pētniecības centra psihologam Deividam Natansonam veikt neparastu eksperimentu. Ar 15 delfīnu palīdzību psihologs strādā ar bērniem un pieaugušajiem, kas slimo ar tādām slimībām kā Dauna sindroms, triekas, cerebrālā trieka, muskuļu distrofija, galvas un muguras smadzeņu traumas.

Kad sešgadīgais Dīns Pols Andersons 1989. gadā pirmo reizi ieradās Natansonā, viņš nespēja pateikt ne vārda. Viņš piedzima ar Dauna slimību un bija ļoti kautrīgs un noslēgts. Taču pēc iknedēļas nodarbībām Dīns Pols ir kļuvis runīgs un komunikabls bērns. Delfīniem izdevās atrast viņa apziņas atslēgu, un Dīns-Pols “atvērās”.

Pateicoties delfīna biofizikālajai iedarbībai, cilvēks normalizē smadzeņu garozas, sirds un asinsvadu sistēmas darbību. Galu galā, delfīni var “redzēt” pat slimu bērnu raudāšanu. Daudzi zinātnieki uzskata, ka delfīns ir viens no inteliģentākajiem dzīvniekiem pasaulē.

REAKCIJA UZ “VIETĒJO” ULTRASKAŅU

Cilvēka ķermenis ir sarežģīti organizēta, dinamiska un pašregulējoša svārstību sistēma, kas ārējo frekvenču ietekmē var radīt rezonanses reakcijas. Cilvēka ķermeņa funkcionālā dinamika atspoguļojas tā fizikālo lauku un starojumu dinamikā: infrasarkanā, akustiskā, optiskā, elektromagnētiskā un elektromagnētiskā.

Tā kā mūsu orgāni un dažādi audi vibrē un izstaro ultraskaņu, smalkos mehānismus, kas kontrolē šo procesu, ietekmē pat vājākie ārējie akustiskie lauki. Jebkurš skaņas stimuls ar lielu spēku lielu intensitāti un ilgumu var izraisīt akustisku traumu.

Intensīvs troksnis, kas pārsniedz 95 decibelus, ir īpaši kaitīgs organismam. Decibeli ir viena desmitā daļa no skaņas skaļuma mērvienības nosaukts pēc telefona izgudrotāja A. Bella . Nulle 0 decibelu ir mazākā skaņa, ko cilvēks var uztvert – to sauc par dzirdamības slieksni. Lidmašīna, kas paceļas, vairāk nekā 10 triljonus reižu pārsniedz skaņas robežlielumu vairāk nekā 95 decibelus .

Šāda trokšņa ietekmē sašaurinās perifērie asinsvadi, tiek traucēts sirds ritms, rodas galvassāpes, neparasta bālums un neiropsihiski traucējumi. “Nevar sagremot” skaļus trokšņus un kuņģi, kas var izraisīt pat čūlas. Tāpēc īpašas austiņas un ķiveres ne vienmēr pasargā mūs no trokšņa negatīvās ietekmes.

No otras puses, senajos Austrumos pastāvēja klusuma spīdzināšana, kad vainīgais tika ieslodzīts īpašā “klusuma tornī”, kur nevarēja iekļūt nekāda ārēja skaņa. Psihes un pēc tam citu ķermeņa funkciju traucējumi, kas beidzas ar nāvi. Un tas ir likumīgi. Vāja iedarbība ierosina dzīvības procesus, vidēja iedarbība aktivizē, spēcīga iedarbība nomāc un ļoti spēcīga iedarbība paralizē. Bet to pilnīga neesamība arī izraisa sava veida traucējumus.

Katrai dzīvības formai ir savs unikāls bioelektrisko svārstību spektrs, t.i.,.e. Katram mikroorganismam un makroorganismam ir savs frekvenču spektrs. Katram cilvēkam ir arī savas šūnu un orgānu vibrācijas frekvences. Slavenais vācu pētnieks Morels, izveidojot biorezonanses teoriju un tehniku, “sadalīja” cilvēka ķermeni konkrētās plauktos ar orgānu un sistēmu frekvencēm.

