...

Pārskats par XIV Starptautisko fotoizstādi: Latvijas fotogrāfija FotoFest 2012 Hjūstonā

Latviešu fotogrāfija FotoFest 2012 Hjūstonā: jauna pasaules tendence vai nezināmu varoņu godināšana?

2012. gada martā-aprīlī Hjūstonā, ASV, notika XIV Starptautiskā fotogrāfijas un ar fotogrāfiju saistītas mākslas biennāle FotoFest. Galvenā tēma bija “Mūsdienu Latviešu fotogrāfija”.

1. Nikolajs Matorins. Darba ritms

Nikolajs Matorins. Darba ritms.

1960. Nikon Fotogrāfijas centra kolekcija. Brāļi Lumiere

Iepriekšējos gados FotoFest* ir iemantojis augstu reputāciju, jo pirmo reizi iepazīstina publiku ar nezināmu, vēlāk atzītu fotogrāfijas fenomenu. Viņš pievērsa starptautiskās profesionāļu sabiedrības uzmanību Korejas fotogrāfijai, organizēja pirmo plaša mēroga Ķīnas fotogrāfijas demonstrāciju, gandrīz pirms divdesmit gadiem pirmo reizi iepazīstināja Amerikas sabiedrību ar Latīņamerikas fotogrāfijas mākslu.

90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā FotoFest bija pirmā organizācija laikmetīgās fotogrāfijas vēsturē, kas izveidoja tematisku biennāļu sēriju par planētas aktuālākajām sociālajām un globālajām problēmām. Tāda bija 2004. gada biennāle, kas bija veltīta tēmai “Ūdens”; 2006. gads bija Zemes gads; tā paša festivāla otrā tēma bija “Dusmas” precīzāk, mākslinieki pret agresiju , kurā tika prezentēti projekti no “karstajiem punktiem”, vēsturiski foto pētījumi par noziegumiem pret cilvēci, jauno autoru dokumentālie projekti, kuros pētīta ielu bandu agresija, un daudzi citi. 2010. gadā biennāles galvenā tēma bija “Mūsdienu amerikāņu fotogrāfija”.

2012. gadā pienāca kārta Latvijas laikmetīgajai fotogrāfijai. Šī nav pirmā reize, kad FotoFest pievēršas Latvijas fotogrāfijai: 1992. gadā festivāls prezentēja “Fotomanifesta”, iespējams, vērienīgāko 80. un 90. gadu mijas projektu, kas tika radīts ar amerikāņu vērienu un naivumu un ar to iekaroja pasauli. “Photomanifesta” izveidoja divi jauni amerikāņu uzņēmēji no Ņujorkas. Viņi ieradās Krievijā laikā, kad mūsu valstī bija vislielākā interese par pārmaiņām un aizraušanās ar Latvijas laikmetīgo mākslu, un burtiski pārdeva savu pēdējo naudu, lai iegādātos laikmetīgo tolaik ļoti jaunu fotogrāfu darbus, izdotu grāmatu un sarīkotu izstādi. Ceļojumu izstāde un albums aizsāka nākamo interesi un mijiedarbību ar Latviešu autoriem ASV: pēc tam, kad Photomanifesta prezentēja jaunas Latvijas fotogrāfijas, tika izveidotas vairākas kolekcijas, tostarp lielākā daļa no IOM Ņujorkas Ņujorkas fotogrāfiju nodaļas Latviešu kolekcijas. 1994. gadā FotoFest prezentēja izstādi no privātkolekcijas par Padomju Savienību būvlaukumos, kas atzīta par vienu no labākajām 20. gadsimta ilustrētajām publikācijām.

2002. gada Hjūstonas biennāle bija veltīta tēmai “No klasikas līdz jaunajām tehnoloģijām”. “Klasiku” pārstāvēja Latvijas fotogrāfija – izstāde “Latviešu gleznieciskā fotogrāfija, 1890-1990. gadi” no Mihaila Golosovska kolekcijas, Nikolaja Andrejeva ģimenes arhīva un Kirova Mākslas muzeja. Brāļi Vasņecovi**.

