Šīs Eurorikas autors ir Georgijs Rozovs, pazīstams fotogrāfs un skolotājs, populāru grāmatu par fotogrāfijas mākslu un tehniku autors. Šajā konkursā iekļautas fotogrāfijas, kas iesniegtas žurnāla Photo&Technique fotokonkursam, kura rezultāti tika publicēti 2013. gada numurā 07 45
.
Kritiķis, manuprāt, nav visu izdzēšējs. Es jau sen jutu, ka drīz pienāks brīdis, kad man vairs nebūs jānorāda kolēģiem uz vāju darbu acīmredzamajiem trūkumiem. Mūsu žurnāla konkursam iesūtīto fotogrāfiju kopējais līmenis pieaug ļoti strauji. Ir pienācis laiks gūt labumu no apgaismības un rakstīt galvenokārt par fotogrāfiju nopelniem.
Eduards Musins no Rīgas mums atsūtīja tikai četras fotogrāfijas, bet man nav pretenziju ne par vienu no tām. Es nemaz nevēlos tos uzlabot. Tas liecina ne tikai par to, ka autors ir talantīgs un prasmīgs fotogrāfs. Viņam piemīt reta spēja paskatīties uz saviem darbiem no malas un atlasīt patiešām labos. Taču arī pārējās šīs kolekcijas bildes ir apbrīnas vērtas.
“Baltā jūra”.
Eduards Musins, Rīga.
Pentax K-5 kamera
Pentax 85/2.8 soft
Ekspozīcija 1/8000 sek
Diafragma f/3,5
ISO jutība 200
Ja autors nebūtu teicis, ka fotografē ar mīksto fokusa objektīvu, es būtu domājis, ka viņš ir uzlicis mīksto filtru. Monokulāri zīmē vēl maigāk, un krāsu aberāciju būtu grūti novērst tik eleganti kā šajā gadījumā. Man ļoti patika, kā veidota šī kadra kompozīcija. Fotogrāfija sastāv no piecām dažāda blīvuma horizontālām joslām, kas ir paralēlas rāmja loga garajām malām.
Inteliģenti un skaisti ainavu attēli no šādām paralēlēm ir ļoti reti. Autoram izdevies pievērst skatītāja uzmanību laivai. Viņš ir izcelts trīs reizes: kā ass uz izliektā, kā tumšs uz gaišā un kā objekts tuvu trešdaļu krustpunktam. Smieklīgi, ka laiva ir arī līnija, kas ir paralēla attēla garajai malai. Ritmiskā atkārtošanās ar mainīgām horizontālēm ir arī ļoti prasmīgi tonāli līdzsvarota.
Taču galvenais, protams, nav tas, ar kādiem instrumentiem tiek panākta formas un satura harmonija. Vēl svarīgāk man ir sajusties tā, it kā es atkal atrastos uz kuģa klāja Norvēģijā, atspiežot vaigus pret auksto vēju.
Atdzīvināt intīmas atmiņas, padarot fotogrāfiju atpazīstamu, ir viens no labākajiem veidiem, kā panākt pozitīvu skatītāja reakciju.
“Ziemas ceļš.”.Edvards Musins. Rīga.
Canon G9 kamera
Aizslēgšanas ātrums 1/2000 s
Diafragma f/8
Jutīgums
ISO 200
Focus
29,2 mm attālums
Fotogrāfam, kas vēlas fotografēt šādus ziemas objektus, ir nepieciešama ļoti laba tonālā līdzsvara izjūta. Šķiet, ka vīrietis ir pārkāpis vispārpieņemto noteikumu: tumšs apakšā un gaišs augšā. Taču attēls ir saglabājies un priecē acis. Daļēji tāpēc, ka galvenā lieta kadrā ir tieši tur, kur tai vajadzētu būt.
Ģeometrisko figūru robežlīnijas – nav taisnas un nav paralēlas rāmja robežai. Apakšējā sektora lejupejošā diagonāle ir teksturēta. Tas padara attēlu dinamisku, netraucētu, un tāpēc to ir patīkami skatīties ilgu laiku. Piezemētie melnbaltie zilie toņi ir pat vēl aukstāki nekā šeit iespējamais tonālais, melnbaltais risinājums.