Pirms viņa Dr. Reinhards Volls, kuru pāvests apbalvoja ar zelta medaļu par elektropunktūras zemas frekvences elektrisko impulsu iedarbības atklāšanu, atklāja, ka, teiksim, aknas “darbojas” uz 7 hercu vibrācijām, sirds – uz 5 herciem, nieres – uz 9 herciem. Morels gāja tālāk, mēģinot noteikt saistību starp frekvencēm un orgāniem. Mums ir vairāk nekā 64 parametri. Ir grūti iedomāties tik daudz regulatoru, kas normalizē veselības stāvokli kopumā.

Cilvēka ķermenis spēj ne tikai reaģēt plašā frekvenču diapazonā līdz 10 grādiem pēc Celsija , bet arī radīt impulsus zemās frekvencēs līdz 20 grādiem pēc Celsija Reakcija uz šīm frekvencēm var būt ļoti maza, un stimula amplitūda var būt ļoti maza t. i., dažu sekunžu laikā stimula amplitūda var būt ļoti maza .e. atrodas zem jutekliskā sliekšņa .

Rezonanses biostimulācijas ideja tika apstiprināta A. ja. Kramers par vibrāciju ietekmi uz ķermeni. Vibrācijām noteiktā frekvenču diapazonā ir terapeitiska un reģenerējoša iedarbība. Bioloģiskā rezonanse ir strauja vibrācijas amplitūdas palielināšanās biosistēmā, kad no ārpuses tiek ierosināta piespiedu vibrācija, kuras frekvence pakāpeniski tuvojas pašas sistēmas frekvencei. Visjūtamākās ir tās ārējās dziedinošās ietekmes frekvences, kas pastāv veselīgākajā organismā.

Slimības ietekmē tiek izjaukti organisma dabiskie bioritmi. Optimāli izvēlēti fizioterapijas ierīču ultraskaņas vibrāciju parametri izraisa reakciju organismā, atjaunojot tā dabiskos akustiskā lauka bioritmus.

Tādējādi ir iespējams “uzspiest” organismam, ja ir izteikti iekšējo orgānu ritmiskās darbības traucējumi, veselīgus viļņus vibrācijas īpašības . Mūsdienu biorezonanses terapijas ierīces ir balstītas uz šo ritmiskās aktivitātes sakārtošanas principu un ir brīnišķīgi “filtri”, kas var automātiski filtrēt slimības viļņu frekvences no “veselības viļņiem”.

Fizioterapeitisko ierīču akustisko lauku frekvence un intensitāte ir izvēlēta tā, lai cilvēka organisms šīs ultraskaņas vibrācijas uztver kā savas un nepakļaujas šai ietekmei, tēlaini izsakoties, pielāgojas normai, atjaunojot veselīga ķermeņa bioloģisko ritmu ģenētisko atmiņu.

Ierīču raidītās ultraskaņas vibrācijas tiek pārraidītas uz smadzenēm, un cilvēka nervu sistēma ir spiesta pielāgoties jaunajam veselīgajam ritmam un pāriet uz jaunu nervu darbību. Pie dotām zemām fizioloģiskām organismā notiekošām frekvencēm pat pie ļoti nenozīmīgas ārējās ultraskaņas iedarbības amplitūdas normālās un patoloģiskās vibrācijas organismā ievērojami pastiprinās un pavājinās.

Tādējādi biorezonanses terapijas ierīču būtība ir tāda, ka tās regulē un aktivizē organisma aizsargspējas, lai cīnītos pret slimībām, nodrošinot pašdziedināšanu, nekādā veidā netraucējot organisma energoinformatīvo līdzsvaru. Galu galā, lai izārstētu šo vai citu orgānu slimības, pats ķermenis – pasaules lielākais dziednieks un farmaceits – var izārstēt šo vai citu orgānu slimības.