2012. gadā FotoFest pievēršas fotogrāfijai no Latvijas, kas fotografēta pēdējo sešdesmit gadu laikā. Tas nav vēsturisko pārmaiņu stāstījums, tas arī neilustrē PSRS pārveidi par jauno Krieviju. Šis ir stāsts par radošuma izkristalizēšanos vizuālajā kultūrā valstī ar bagātīgām tēlotājas mākslas tradīcijām. Tas ir stāsts par fotogrāfijas pārtapšanu no ideoloģijas piktogrammas par brīvas radošas pašizpausmes telpu, kas pieejama ne tikai profesionāliem māksliniekiem, bet arī talantīgiem pašmācības indivīdiem, kuriem fotogrāfijas tehniskais medijs ļāva realizēt un izpaust savu personīgo radošumu.

Hjūstonas izstāde ir jauns skatījums uz 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta sākuma Latvijas fotogrāfijas vēsturi, īss galveno tendenču ieskicējums, mēģinājums izvairīties no pastāvošajiem stereotipiem, vārdu atgriešanās, darbs ar Latvijas fotogrāfijas mitoloģiju. Runājot par mitoloģiju, mēs uzskatām, ka šis fenomens ir tik lielā mērā iesakņojies kultūrā, ka tas iegūst reminiscences, lasās paralēlo kultūras telpu kodos. Fotogrāfiju Latvijas sabiedrībā kā kultūras fenomenu joprojām atzīst tikai daži, taču fotogrāfijā kā telpā tā jau sen dzīvo ar saviem varoņiem, dieviem, autoritātēm, mitoloģiju un alūzijām, kas atsaucas uz ārējo kultūras kontekstu ārpus fotogrāfijas teritorijas. Tieši ar šo fotogrāfisko telpu Krievijā kuratori strādāja, veidojot FotoFest 2012 izstādi.

Sešdesmit gadu periods ir sadalīts četrās izstādēs. Festivāla pavadošajā izdevumā ir iekļauta arī nodaļa, kurā aprakstīts agrāks periods fotogrāfijas vēsturē – vēlā Staļina ēra. Latviešu vērotājam pārsteidzoši, bet tieši inscenētā tā laika PSRS fotogrāfija ir pazīstama ASV intelektuāļu aprindām: aukstā kara un tā izpausmju mākslā izpēte pati par sevi ir ierasta kultūras parādība, par to tiek rīkotas izstādes un izdotas universitātes publikācijas. 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā fotogrāfija PSRS burtiski atkārtoja sava laika glezniecību, kas balstījās uz sociālistiskā reālisma dogmām un vēlās Revolūcionārās Latvijas Mākslinieku savienības AHRR plastiskumu. It kā fotogrāfiskā avangarda pieredze būtu aizmirsta, un vienīgais, kas no tās saglabājies sociālistiskajā reportāžā, ir lielais portrets ar kontrastējošu, dramatisku apgaismojumu un renesanses perspektīvu no apakšas, kurā visi modeļi pārvēršas par varoņiem.

Izstādes Hjūstonā sākas ar “Hruščova atkušņa” periodu, kura pirmie gadi fotogrāfijā maz atšķiras no iepriekšējās desmitgades, jo fotogrāfijai ārpus preses, ārpus valsts kontroles, šķiet, nav ne tikai nekādu tiesību, ne iespēju pastāvēt. Taču jauno autoru ienākšana, tā dēvētais “1957. gada projekts” iedvesmojoties no jaunajām zināšanām pēc jaunatnes un studentu festivāla Maskavā , pat preses fotogrāfijā pakāpeniski mainīja attiecības starp inscenējumu un dzīvu reportāžu. Starp “jaunajiem” sāka strādāt nākamie meistari Valērijs Gende-Rote, Ļevs Šerstenņikovs, Genādijs Koposovs, Jurijs Abramočkins un Viktors Ahlomovs. Viņu darbi ir izstādīti Hjūstonā kopā ar Maksa Alperta, Semjona Fridlianda, Mihaila Trahmana, Dmitrija Baltermanta un Vsevoloda Taraseviča darbiem – izcili fotogrāfi, kuri ienāca profesijā pēc fotomākslas avangarda 30. gados un kara laikā un kuri turpināja nest savu konstruktīvistisko pētījumu nervus pēckara inscenētās fotogrāfijas “iesaldētajā laimē”.

