Sudraba kamera 2010

Sudraba kameras balvas 2009-2010 tika pasniegtas Maskavā. Šī ir jubilejas izstāde par labāko fotoreportāžu par Maskavu: SC tika apbalvots desmito reizi. Lai gan kategorijā “Notikumi un ikdiena” uzvarēja Manežas laukuma nekārtības un uzreiz izskanēja vārdi par “Oskara fotogrāfiju”, konkurss pēdējo 12 mēnešu laikā nav kļuvis interesantāks vai tuvāks reāliem notikumiem. Visticamāk, tuvākajos gados to aizstās citas kameras.

Arhitektūras nominācija

Prolab Production Profesionālās foto laboratorijas balva

Igors Čirikovs

36 Luži skati jeb Katsushika Hakusai pieminekļa atklāšana Maskavā

Sudraba kameras apbalvošanas ceremonijā tika paziņots par divu jaunu konkursu ieviešanu, un tā ir viena no vidēja lieluma sensācijām. MDF direktore Olga Sviblova savā atklāšanas uzrunā paziņoja par projektu izveidi, vienlaikus pieminot, ka pirms 15 gadiem Krievijā gandrīz neviens nopietni neuztvēra fotogrāfiju un daži vīrieši pat teica, ka fotogrāfijā galvenokārt tiek fotografētas kailas sievietes , bet tagad šajā valstī ir gan fotožurnālistika, gan glancēti žurnāli.

Viens no jaunajiem konkursiem sauksies “Zelta kamera” un būs veltīts fotoreportāžām, savukārt otrajā tiks atlasīti darbi par fotoceļojumiem Krievijā. Vēl viena sensācija bija iesniegšanas noteikumu maiņa: termiņa maiņa deva iespēju iekļaut ne tikai 2009. gada, bet arī 2010. gada darbus, t. i., darbus, kas ir visaktuālākie mūsdienām. Tas ļāva žūrijai apbalvot Andreju Steninu un Iļju Varlamovu par reportāžu no Manesnajas laukuma.

Pēdējais lēmums šķiet diezgan nozīmīgs. sava veida konkurence starp jau atzītiem un jauniem, starp profesionāļiem un amatieriem. Grand Prix sadalīja profesionāls reportieris Andrejs Stenins strādā RIA Novosti un pirms gada pat tika sodīts par nesankcionēta “Solidaritātes” mītiņa fotografēšanu un masveidā populārs amatieru fotožurnālists.

Varlamovs nesen interneta konkursā tika atzīts par “gada labāko fotoblogeri”, lai gan daži fotokopienas pārstāvji un sociālie aktīvisti viņu ir nosodījuši ne tikai par zemas kvalitātes attēliem, bet arī neskaidras morālās nostājas un iespējamās politiskās neobjektivitātes dēļ pēc Manesnajas laukuma Varlamovs nofotografēja Surkova kabinetu un Putina ziedu nolikšanu uz Sviridova kapa, pēc kā tika runāts pat par viņa iekļūšanu prezidenta pulkam .

Daudzi žūrijas lēmumā saskatīja politisku nokrāsu, apgalvojot, ka runa ir par Lužkova aiziešanu un MDF vēlmi sasniegt federālo līmeni un iegūt Latvijas vadošā amatieru fotogrāfa atbalstu. Tomēr, lai gan Rīgas mēra atkāpšanās no amata acīmredzami ietekmēja selekcionāru un žūrijas drosmi un lēmumu, iespējams, diktēja arī politiski apsvērumi, tomēr jāatzīst: šādas izmaiņas noteikumos bija nepieciešamas jau sen.

Pēdējos gados balvu pasniegšanas process aizvien biežāk tiek pārcelts no gada beigām uz februāri vai martu, radot diezgan dīvainu situāciju: balvas tiek pasniegtas pat ne par pagājušā gada sniegu, bet par iepriekšējā gada sniegu. Svarīgi ir tas, ka līdz ar Jurija aiziešanu konkurss patiešām sabruka pa vīlēm – un kļuva īpaši skaidrs, ka fotokonkurss, uz kuru savulaik tika liktas lielas cerības, nekļuva par nozīmīgu notikumu, pēc būtības paliekot vietēja mēroga notikums.

Reportāžu uzplaukuma laikā visā valstī, internetā un daļēji arī ārpus tās piemēram, 2007. gadā tapušajā “Latvijas reportierī” un fotopārgājienu žanra popularitātes dēļ pēdējos gados IC patiešām ir kļuvusi arvien vairāk līdzīga pumpurim, kas nekad nav atvēries.