ZĀĻU ULTRASKAŅAS “EKSPRESPASTA”

1954. gadā vācu ārsts R. Volls, iespējams, nejauši pamanīja, ka pacientam, kurš, mērot bioloģiski aktīvo punktu potenciālu uz ādas orgānu projekcijas , pieskārās ar zālēm, mainījās rādījumi. Tā tika atklāts, ka zāles pat no attāluma maina organisma un tā orgānu – sirds, nieru, aknu un visu sistēmu – enerģētisko stāvokli.

Ir konstatēts, ka homeopātiskās zāles darbojas īpaši labi. Acīmredzot tāpēc, ka saskaņā ar pētījumiem tiem ir īpaši izteikta viļņu daba. Katra narkotika pēc būtības ir sava veida viļņu ģenerators, kas ir vai nu spirta šķīdumā, tinktūrā, vai vienkārši ūdenī, eļļas emulsijā, krēmā, ziedē.

Ir zināms, ka ultraskaņa var palielināt šūnu membrānu membrānu caurlaidību un paātrināt vielmaiņas procesus ar difūzijas difūzija , un pH kvantitatīvs aktīvās skābuma vai sārmainības mērs iekaisuši audi sārmainā pusē izraisa strauju iekaisuma un sāpju samazināšanos.

Ultraskaņai ir vēl viena brīnišķīga īpašība – palielināt ādas caurlaidību. Galu galā mūsu āda ir unikāla aizsardzība pret svešķermeņu iekļūšanu mūsu organismā. Un tikai dažas zāles un hormoni patiešām var iekļūt ādā ļoti mazos daudzumos.

Mūsdienās ultratanoforēzes metodi plaši izmanto fizioterapijā. ultra – “ārpus, aiz” + grieķu. phōnē ‘skaņa’ + phorēsis ‘pārnēsāšana, pārnese’, sinonīms fonoforēzei , kas apvieno divu faktoru iedarbību uz noteiktām ķermeņa daļām: fizikālo t.e. Pareizā izvēle starp ultraskaņu un ķīmisko vielu medikamentu , ko injicē organismā ar to.

Ultrafonoforēzes procedūru laikā, kad zāles tiek novietotas starp izstarotāju un ādu, nelielas to devas uzkrājas tā sauktajā dermālajā depo, ko organisms pēc tam ilgāku laiku izmanto, lai saudzīgi ārstētu patoloģisko procesu.

Ultrafonoforēzei atlasīti medikamenti, kas iedarbojas ar ultraskaņu vienvirziena veidā, lai pastiprinātu vienu tās darbības pusi: pretsāpju, spazmolītisku, pretiekaisuma u. c. līdzekli.

Ultraskaņas ierīces un medikamentu kombinētā iedarbība vairākas reizes pastiprina to dziedinošo efektu. Ultraskaņas spiediena ietekmē zāļu molekulas iegūst lielāku kustīgumu, ātri un tieši iekļūst dziļi audos fonoforēze , kur tās viegli izplatās difūzija asinīs un limfā.

Tas ļauj nodrošināt paredzēto aktīvās vielas koncentrāciju attiecīgajos ādas slāņos un tādējādi sasniegt maksimālu efektivitāti. Šāda ultrafonoforēze ir ļoti efektīva pretiekaisuma, asinsvadus paplašinošu, pretsāpju, sāpju, antibiotiku, traumu, mugurkaula traucējumu, locītavu un dermatoloģisko slimību ārstēšanai.

Viena no ultrafonoforēzes priekšrocībām ir tā, ka nav jatrogēnas sekundāru slimību izraisošas kaitīgas ietekmes uz iekšējiem orgāniem, jo īpaši uz kuņģa un zarnu traktu, kas bieži rodas farmakoterapijas laikā un jo īpaši, ja sistemātiski lieto nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus piemēram, aspirīnu acetilsalicilskābi , ibuprofēnu, naproksēnu, ketorolaku, butadionu u. c. . .