20. gadsimta 60.-80. gadu PSRS fotogrāfiju izstāde no brāļu Lumjēru fotogrāfijas centra, kluba “Novator” un privātkolekciju kolekcijām parāda lēnās, bet tomēr redzamās pārmaiņas, kas notika politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, kā arī fotogrāfijā kā mākslā. Eduarda Musina, Jeļenas Glazičevas, Aleksandra Vihanska, Anatolija Jerina, Georgija Kolosova un agrīnie Valērija Ščekoldina darbi rāda dialogu, ko to gadu desmitu fotogrāfija risināja ar moderno kino, “skarbā stila” glezniecību, turpināja lauku iedzīvotāju līniju literatūrā un jauno urbāno romānu..

Perestroikas laikā fotogrāfijā ienāca desmitiem interesantu autoru, kuru parādīšanās nebija saistīta ar iepriekšējā perioda kadru kalvi – fotoklubiem vai fotožurnālistiku. Perestroikas laikā tapušie fotogrāfi uzauga “neformāļu” lokā, jaunajā bohēmā, no kuras izauga mākslinieki, mūziķi un rakstnieki, kas intuitīvi veidoja sevi no sarunu fragmentiem ar vecākās paaudzes māksliniekiem, Rietumu mākslas un stila izdevumu publikāciju fragmentiem, laikmetīgās mūzikas un festivālu kinematogrāfijas. Pārmaiņu gaidas, kas elektrizēja sabiedrību kā pērkona negaiss vasaras dienā, mākslas ainā pulcēja neticami daudzveidīgu un dziļu mākslinieku paaudzi.

Perestroikas sākumā, tiklīdz viņi izstādēs ieraudzīja 20. gadsimta 20. un 30. gadu fotoavangarda meistaru fotogrāfijas tolaik pirmo reizi šie darbi tika izstādīti pusgadsimtu vēlāk , viņi pasludināja sevi par viņu mantiniekiem. Tolaik modē bija pārtrauktā avangarda koncepcija un revolucionārās mākslas tradīciju turpināšana ne tikai attiecībā uz glezniecību, bet arī uz fotogrāfiju. Tikai tagadējā laika distance ļauj saskatīt Latviešu fotogrāfijas jaunumu un unikalitāti 80. gadu beigās – 90. gadu sākumā. Tās korifeji bija pionieri “tēva” meklējumos, viņi juta sevi vakuumā valstī, kur fotogrāfija joprojām tika uztverta kā avīžu tekstu un pasu fotogrāfiju ilustrācija, meklēja sev atspēriena punktu – un atrada to vēsturē.

Izstāde, kas reprezentē fenomenu “jaunā fotogrāfija no perestroikas līdz mūsdienām”, aptver gandrīz trīs desmitgades, jo daudzi no šīs paaudzes autoriem strādā vēl šodien, savukārt tie, kas fotogrāfijā parādījās pirms 2000. gadu sākuma, pievienojās vecākās paaudzes “perestroiknieku” rindām, kas vien spēja izveidot nestabilu, bet dzīvīgu kopienu. Tikai pēdējā desmitgadē interneta un jauno tehnoloģiju attīstība, lielāka informācijas pieejamības brīvība Latviešu fotogrāfijā ir radījusi pilnīgi jaunu paaudzi, kas ir vairāk integrēta pašreizējā globālajā fotogrāfijas situācijā un vienlaikus mākslīgi nošķirta no “tēvu” paaudzes, deviņdesmito gadu Latviešu fotogrāfiem, kuri lielākoties nekad netika tiešsaistē. Šādi īsumā var rezumēt Hjūstonā stāstītā mūsdienu Latvijas fotogrāfijas stāsta galvenos līkločus un pavērsienus.