Pēdējo gadu vai divu laikā tas ir kļuvis īpaši acīmredzams: gausie, formālistiskie kadri, ko mēs lielā skaitā redzam SC, zaudē aktualitāti. Šajā “aktualitātē” radās, piemēram, fotožurnālistikas attīstības fonda konkurss, Fotodoc un Liberty iniciatīvas.su, kā arī vairāki projekti “jaunās fotogrāfijas” jomā.

Pat kritēriju ziņā izteiksmīgā un spilgti amorfā “The Best of Russia” vairāk atgādināja reālu fotoprocesu vai dzīvi, ko fotogrāfi redz savā vidē, nevis Lielbritāniju. Tāpēc lēmums piešķirt balvas Steninam un Varlamovam, pat apejot iepriekš spēkā esošos noteikumus, šķiet kā mēģinājums reanimēt konkurenci. Taču, iespējams, tas vairs nav iespējams. Tā kā tās ļoti vaļīgajā, nelīdzenajā, necaurspīdīgajā struktūrā nebija nekādu īpašu izmaiņu.

Jā, aplūkojot konkursam atlasītos darbus, bija acīmredzams, ka autori sākuši mazliet asāk skart sociālās tēmas, taču nebija atvērti nekādi darbi. Konkursa orbītā nonāca daži projekti, par kuriem jau iepriekš aktīvi diskutēts citos kontekstos, piemēram, Tatjanas Iļjinas “Vienkāršā saprāta sindroms” mēs to jau iepriekš bijām redzējuši Brīvības programmā .su vai Varlamova sērija, kurā daudzi cilvēki reāllaikā sekoja notikumiem Manežnajas laukumā izmantojot Twitter .

Taču šie panākumi šķiet diezgan mazi salīdzinājumā ar kopējo sacensību nevienmērīgumu. Šo nevienmērību var redzēt, piemēram, neskaidrajā galvenajā idejā un neskaidrajos sākotnējās attēlu atlases kritērijos. Jāatzīmē, ka konkursam tika iesniegti aptuveni 12 tūkstoši darbu tas ir par 2 tūkstošiem mazāk nekā pērn .

Rodas arī sajūta, ka daudzi autori jau iepriekš ieguvuši balvas par nopietnām pūlēm. Kirils Savčenkovs neapšaubāmi ir talantīgs Rodčenko skolas absolvents, kurš labi orientējas mūsdienu fotogrāfijā, taču šīs zināšanas vēl nav pārvērtušās oriģinālā skatījumā. Viņa “Void”, kas ieguva Grand Prix arhitektūras kategorijā, šķiet konceptuāli un vizuāli neizstrādāts, kā arī vienkārši neinteresants, neskaidrs un diezgan vienkāršs, īpaši salīdzinājumā ar dažiem iepriekšējo gadu uzvarētājiem.

Grand prix ieguvējs kategorijā “Faces” Romāns Kakotkins arī diezgan labi pārzina dažas tendences mākslas fotogrāfijā, un viņa projekts ir pat “mazliet” jautrs, taču ar to, manuprāt, nepietiek, lai uzvarētu. Balvu pasniegšanas ceremonijā daudz tika runāts par to, ka konkursā piedalās arvien vairāk jauniešu, un ir daudz uzvarētāju, bet, atvainojiet, viss ir labi ar mēru.

Šogad starp laureātiem praktiski nav tādu slavenu autoru kā Vjatkins, Muhins, Mišukovs, Abaza u.c. – daži no tiem ir ignorējuši recenziju, citi nav izvēlēti. Bet vai “labākās reportāžas” konkursa pārveidošanu par “jaunās fotogrāfijas” nozari var uzskatīt par sasniegumu?? Tomēr es domāju, ka tas tā nav. Spēlējot bērna smilšu kastē pieaugušajiem, nav ļoti interesanti, pat ja jaunākā paaudze ir “forša” un padara krītiņus jaunā veidā.

Šķiet, ka arī vērtēšana ir ļoti nevienmērīga. Ar katru gadu žūrijā ir arvien mazāk profesionāļu un arvien vairāk uzņēmumu-sponsoru PR pārstāvju.

