Viss sākās 1975. gadā ar izstādi “Jaunā topogrāfija” Džordža Īstmena Fotogrāfijas muzejā Ročesterā, Ņujorkā. Piedalījās astoņi amerikāņi un divi eiropieši Beheru pāris . Izstāde bija neliela un ne īpaši veiksmīga. Vēl vairāk, saskaņā ar viena dalībnieka liecību tas “lika tev to ienīst”. Taču turpmākās sarunas un atsauces uz to bija tik biežas tās turpinās līdz pat šai dienai , ka tās ietekmi uz pasaules mākslas fotogrāfiju diez vai var pārvērtēt. Izstādes nosaukums bija ar apakšvirsrakstu “Cilvēka veidota ainava”.
1. i 2. Maikls Frīdmans. No Donbasa projekta. Romantisms”. 2009-2011
Parasti ainava, ko savās fotogrāfijās attēloja, piemēram, nepārspējamais klasiķis Anseils Adamss, bija majestātiski Amerikas Rietumu skati: klintis, aizas, dzidri ezeri, ūdenskritumi. Nepārvarēta, neskarta daba. Cilvēka tajā parasti nav, bet tieši viņa cilvēciskās emocijas, sapņi un filozofiskie apsvērumi par esamību izsaka šādu ainavu. Skatītājs nekad nenogurst, priecājoties par “skaisto”. Viņš zina, ka skaistums ir klints, ūdenskritums, jūra, ezers un simtgadīgs ozols – 19. gadsimta romantisko ainavu tradīcija viņam to ir iemācījusi.
Turklāt visa šī spontānā vara, visticamāk, nav saistīta ar viņa ikdienas pieredzi. Ūdenskritumi, jūra un klintis nav redzami pa logu. Tos var redzēt tikai Ansela Adamsa fotogrāfijā vai Kaspara Dāvida Frīdriha reprodukcijā. Paskatoties uz tiem, jūs ieraugāt ikdienu. Bet pat tad, kad fotogrāfs piemēram, Minors Vaits, Edvards Vestons vai Pols Kaponigro rāda mums kaut ko mazāk eksotisku: ceļu, kas stiepjas tālumā, kukurūzas lauku vai zāli, kas izspraucas no sniega, viņš to dara tā, ka mēs tomēr paceļas virs burzmas un nešaubīgi lasām “skaistumu”.
Saulriets, saullēkts, zibens, romantiska migla, saules atspīdums, dramatiskas ēnas, zems horizonts un citas līdzīgas lietas informē par autora nopietnajiem nodomiem. Tā ir īsta māksla, nevar kļūdīties. Mēs redzam miglu un mūs pārņem cēla melanholija; mēs skatāmies uz ūdenskritumu un sajūtam pacilātību; mēs skatāmies tālumā un domājam par mūžīgām lietām….. Viss ir skaidrs, bez jautājumiem.
3. Aleksandrs Gronskis. Jaunie Mytišči. 2010 Ar Grinberga galerijas atļauju
“Jaunās topogrāfijas” dalībnieki piedāvāja kaut ko pilnīgi pretmāksliniecisku kā ainavu. Tas ir, ikdienas dzīves dullums. Tipiskas ēkas, veikals, degvielas uzpildes stacija, skats uz kāda pagalmu, dažas garāžas, parasta automaģistrāle, parasta priekšpilsēta. Tie var būt uzņemti vairāk vai mazāk vienmērīgi, ievērojot kompozīcijas noteikumus, bet kur ir māksla?? Mēs to redzam sev apkārt katru dienu, kas tajā ir tik skaists..? Kādas domas šīm fotogrāfijām vajadzētu izraisīt, kādus impulsus raisīt, kādas emocijas raisīt?
Vārds “topogrāfija” izstādes nosaukumā izglītotam skatītājam norādīja uz agrākajām amerikāņu ainavu fotogrāfijas tradīcijām. Tādi fotogrāfi kā Viljams Henrijs Džeksons, Timotijs O’Salivans un Kārltons Vatkinss 19. gadsimta otrajā pusē fotografēja Amerikas rietumus – tos pašus kalnus, aizas, ūdenskritumus, geizerus, ezerus un alas.
Tomēr viņu primārais uzdevums nebija māksla, bet tieši topogrāfija, t.i., vienkāršs un skaidrs fotogrāfisks apraksts, dokumentējot noteiktu sugu. Viņi strādāja valdības un komerciālās misijās – ģeoloģiskajās, ģeogrāfiskajās, dzelzceļa u. c. p., kas izpētīja un aprakstīja valsts teritoriju, lai padarītu to piemērotu civilizētai dzīvei – ar ceļiem, pilsētām, rūpnīcām un transportu.
Lai kur viņi arī nebūtu devušies, viņi redzēja mežonīgu un neskartu zemi visā tās varenībā un mierīgumā vai naidīgumā. Tā cilvēks interpretē ainavu atbilstoši savam temperamentam un kultūras izcelsmei.
