Kad to ieraudzīju, tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena! Milzīgs, skaists, savvaļas nebūt ne mājas . izcili! Sešu durvju divmetrīgs monstrs!
Es gribu, lai tu esi mans,” es teicu, ar satrauktu, mitru pirkstu pārvelkot pa gludo tērauda virsmu. Tas nedaudz drebēja, un es zināju, ka tā ir zīme pārdevējs teica, ka tas bija no diviem kompresoriem , bet ko viņš zina par mīlestību?
Es apsolīju savam nākamajam labākajam draugam, ka atgriezīšos un meklēšu naudu.
No automašīnas pārdošanas es saņēmu trešdaļu nepieciešamās naudas, un es paņēmu Sigmundu pie sevis.
Piegāde nebija viegla, negribot viņu pamest ne uz mirkli, es braucu ar viņu aizdūmotā un putekļainā furgonā pāri pilsētai. Mani piemeklēja mežonīga alerģija pret putekļiem un sastrēgumiem kravas automašīnas sānos, bet es nebiju noraizējies, es ilgojos būt viens ar viņu un atdot sev…
Pēc aptuveni divām stundām mēs piebraucām pie mana mazā dzīvokļa durvīm, kur dzīvoju kopā ar ģimeni un diviem jaukajiem bērniem.
Žēl, ka veikala pārdevējas neprecizēja ledusskapja svaru, bet no iekrāvēju stingrajiem skatieniem sapratu, ka viņi gatavojas šturmēt vismaz Komunisma virsotni, un viss bez skābekļa. Bet darbs ir darbs, viņi to dabūja! Brigadieris atskanēja apslāpēts sauciens, un viņi visi pievienojās.
Jā, mēs strādājam pie tā! Viņi viņu pacēla un nolika! Viņu bija seši. Divi no viņiem ar baltām sejām sāka kaut ko meklēt zālē pie lieveņa, murminādami “man vajag, man ir bērni”. Brigādes priekšnieks pienāca pie manis ar pārmetuma pilnu seju viņa acīs varēja skaidri nolasīt: “Kāpēc tu pats sev nepērc bīrusu, draziņ??” un jautāja: “Mums vajadzētu piebilst, draugs dārgais!”
– “Cik daudz,” es jautāju, zinot. ka es varēju pievienot tikai puskilogramu griķu un pusglāzi beztauku kefīra.
– Vēl četri! – viņš gandrīz kliedza, spļaudīdams uz ietves.
– Labi.
Meistars, pārcēlāju smago skatienu iespaidā, piezvanīja uz biroju un lūdza visus, kas tur atradās, nākt.
Tumsa kļuva tumša. Ne, ka man bija steigā, bet es gribēju pabeigt šo episko.
Kad lukturi mūs visus apžilbināja, beidzot ieradās papildspēki.
Četri no viņiem iznāca ārā, visi ar tērauda piegaršu acīs. Iekraušanas un izkraušanas elite, tas šķērsoja manu prātu. Tagad mēs to pabeigsim.
Pirms lifta to bija desmit. Pēc pacelšanas, vilkšanas un novietošanas durvīs palika astoņi.
Divus pazaudējām uz lieveņa pakāpieniem, vēl vienu – durvīs. Pārējie “bogatīri”, uzpūtuši nāsis, aiznesa šo ledusskapi līdz piektajam stāvam, it kā tā būtu pēdējā un izšķirošā cīņa.
Katrā ziņā pirmajā stāvā mēs nolēmām pārnakšņot.
Tā kā milzi neviens neaizrāva, mēs to atstājām uz kāpnēm un vienojāmies rīt saullēktā satikties atvadīšanās vietā.
Nakts pagāja ar ilgām gaidām.
Uz tikšanos ierados laikus, un pārējie atnāca pusdienot. Tērauda spīdums viņu acīs pārvērtās alvas notīs un skumjās.
Viņu bija astoņi. Līdz vakaram mēs bijām apgriezuši visu kāpņu telpu, trešajā kāpņu telpā zaudējām vēl divas un ceturtajā kāpņu telpā apstājāmies. Brigadieris. No noguruma un piepūles slapjšoties, viņš ar trīcošām rokām pasniedza man cigareti, un mēs smēķējām.
– Vai jums tas ir nepieciešams?? – viņš jautāja.
– “Bērnības sapnis,” es atcirtu.
Es varētu iztikt bez darbaspēka, puse pilsētas jau zina par šo ledusskapi, neviens to nedarītu, veselība ir svarīgāka,” viņš centās mani apžēlot.
– Mēs to pārvarēsim,” es viņu iedrošināju.
Viņi gulēja kravas automašīnā un stenēja. Man bija žēl viņu, sevis un Sigmunda.
Rītausmā ieradās jauna pārvietojamo mašīnu partija, kas nomainīja lietotās. Viņi bija no Vidusāzijas, un viņu bija 18!!!
Meistars bija tāds pats, bet izskatījās možāks.
– Speciāla komanda no Taškentas,” viņš lielījās, rādot uz mazo iekrāvēju pūli.
– Shikidim! – Es uzsaucu viņiem un pamāju ar roku.
– Viņi sparīgi uzkāpa un ātri nomainījās, nesot manu briesmoni uz dzīvokļa durvīm. Cīņā uz kāpnēm zaudēja tikai četrus no tiem.
Durvis bija mazākas nekā ledusskapja. Jau trešdaļa un nedaudz zemāk.
– b…….uz!!! – kliedza brigadieris.
– Allahu Akbar!!! – Kopā ar viņu vaimanāja arī viņa kaujas biedri, un viņi viņu stūma uz durvīm.
Ledusskapis ar triecienu, ķieģeļiem un armatūru ielidoja dzīvoklī un iebrauca līdz pat viesistabai, iegremdējoties parketā.
– Tas ir viss,” izelpo meistars.
Atdevis naudu par piegādi, ko biju aizņēmies no kaimiņa, kurš jau divas dienas bija iznācis pa logu, es paliku viens ar Zigmundu…
beigas daļa 1, daļas 2 un 3 daļas jūs varat lasīt savā blogā iholodblogspot vai gaidīt uz.
Kādu iemeslu dēļ Jūs pārdevāt savu māju un iegādājāties Zigmund ledusskapi & Shtain h.1? Vai tas bija sakarā ar tehnoloģiskajām īpašībām vai citas iemeslu dēļ? Vēlos uzzināt, kāpēc tieši šis ledusskapis Jums bija tik svarīgs, lai veiktu šādu dzīves maiņu.
Vai Tu vari paskaidrot, kāpēc Tu pārdevi savu māju un iegādei izvēlējies Zigmund ledusskapi un Shtain h.1? Tas šķiet interesanti, jo parasti cilvēki investē lielus līdzekļus mājās, nevis sadzīves tehnikā. Izskatās, ka Tev ir kāda labā iemesla vai ieguvums šajā izvēlē. Lūdzu dalies ar savu pieredzi!