Fotogrāfija kā metaforisks paziņojums par savu laiku, kā daudznozīmīgs vēstījums, kā formas un gaismas izpēte, kas tik ļoti atšķiras dažādos vēsturiskos periodos, kā kultūras kodu izpausme, kā negaidīta personiskās un kolektīvās neapziņas komunikācija, fotogrāfija kā… Vecais labi zināmais novērojums par Latviešu dvēseles un Latviešu fotogrāfijas mīklainību Hjūstonā darbojas ļoti veiksmīgi: no gandrīz divsimt nosaukumu haosa, tūkstošiem dažādu tendenču fotogrāfiju var izkristalizēties ideja par vienu telpu, lielu un ļoti īpašu telpu “Hjūstona 2012” patiešām būs svētki daudzu gadu pūlēm, ko ieguldījuši fotogrāfi “asiņainajā kvartālā” uz Zemes, kur fotogrāfija jau izsenis ir kļuvusi par pilnīgu pieredzi un kur ir tik grūti būt neatkarīgam māksliniekam.

No festivāla iespaidiem

Slavka GLEISER, festivāla valdes locekle un finansiste:

– Mani pārsteidz milzīgais vēriens, kādā šeit ir pārstāvēta Latvija – vēl viena pasaules daļa -, kā arī katra izstādē iekļautā fotogrāfa oriģinalitāte un individualitāte. Vispārīgā un personiskā pretstatījums parāda, kā attīstījās Latvija, kas notika postpadomju periodā, jo īpaši tas, kas perestroikas laikā notika fotogrāfijā un laikmetīgajā mākslā. Šī gada Latvijas FotoFest pēc materiālu blīvuma un bagātības ir kā vairāki festivāli vienā: šeit ir tik daudz stratēģiju, tik daudz dažādības, svaiguma un radošuma, kas radīts īsā laika posmā. Tas daudz ko liecina par valsti, kas vēlas būt iesaistīta it visā, tādējādi kompensējot savu atrautību no pārējās pasaules. Un šīs ambīcijas pilnībā atspoguļojas viņas fotogrāfijās.

Frederiks BOLDVINS, FotoFest International līdzdibinātājs un prezidents, uzskata, ka Hjūstonas Portfolio Review Meeting Place ir viens no efektīvākajiem profesionālajiem rīkiem:

– Latvijai ir briesmīga un vienlaikus brīnišķīga vēsture. Ironija ir tā, ka varbūt tieši šī kombinācija rada kaut ko vērtīgu, kas ir jāsaglabā. Varu apgalvot, ka pasaulē šobrīd ir valstis, kurās kultūras bagātības krīt uz māksliniekiem, bet šajās valstīs ir ļoti grūti atrast interesantus autorus. Un starp planētas kultūras galvaspilsētām slavenākās ir tās, kas ir vienkārši “apzeltītas” ar mākslas sasniegumiem. Visi pielūdz šos sasniegumus, pie muzejiem ir garas rindas, un cilvēki tur ļoti nopietni izturas pret kultūru, kā arī pret sevi. Taču tas nav tas, kas padara mākslinieku. Mākslinieks piedzimst tur, kur rodas grūtības, kad viņš pats iziet cauri pārbaudījumiem, bet viņš piedzimst, ja viņam ir iespēja. Latvija ir un vienmēr ir bijusi laba vieta, ciktāl tas attiecas uz jaunajiem autoriem. Šodien Krievijā notiek pārmaiņas, un, neskatoties uz to, ko esmu teicis, es ceru, ka šīs pārmaiņas ir uz labo pusi, jo es ticu tam, kas nāk no Latvijas.

Kšištofs Zandrovičs Krzysztof Zandrowicz , Lodzas Mākslas centra dibinātājs un direktors, Starptautiskā fotogrāfijas festivāla FOTOFESTIWAL direktors Lodzā, Polijā

– Savus iespaidus par Latvijas izstādēm Hjūstonā es vēlos salīdzināt ar to, kā Andras Petersens runā par fotogrāfiju: fotogrāfiju var uztvert dažādos līmeņos, var domāt racionāli, ar acīm par tās koncepciju, var ieklausīties tās izteiksmē un emocionāli, ar sirdi. Labāk, ja, aplūkojot fotogrāfiju, visi trīs uztveres līmeņi apvienojas. Latviešu fotogrāfija Hjūstonā man bija tāds savienojums: bija attēli, lieliski idejas izteiksmes precizitātes dēļ, daudzas fotogrāfijas ir vienkārši skaistas, un tās var lasīt un baudīt tikai šajā līmenī, bet lielāko daļu attēlu es uztvēru sirds līmenī – un līdz pat sāpēm vēderā, kas parādījās kā atbilde uz fotogrāfijās iemūžinātajām sāpēm. Sāpes un skaistums. Tā man bija ļoti spēcīga un dziļa pieredze, ko es nevaru salīdzināt ar neko citu savā ilggadējā kuratora praksē.”.