Jebkurš mēģinājums kaut ko šajā attēlā labot to nogalina. Vēlos īpaši uzsvērt, ka attēls uzņemts ar digitālo kameru. Tas vēlreiz apliecina senu patiesību: ne jau fotoaparāts ir tas, kas uzņem attēlu, bet gan fotogrāfs!
“Tutajeva pilsēta”.Eduards Musins. Rīga.
Pentax K-7 kamera
Pentax 10-17/3.5-4.5 fish-eye objektīvs
Aizslēgšanas ātrums 1/40 sek
Diafragma f/10
ISO 200
Fokusa attālums 10 mm
Lielisks attēls! Skatoties ar smaidu un apbrīnu. Šis stāsts par kazu, kas visu aprij, labi sader ar mucas formas zivs acs rakstu. Ir skaidrs, ka autors pārzina optikas īpašības, un varone atrodas kadra vietā, kur perspektīvas izkropļojums ir minimāls un kur trešdaļu krustpunkts ir pavisam tuvu. Piezīme: kaza ir balta, fons ir tumšs. Arī neuzkrītošā krāsu palete ir izvēlēta ne velti. Un debesis ir sadragātas.
Eduarda Musina fotogrāfijā Toutaev nekas nav nejaušs, izņemot kazu. Skumjš smaids, atbildot uz šo pagājušā laikmeta attēlu un redzamajām pazīmēm, kas liecina par vecā dzīvesveida pārvēršanos putekļos, ir garantēts.
Starp citu, Volgas upes otrā krastā atrodas diezgan moderns pilsētas rajons ar modernu dīzeļdzinēju rūpnīcu, kas darbina upju laivas, dīzeļlokomotīves, pašizgāzējus un pat KAMAZ kravas automašīnas, kas jau gadiem ilgi uzvar starptautiskos apvidus rallijos. Iespējams, ka būdiņā, ko kaza pumpuļo, mitinās kāds datorprogrammētājs. Tas mani nepārsteigs.
“Īslaicīgs attēls. Edvards Musins. Rīga.
Pentax K-5 kamera
Objektīvs
Pentax 18-135/3.5-5.6
Aizvara ātrums ir 1/500s
Diafragma f/8
Jutīgums
ISO 400
Focus
Attālums 88 mm
Nosaukums ir ļoti precīzi atrasts. Konfliktējošu būtņu sadursme: mazs un neaizsargāts ar lielu un plēsīgu, dzīvs ar nedzīvu, bet tomēr suns. Gandrīz bezkrāsains saduras ar spilgtu un krāsainu. Maigā gaisma. Visu nedzīvās dabas apzināta samazināšana pretstatā.
Tauriņa kustība pa diagonāli uz augšu. Tie nav attēla nopelni, bet gan izmantoto rīku un paņēmienu izklāsts. Bet galvenais bija redzēt, novērtēt un nepalaist garām īso mirkli, kad viss saplūda kopā un mūsu acu priekšā parādījās maģiskā sakritība.
“Islande. Childrenfoss ūdenskritums. Oļegs Neugodņikovs. Rīgas apgabals, Podoļska.
PENTAX K-5 kamera
Objektīvs
Pentax 18-135/3.5-5.6
Aizslēgšanas ātrums 0,6 sekundes statīvs
Diafragma f/18
Jutība ISO 80
Ekspozīcijas korekcija +3 EV
Focus
Attālums 40 mm
Šis attēls lika man aizdomāties. Tas neatbilst manam priekšstatam par objektīva veiktspēju. Autors fotografēja ar budžeta tālummaiņu ar 40 mm. Šajā gadījumā skata leņķim jābūt aptuveni 60 grādu leņķim. Atdalīšana ar šo optiku ir ļoti pamanāma, taču lauka dziļums ir neliels un neparedzams.
