Nikon objektīvā: Anna Jatsenko. Krasnojarskas kolonnas

Nikon un My Planet iepazīstina ar jaunu, galvu reibinošu projektu. Desmit slaveni Latvijas fotogrāfi dodas meklēt elpu aizraujošākos Latvijas skatus. Anna Jaceņenko dzimusi Noriļskā, dzīvo un strādā Maskavā. Viņa ir fotografējusi savvaļas dabu, publicējusies žurnālos National Geographic Traveler un Russian Reporter un ir daudzu konkursu laureāte. Foto Ekspedīcijas Latvija apkalpe. In Lens by Nikon” devās uz Krasnojarsku kopā ar Annu Jaceņenko.

-Kāpēc jūs ierosinājāt Krasnojarskas pīlārus kā tēmu projektam “Mana planēta un Nikon”??

-Krasnojarska ir manas bērnības pilsēta. Jau kopš bērnības kopā ar tēvu braucu uz Krasnojarskas pīlāriem, un vienmēr līdzi paņēmu savu pirmo fotoaparātu. Krasnojarskie Stolby man ir bērnības atmiņas, viens no maniem pirmajiem fotografēšanas objektiem. Bet ir arī tas, ka es pārsvarā apmeklēju tā saukto kultūras rezervāta daļu, un, lai iekļūtu buferzonā jeb “Wild Stills” daļā, ir nepieciešamas īpašas caurlaides. Tāpēc es nolēmu izmantot iespēju legāli iekļūt Krasnojarskie Stolby dabas rezervāta buferzonā.

-Ko jūs gatavojāties fotografēt un cik veiksmīgi bija jūsu nodomi??

-Man bija skaidrs, ka četrās dienās, kas bija mūsu rīcībā, es, visticamāk, nespēšu nofotografēt to, ko mīlu visvairāk, – savvaļas dzīvniekus. Lai nošautu dzīvnieku, jums ir nometne un sēdēšana aklā stāvoklī nedēļām ilgi. Tātad četras dienas nav tas filmēšanas laiks, kad var sagaidīt interesantu lāča vai vilka kadru. Lai vai kā, es jau no paša sākuma nolēmu, ka fotografēšu ainavu.

Arī šeit bija dažas problēmas. Ceļojums sākotnēji bija plānots jūlijā. Taču, ņemot vērā to, ka jūlijā joprojām pastāv liels risks, ka var piesūkties encefalīta ērcei, mēs nolēmām ceļojumu atlikt uz augustu. Tiesa, augustā ērču gandrīz nav, bet laika apstākļi Krasnojarskas novadā šajā laikā ir ievērojami sliktāki. Sākas lietus, tāpēc nevaram rēķināties ar gleznainiem saulrietiem un saullēktiem. Tomēr, manuprāt, mums paveicās.

Mums bija ieplānots kāpšanas ceļojums uz Gryphon Rock, kur atrodas Gryphon izba. Šī mājiņa ir uzcelta 50 metru augstumā un ir pilnībā iegremdēta klintī. Neskatoties uz to, ka oficiāli tur nevienam nav atļauts iekļūt, daži Krasnojarskas “Pillars” fani ir pāri likumam. Kad uzkāpām augšā, namiņā mūs sagaidīja tā saimnieks – vectēvs Vitālijs, apmēram septiņdesmitgadīgs vīrs… Mēs sākām viņu filmēt, runāt ar viņu. Es uzņēmu arī dažus kadrus, kuros Vitālijs stāsta savus stāstus uz taigas fona. Man šķita, ka fotogrāfijas izrādījās ļoti interesantas reportāžas fotogrāfijas, uz kurām es īsti nebiju rēķinājies. Tā bija mana pirmā veiksme.

Otra veiksme bija patiešām spēcīga lietusgāze ar brāzmainu vēju vienā no filmēšanas dienām. Grupa uzstāja, ka mums jāpabeidz šaušanas diena. Bet es nolēmu palikt. Zinot šī reģiona dabu, zināju, ka laikapstākļi ir mainīgi, turklāt pūta vējš, tāpēc drīzumā varētu līt… Tā arī izrādījās. Un, kad lietus beidzās, skats bija pārsteidzošs: vienā pusē bija atkāpjoši vētras mākoņi, bet otrā pusē cauri mākoņiem spīdēja saule. Tas izrādījās interesantākais ainavas kadrs, kādu jebkad esmu uzņēmis.

Lai gan, godīgi sakot, fotografējot ainavas, es labprātāk izvēlos tādu leņķi, lai kadrā vienmēr būtu priekšplāns. Šeit nebija iespējas priekšplānā: skats no klints ir skaists, bet tas ir viendimensiju kadrs ar taigu. Tātad būtībā es neesmu simtprocentīgi apmierināts ar rezultātu.

-Kādus padomus jūs dotu fotogrāfiem amatieriem, kas fotografē pirmo reizi??

-Ja mēs runājam par dzīvnieku fotografēšanu savvaļā, tad tas ir izslēgts. Lai no 100 metru attāluma nošautu lāci vai vilku, jums ir nepieciešama noteikta tehnika, un objektīvs šādai situācijai maksā no 250 tūkstošiem Euro, un tas sver daudz. Nevienam amatierim nebūtu jānēsā šāds aprīkojums. Runājot tieši par amatieriem, es varu viņiem dot vislielāko padomu: fotografējiet līdz pēdējam brīdim.

Pat tad, kad šķiet, ka nav ko fotografēt, pat tad, kad viss neizdodas tā, kā bijāt iecerējis, nedrīkst izkustināt kameru. Parasti labākie kadri ir tie, kurus jūs neesat vai nevarējāt plānot. Piemēram, šī ir tā pati ainava, ko es uzņēmu pēc lietusgāzes Krasnojarskas pīlāros. Ja es būtu paklausījis pārējiem grupas dalībniekiem, kuri vēlējās pārtraukt filmēšanu un nokāpt no klints, šāda kadra nebūtu bijis.

Vai cits piemērs. Mēs fotografējām roņus Arktikā. Ronis vienkārši gulēja un gulēja. Jūs domājat, cik daudz laika jūs varētu pavadīt, fotografējot guļošo roni? Desmit, piecpadsmit minūtes, bet ne vairāk. Kad viņš guļ, viņš nekustas. Visi pārējie fotogrāfi ir noliekuši fotoaparātus, uzskatot, ka šeit viņiem nav nekā interesanta. Es pagaidīju, kamēr ronis pamodās un iezobās. Rezultātā man izdevās nofotografēt roni, kurš ne tik daudz zīst, cik smaida. Un, kā vēlāk izrādījās, es biju vienīgais, kurš saņēma šādu šāvienu.

-Kāpēc jūs fotografējat ar Nikon??

-Es esmu Nikon fanu! Godīgi! Man patīk viss, kas saistīts ar Nikon! Ergonomika, lielisks autofokusa ātrums, bet pats galvenais – uzticamība. Esmu gadiem ilgi fotografējis ar Nikon kamerām. Kopumā man jau ir vairāk nekā ducis no tiem. Joprojām ir Nikon filmu kameras. Man praktiski vienmēr rokassomiņā ir Nikon DF. Ja kaut kur dodos, pat nedomājot par nopietnu fotografēšanu, es vienmēr ņemu līdzi savu Nikon D800. Savukārt nopietnai fotografēšanai man ir divas Nikon D4 kameras. Manuprāt, tas ir labākais, ko līdz šim ir paveikusi fotogrāfijas nozare.