Tā bija patiesā realitāte, un viņi to ierakstīja. Taču kopš tā laika Amerikas rietumi ir nedaudz mainījušies, un Anselam Adamam un viņa kolēģiem tas, šķiet, ir palicis nepamanīts. “Jaunie topogrāfi” ierosināja atzīt: tā ir ainava, kurā mēs dzīvojam.
4. Aleksandrs Gronskis. Mitino. Rīga, 2009 Ar Grinberga galerijas atļauju
Kāpēc mēs par to nedomājam kā par mākslu?? Kāpēc gan nesākt mākslinieciski izprast mūsu reālo pasauli, nevis kādu pagātnes vai iedomātu pasauli?? Patiesībā no 1975. gada līdz mūsdienām mūsdienu fotogrāfiskā ainava “cilvēka izmainītā” mums piedāvā divas galvenās tēmas:
1. Ko tieši mēs uzskatām par “mākslu”, “skaistu”, “cildenu”, “cēlu”, “skaistu”?? Kāpēc daži objekti mums šķiet mākslinieciskāki vai skaistāki par citiem?? Kāpēc garāža un tukšs laukums aiz mājas, kas fotografēts gaišā dienas gaismā, šķiet mazāk cienīgi, lai tos sauktu par mākslu, nekā liels koks vai jūra negaisa gaismā?? Kāpēc kaut kas eksotisks ir labāks par banālo?? Ja tā padomā, otrais var izraisīt tikpat daudz dramatisku asociāciju, emociju un filozofisku secinājumu kā pirmais, tieši tāpēc, ka tas mums ir pazīstamāks, mēs varam spriest par to no tiešas pieredzes.
5,6,7. Aleksejs Mjakiševs. No projekta Kolodozero
2. Kas nosaka lēmumu, ko mēs pieņemam par pirmo jautājumu? Kas mums liek vienu lietu saukt par mākslu, bet citu – par nemākslu?? Kāds ir mūsu sprieduma pamats?? Kas veido mūsu māksliniecisko gaumi un vēlmes? Skolas izglītība? Kopienas ietekme? Masu kultūra? Kurā brīdī pagātnes vai pagājušā gadsimta kategorijas kļūst tik stingri iesakņojušās mūsu apziņā, ka tās šķiet nemainīgas un mūžīgas??
Kādai vajadzētu būt mūsdienu ainavai, ņemot vērā, ka lielākā daļa cilvēku tagad dzīvo tipiskās pilsētas mājās, izmanto sabiedrisko un privāto transportu, patērē preces un apskates objektus un piesārņo vidi planetārā mērogā?? Kā mūsu vēsture, mūsu atmiņas, mūsu zināšanu sistēmas veido vietas, kuras mēs apmeklējam, uz kurām skatāmies un par kurām sapņojam? Kā mūsu dzīves novērojumi tiek apvienoti ar iespaidiem un zināšanām no literatūras, mākslas, zinātnes?
Kāda vieta visos šajos procesos ir māksliniekam?? Kādus attēlus tā attēlo, kādus vēstījumus tā raida, kā tieši mēs tos lasām un asimilējam? Šīs ir mūsdienu konceptuālās ainavas tēmas. Tajā, tāpat kā Ansela Adamsa gadījumā, var nebūt cilvēka, bet nav iespējams nepamanīt viņa klātbūtni, jo, pateicoties viņam, daba tagad izskatās šādi.
Šos priekšmetus var uzskatīt gan par kameras, gan par episkajiem. Tās var būt monotonas Tokijas priekšpilsētas, kā Takeshi Homma filmā, vai grandiozi atkritumu poligoni, okeānā izlijušas naftas gāzes, sarkani niķeļa atkritumu ezeri vai ugunsgrēki tuksnesī, kā Edvarda Burtinska un Ričarda Mizraha filmā.
Tie varētu būt angļu “dabas stūrīšu” pētījumi, kas rūpīgi un mākslīgi kultivēti, kā Džemam Sauthemam, vai Aleksandra Gronska Rīgas guļamtelpu mierīgie skati, kas negaidīti atgādina Brēgela gleznas. Jebkurā gadījumā mūsdienu ainava nevar runāt tikai par “dabu” un “sajūtām”, jo ne viens, ne otrs – sentimentālisma un romantisma laikmeta izpratnē – vairs neeksistē. Laikmetīgā ainava runā par politiku, ekoloģiju, ekonomiku, kultūru un, protams, par to, ko ar to visu vajadzētu darīt mākslai.
Vai ir iespējams atgriezt šo skaisto ainavu no loga virs garāžām fotogrāfijas veidā? Vēlos saglabāt šo brīnišķīgo skatu un dalīties ar to ar citiem. Kā es varētu to paveikt?
Vai ir iespējams atgriezt ainavu fotogrāfijā, kas iemūžināta no loga virs garāžām?