Pie f/18 apertūras izšķirtspēja krasi samazinājās difrakcijas dēļ. Citiem vārdiem sakot, priekšplānam vajadzēja izskatīties lielākam un fonam seklākam. Asums ir koncentrēts uz priekšplāna klintīm, tāpēc kadra dziļumā asums būtu jūtami jāsamazina, bet tur viss ir diezgan rūpīgi uzzīmēts. Kā autoram tas izdevās, man ir noslēpums, taču tieši šis attēls piesaistīja manu uzmanību un lika apbrīnot elementu dramatisko skaistumu.
“Vakars uz promenādes”. Sergejs Poljaks. Rīga.
Panasonic Lumix DMC-FZ50 kamera
Ekspozīcija 1/100 sek
Diafragma f/3,2
ISO jutība 200
AE korekcija +3 EV
Es biju vīlusies par Mēness kadru, tas bija ļoti slikti sapludināts. Tehniski, runājot par to, kā izmantot Photoshop slāņu necaurspīdīgumu – viss ir kārtībā. Komārs nevar atrast pavedienu. Problēma ir tā, ka Mēness ir pārāk liels šim kadram.
Ar šo objektīvu tas izskatītos apmēram tā, kā manis rediģētajā apgrieztajā versijā. Es centos amputēt visas nevajadzīgās lietas. Taču laiva attēlā ir ļoti neērtā pozīcijā. Vidus jau ir izskrējis un pagriezies pret mēnesi ar savu pakaļgalu. Visticamāk, nicina? Viņam nav kur peldēt: viņš tūlīt iebāž degunu rāmī. Tāpēc es atstāju spilgtumu fotogrāfijas kreisajā pusē.
Nevaru teikt, ka, izdrukāts un piekārts pie sienas, šāds attēls sasildītu manu dvēseli ziemas depresijas brīžos, taču tas šķiet dabiskāks un līdzsvarotāks.
“Fantāzija un realitāte.”. Sergejs Romaševs. Rīga.
Canon EOS 5D Mark III
Objektīvs
Canon EF 70-200mm f/4L IS USM
Ekspozīcija 1/400 s
Diafragma f/4
Jutība ISO 800
Fokusa attālums 169 mm
Nav šaubu, ka Sergeja Romaševa žanra fotogrāfijas ir pievilcīgas. Vēl viens mīlestības attēls. Aizjautrinošs konflikts, par kuru zina ikviens vīrietis viņa gados. Iekšpusē mēs vienmēr esam jauni un skaisti, bet ārā neviens to neredz.
Sergejam izdevās izspiegot un parādīt visiem varones iekšējo jaunību. Flint! To nebija salauzusi pat dzīve uz ielas. Autors ir apzināti veidojis fotogrāfiju tā, lai mēs nekādā gadījumā nevarētu nepamanīt šo neveiksmīgo apstākli. Rāmī ir pilnībā ierāmēts “hobo” soma . Un tieši tam es nevaru piekrist.
Manuprāt, nedaudz to apgriežot, kadrs kļūs dinamiskāks, un, kas ir vēl svarīgāk, galvenā doma, kas jau ir lieliski izcelta, būs nepārprotami salasāma. Es nepievērsīšu uzmanību tam, ka tā bija bezpajumtniece, kas sapņoja par mīlestību. Tas nav stāsts.
“Noķer sauli”. Arsens Alaberdovs. Čerkesska.
Pentax K20D
Pentax DA 200/2 objektīvs.8 ar 2x telekonvertoru
Ekspozīcija 1/350 sek
Diafragma f/2,8
ISO 400
– Pēcpusdienā ieraudzīja tīklus un nolēma, ka būtu jauki tajos noķert rietējošo sauli. Viss, kas jums jādara, ir jānāk vakarā un jānofotografē! – raksta Arsens.
Autors bija tehniski un kompozicionāli pareizs savā nodomā. Un, lai gan šis stāsts nav nekas jauns kā saullēkti un saulrieti, arī es nevaru atturēties no rietošās saules fotografēšanas, ja man gadās būt tās aculieciniekam. Mani gandrīz vienmēr pārņem apbrīna un vēlme apstādināt mirkli, saglabāt šo skaistumu un apbrīnot to vēlāk savas betona būdas sienās.