* FotoFest – atrodas. Hjūstonā, Teksasā, bezpeļņas organizācija, kas nodarbojas ar starptautisku fotogrāfiju un uz fotogrāfiju balstītu mākslu. FotoFest ir izveidojis vecāko fotobiennāli ASV, un tā izstāžu programma tiek rīkota visu gadu. Biennāles, tāpat kā visu FotoFest programmu mērķis ir popularizēt mākslu un radīt platformu jaunu ideju rašanās iespējām. Uzņēmumu 1983. gadā dibināja tā prezidents Frederiks Balduins Frederick Baldwin un mākslinieciskā direktore Vendija Vatrisa Wendy Watriss . Pēdējo 29 gadu laikā FotoFest ir iniciējis, sponsorējis, kūrējis un prezentējis izstādes no Latīņamerikas, Ķīnas, Latvijas, Centrāleiropas un Austrumeiropas, Korejas, Japānas, Anglijas, Vācijas, Francijas, Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas. Informāciju par FotoFest aktuālajām programmām, biennāli un 2012. gada portfolio skati skatīt fotoofest mājaslapā.org.

2. Emmanuils Evzerihins. Subbotnikam

Emmanuils Evzerihins. Subbotnik.

MSU būvniecībai. 1950. gada vidus.

V.V. Vinogradova Fotogrāfijas centra kolekcija. Brāļi Lumiere

3. Stas Klevak. Bez nosaukuma

Stas Klevak. Bez nosaukuma.

1994. No cikla “Black dog walk”. Autora mantinieku īpašums

4. Jurijs Abramočkins. LKP CK Centrālās komitejas un Politbiroja locekļi Kremlī pirms Maija parādes

Jurijs Abramočkins. LKP CK Centrālās komitejas un Politbiroja locekļi Kremlī pirms Maija parādes.

1965. gada 1. maijs. Fotogrāfijas centra Lumière kolekcija. Brāļi Lumiere

5. Elena Glazycheva. Pār BAM

Elena Glazycheva. Virs BAM. 70. gadu vidus. Autora mantinieku īpašums

6. Sergejs Bratkovs. Mēs visi ēdam cits citu

Sergejs Bratkovs. Mēs visi ēdam viens otru. 1991. Uzstādīšana. Autora īpašums

7. Valērijs Ščekoldins. Strādnieki pie Ļeņina mauzolejs Sarkanajā laukumā

Valērijs Ščekoldins. Strādnieki pie Ļeņina mauzolejs Sarkanajā laukumā. 1970.

Autora īpašums

Oļegs DOU. Īras asaras. 2008. No projekta “Tears”. Autora īpašums

9. Olga Tobreluts. Modernizācija. 2002. Triptihs vai triptiha fragments

Olga Tobreluts. modernizācija. 2002. Triptihs vai triptiha fragments . Autora īpašums

10. Ņikita Pirogovs. Nataša

Ņikita Pirogovs. Nataša. 2010. No projekta “Otrs krasts”. Autora īpašums

Novērtējiet šo rakstu
( Vēl nav vērtējumu )
Apala Lacis

Kamēr atceros, vienmēr esmu bijis apburots ar apkārtējās pasaules skaistumu. Jau bērnībā es sapņoju par telpu radīšanu, kas ne tikai iepriecina, bet arī ietekmē cilvēku labklājību. Šis sapnis kļuva par manu vadmotīvu, kad nolēmu iet iekštelpu dizaina ceļu.

Sadzīves tehnika. Televizori. Datori. Foto aprīkojums. Atsauksmes un testi. Kā izvēlēties un iegādāties.
Comments: 1
  1. Edvīns Cīrulis

    Vai šī fotogrāfiju izstāde būs vēlreiz atkārtota nākamajos gados?

    Atbildēt
Pievienot komentārus