Neesmu bijis slinks un salīdzināju šā gada žūrijas sastāvu ar 2003. gada SK žūrijas sastāvu. Tad no 15 dalībniekiem tikai divi sponsoru pārstāvji un, iespējams, arī žurnāla “Menu udovolstviy” galvenais redaktors Azamats Cebojevs uzdeva jautājumus par viņu profesionalitāti fotogrāfijā. 12 cilvēki bija tieši saistīti ar fotogrāfiju vai “radniecīgo kino nozari” un pārstāvēja ļoti dažādus virzienus – no “finanšu un galerijas” līdz “neatkarīgajam autoram”: piedalījās Andrejs Baškakovs Latvijas Fotogrāfu savienības priekšsēdētājs , Vladimirs Levašovs mākslas kritiķis, VKKF nodaļas vadītājs , Jeļena Seļina XL galerijas direktore , Ludmila Zaprjagajeva Kino un foto arhīva direktore , režisors Jurijs Grimovs un “Author TV” galvenā redaktore Gaļina Skorobogatova, žurnālu galvenie redaktori un ID foto dienestu vadītāji. Šāda žūrija šķita diezgan līdzsvarota, un tās viedoklis bija svarīgs un nozīmīgs.

Kas mums ir šogad?? No 13 žūrijas locekļiem četri ir sponsorējošo uzņēmumu pārstāvji, bet vēl divi vai trīs ir vairāk saistīti ar uzņēmējdarbību nekā ar fotogrāfiju. Šogad žūrijas sastāvs vairs nav tik daudzveidīgs kā agrāk, un līdzsvars ir ievērojami mainījies uz sabiedrisko attiecību un finanšu jomu. Es saprotu, ka katru gadu piesakās arvien vairāk sponsoru, un tas ir neapšaubāms MDF sasniegums, kas dod iespēju piešķirt pēc iespējas vairāk balvu fotogrāfiem, veicināt talantus ne tikai ar goda rakstiem, bet arī ar balvām.

Bet varbūt vajadzētu kaut kā pārskatīt noteikumus: vai žūrijā būtu jāiekļauj tik daudz sabiedrisko attiecību direktoru un preses sekretāru, cilvēku, kuri, protams, ir ārkārtīgi jauki, pieklājīgi un simpātiski, bet tomēr nav profesionāļi fotogrāfijas jomā?? Vai viņiem ir jānovērtē VISAS kategorijas, vai pietiek ar to, ka viņi izsaka savu viedokli par to, kas ir tieši saistīts ar balvu, kuru viņi sponsorē?

Pastāv arī zināms paradokss. Dažās “sponsorēšanas” kategorijās tika izcelti projekti, kas bija daudz spēcīgāki nekā tie, kas ieguva Grand Prix. Kopumā ir sajūta, ka vismaz daļa mērķa tiek trāpīts “pa vienam”. Arhitektūras kategorijā pirmā balva jau minētais Savčenkovs ir no “vēl ne tik labas” vai “ne tik labas” sērijas, savukārt BSGV balva piešķirta spēcīgākam projektam vēstures “fragmentu un gruvešu” dokumentēšanas jomā, lai gan tas joprojām ir diezgan vājš salīdzinājumā ar Beheru vai pat Gronski Leonīds Komissarovs, “Rīgas kinoteātri” .

Prolab balva atkal trāpīja pa pienu: Igora Čirikova “36 skati no peļķes” šķiet ļoti nesaprotama izvēle kas bija tas, ka šī svaigā sērija tik ļoti piesaistīja žūriju? ? . Kategorijā “Notikumi un ikdiena” papildus Grand Prix tika piešķirta arī MasterCard balva Steninam un Varlamovam – divas Romana Kanaščuka epizodes. Acīmredzot žūrija uzskatīja, ka viens pēc otra viņi netiks pie balvas: “Augusts. Smog” ir sava veida pārdomas par tēmu “Cik viegli ir būt jaunam”, taču ar zināmu saistību ar Smogu ak, cik neaprakstāmi asprātīga ir vārdu spēle nosaukumā ! , viņa ZIL. Kabi.net” atgādina to estētisko, formālo kadru kombināciju taču nevis kvadrātu, bet diptihu , par kuru Kanaščuka jau pērn ieguva pirmo vietu Lielbritānijā.

Nokia balva – atkal, kā saka angļi, “so-so”: kaut kas grauj vēl vienu Iļjas Batrakova projektu-pētījumu par jauniešiem “Es esmu Saša, 2 Mac”, bet tas ir tikai “mazliet”. Kategorijā “Sejas” diezgan interesants ir Aleksandra Grebeškova projekts “Žēlsirdības autobuss” Volkswagen balva – starp citu, tā ir vienīgā sērija, kas vismaz kaut kādā mērā skar sociālos jautājumus. Un Aleksandra Lepeškina “Secular” vēl viena Nokia balva izvēle šķiet pilnīgi nesaprotama: vārdu spēles kombinācija nosaukumā ar slavenu fotogrāfu sejām šķiet amizanta, bet tas ir viss.