“Maratons.”. Sergejs Martišenja. Murmanska.
augšā – pirms retušas, apakšā – pēc retušas.
Pentax MZ-5N kamera
Pentax FA 28-80 objektīvs
Fujifilm Superia filma
Divas ļoti skaistas Sergeja Martišenija fotogrāfijas no Murmanskas versijas. Lielisks lēna slēdža ātruma lietojums. Priekšplānā redzamie slēpotāji izbalēja, kļūstot par gandrīz abstraktiem tēliem. Savukārt kadra dziļumā, kur objektu leņķiskais ātrums ir ievērojami mazāks, slēpotāji izskatās diezgan dabiski.
Šo divu veidu attēlu apvienojums vienā kadrā man šķita diezgan pamatots un acīm tīkams. Autors brīnumainā kārtā ir izvairījies no raibajām krāsām, kas parasti padara šādas reportāžas fotogrāfijas tikai par mirkļa fiksāciju. Arī šis kadrs ir tik organisks savās krāsās, ka man, piemēram, patīk uz to ilgi un pamatīgi skatīties.
Man nepatika un līdz ar to mani pamudināja racionalizēt tikai viena detaļa: tumšs meža un saukļu plankums maratona sākumā. Tas ir ļoti neglīts, plēšot balto fonu virs sportistu galvām. Es šo apgabalu nokrāsoju ar līdzīgas krāsas un spilgtuma pikseļiem. Attēls tagad izskatās perfekti. Jūs nevarat novērsties no slēpotājiem.
“Aizmirstais draugs”. Sergejs Suhovs. Rīga.
Canon EOS 50D
Objektīvs Canon EF 70-200mm f/4L IS USM
Aizslēgšanas ātrums 1/125 sekundes
Diafragma f/4,5
ISO 1250
Fokusa attālums 17 mm
“Remonts. Ir radies temats: gaisma no tālās atmiņas, tukšas sienas, vientulība, skumjas, rotaļlieta, cerība,” tā Sergejs Suhovs raksta par to, kā viņš izdomāja stāstu. Jau sen ir zināms, no kādiem atkritumiem nāk aizmirstie lāči. Šis ir tapis no veco tapešu atgriezumiem un bērnības sapņu gabaliņiem. Diezgan skaisti, svaidīti sapņi no Sergeja.
Lācēns ir labā stāvoklī un ērti sēž. Nu, tikai karalis tronī! Es negatavojos strīdēties ar autoru par tēmas interpretāciju, bet mans “aizmirstais” gulētu uz grīdas, daļēji pārklāts ar tapešu gabalu. Un viena ķepa būtu savīta. Es mēģinātu likt meitenēm raudāt. Taču dzīves patiesība un mākslas patiesība nav viens un tas pats.
Ja mēs diskutējam par autora gatavu risinājumu, es gribētu ieteikt nedaudz saīsināt tukšo vietu. Un tikai tāpēc, lai mēģinātu izcelt un uzsvērt vēl vienu multfilmas varoni, kurš pilnīgi nepelnīti ir palicis nepamanīts. Uz sienas pie kreisās krēsla kājas es nejauši ieraudzīju zaķa vai zaķenes kontūru. Ja tas ir nedaudz iezīmēts, tas var kļūt par galvenā objekta fotogrāfisku refrēnu. Pārējais attēls ir skaists. Sentimentālās fotogrāfijas cienītājiem tas droši vien patiktu.
Vai jūs piekrītat tam, ka fotoaparāts pats par sevi nevar radīt kvalitatīvu attēlu un to dara tikai fotogrāfs? Kādas ir jūsu domas par to?
Ko Tu domā par fotogrāfa nozīmi attēla veidošanā? Vai uzņemt fotoattēlus ir tikai fotoaparāta prasme vai svarīgas ir arī fotogrāfa izvēles un kompozīcijas spējas?