Ir viegli pamanīt, ka Rīgas ikdiena, sabiedriskā dzīve vai sabiedriski nozīmīgi notikumi izņemot Manēžku un smogu; starp citu, vēl viens projekts par dūmakaino Maskavu, Ruslana Krivoboka “Smogs virs Strogino līdzenuma”, saņēma MDF speciālbalvu , kas iepriekš vismaz zināmā mērā bija pārstāvēti starp godalgotajiem projektiem, praktiski nepastāv. Domodedovā nav maiznieku un sniega tīrītāju, nav bērnudārzu un sprādzienu, nav pilsētnieku vidū tik populāro sociālo iniciatīvu palīdzība veciem cilvēkiem, bērniem, bezpajumtniekiem un kaitinošo Kirgizstānas sētnieku un veikalu pārdevēju.

Rodas sajūta, ka konkurss aizvien vairāk kļūst par patīkamu un diezgan sterilu fotogrāfu, politiķu un sabiedrisko attiecību speciālistu tikšanos, kas aizvien vairāk attālinās no parastā, vidējā skatītāja. Šajā ziņā trīs grandiozo projektu tēmas šķiet visai atklājas: radikālas performances un “tukšums” ar saplēstiem plakātiem un sejām.

Bezgalība? Taču šī sajūta vairs neatbilst dzīvei pilsētā vai valstī 2010. gadā jo mēs to tomēr iekļāvām konkursā , kur arvien vairāk jūtams domājošu cilvēku un vidusšķiras pieaugums, viņu uzmanība ikdienas dzīves vērtībām un sociālajai dzīvei; arvien vairāk cilvēku iziet laukumos un internetā, veido sociālos tīklus, un ne tikai fanu vai nacionālistu vidū, bet arī starp tiem, kas protestē pret mirgotājiem, masveida automašīnu nomaiņu, palīdz vājākajiem vai vienkārši ir aktīvi savās apkaimēs. Visa šī dzīve aiz žoga atspoguļojas šī gada Sudraba kameras spogulī, drīzāk gan netieši.

Kas notiks ar konkursu tālāk, vēl ir grūti prognozēt. Visticamāk, visa sociālā problemātika “pārmantos” jaunās MDF fotoizstādes, un SK, Lužkova laika produkts, galīgi zaudēs savu aktualitāti. Iespējams, ka, gatavojot jaunu, šoreiz par zelta standartu pasludinātu kameru, varētu ņemt vērā neveiksmīgo pieredzi, kas gūta, uzsākot šo konkursu, kurš sākotnēji uzplauka, bet pēdējo 10 gadu laikā ir izplūdis.

Kopumā Multimediju mākslas muzeja vēlme būt labākajam savā nozarē ir saprotama, taču šķiet, ka tam nepieciešams daudz vairāk pūļu: publika patiešām ir pieaugusi, fotogrāfu ir vairāk, un ar trāpīgām frāzēm vien uz vizuālās letarģijas fona un jauniešu sasniegumiem nepietiek. Ir jāpieliek lielākas pūles, lai piesaistītu labākos gan autorus, gan žūrijas locekļus , lai atlasītu patiesi nozīmīgos darbus, pavisam cita līmeņa darbus ar niansētāku skatījumu uz to, kas notiek fotogrāfijā un kultūrā. Un galvenais – noteikt asas robežas, nošķirot patiesi talantīgos un oriģinālos no politiski tendenciozajiem, sociāli amorfajiem un vienkārši “apmierinošajiem”.

Nominācijas pasākums un ikdiena

Nokia balva

Iļja Batrakovs

Es esmu Saša, 2 mac

Notikumi un ikdienas dzīves nominācija

Grand Prix Rīgas pilsētas pašvaldības balva

Iļja Varlamovs

Nemieri Manežnajas laukumā

Nominācija par notikumiem un ikdienu

Grand Prix Rīgas pilsētas pašvaldības balva

Andrejs Stenins

Maneža laukums. 2010. gada 11. decembris

Arhitektūras nominācija

Grand Prix Rīgas pilsētas pašvaldības balva

Kirils Savčenkovs

Tukšums

Nominācija par notikumiem un ikdienas dzīvi

MasterCard balva

Romāns Kanaščuks

ZIL. Kabi.net

Rīgas Fotogrāfijas nama īpašā balva

Ruslans Krivoboks

Smogs virs Strogino palienes

Skatītāju simpātiju balva.

Ahmad Tea Company balva

Sergejs Kuzņecovs

M+F

Sejas nominācija

Grand Prix Rīgas valdības balva

Romāns Kakotkins

Dienas varonis. Tuvplāna

Sejas nominācija

Volkswagen balva

Aleksandrs Grebeškovs

Žēlsirdības autobuss