Multimediju mākslas muzejs šī gada biennālē “Mode un stils fotogrāfijā” prezentēja slaveno Augustu Sanderu. Daži skatītāji bija neizpratnē: “Kāds sakars Sanderam ir ar modi un stilu?? Iespējamā atbilde uz šo jautājumu: Sanders ir tik nozīmīga, sistemātiska figūra fotogrāfijas vēsturē, ka viņam acīmredzot ir sakars ar visu pasaulē.
Paldies Multimediju mākslas muzejam par fotogrāfiju nodrošināšanu.
August Sander. Notārs, 1924. gads
Izdrukāja Gunters Sanders 1980. gadā.
© Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur – August Sander Archiv, Ķelne; RAO, Rīga, 2013
Priska Pasquer Ķelnes galerija
Zandera fotogrāfijās ir daudz detaļu, un tās ir jautri aplūkot. No tiem var labi spriest par modi, materiālo kultūru, lasīt ķermeņa valodu, bezgalīgi interpretēt sejas izteiksmi, pārdomāt raksturus un likteņus. Ekonomika, morāle, psiholoģija, dzīvesveids un dzīves apstākļi, ērtības un bagātība, nabadzība un slimības, bezrūpība un rūpes, narcisisms un biklums, indivīds un grupa – Zandera fotogrāfijas piedāvā daudzus pētīšanas un interpretācijas priekšmetus.
Starp tiem ir arī mode un stils. Skatītājs var sagaidīt, ka māksla apmierinās dažādas emocionālās un estētiskās vajadzības, mākslinieka darbs var iepriecināt, sašutināt vai atstāt vienaldzīgu, taču Zandera gadījumā mēs saskaramies nevis ar emocijām, bet ar informāciju. Objektīvi sniegta informācija vienmēr ir vērtīga neatkarīgi no viedokļa vai vēlmēm.
20. gadsimta pirmā puse bija laiks, kad fotogrāfija iezīmēja savu turpmāko attīstības virzienu. Ilustrētās preses uzplaukums palīdzēja attīstīt reportāžas principus – spilgtu un pārliecinošu notikumu un personību atspoguļojumu. Avangarda fotogrāfi piedāvāja jaunu skatījumu uz pazīstamām lietām, skatījumu, par kuru neviens iepriekš nebija domājis, izņemot fotogrāfu, kurš ar savu mazformāta kameru pārvietojas mūsdienu dzīves ritmā – augšup, lejup un pa diagonāli.
Amerikāņu puristi no f/64 grupas izvirzīja jaunus skaistuma kanonus – tīri fotogrāfiskus, nepieņemot glezniecības un tēlniecības standartus, taču principā tiem neatbilstot. Fotogrāfija ir meklējusi un atradusi sevi, savu īpašo valodu, filozofiju, attieksmi pret realitāti un simbolu. Zanders mēģināja no fotogrāfijas iegūt to, ko 19. gadsimtā uzskatīja par tās raksturīgo īpašību – klīnisku, protokolāru objektivitāti.
August Sander. Mākslinieks Antons Raderscheidts un viņa sieva Marta Hegemanna, ap 1925. gadu
Izdevējs Gunters Sanders 1974. gadā.
© Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur – August Sander Archiv, Ķelne; RAO, Rīga, 2013
Galerie Priska Pasquer Ķelne
Augusta Sandera Opus Magnum – “20. gadsimta cilvēki” aptver 1910. gadu beigas un 30. gadu sākumu. Viņš nolēma izpētīt vācu tautu ar fotogrāfijas palīdzību – izveidot pilnīgu savu laikabiedru katalogu “atbilstoši pastāvošajai sociālajai kārtībai”. Sanders visu vācu sabiedrību iedalīja septiņās grupās, kas bija visai savdabīgs iedalījums un atspoguļoja visas iespējamās pieejas: profesionālo, šķiru, ģimenes, kultūras u. c. p. Lauksaimnieks, Amatnieks, Sieviete, Klases un profesijas, Mākslinieki, Lielpilsēta un pēdējie cilvēki.
Zandera fotografēto personu vidū ir daudz pazīstamu mākslas, kultūras un sabiedriskās dzīves personību, taču fotogrāfs nesauc vārdus, bet attēlus apraksta atbilstoši saviem izvēlētajiem klasifikācijas principiem: atraitnis ar diviem bērniem, ķīmiķis, klaidoņa, stalkeris, arhitekta sieva.
Tās pazīmes nav konkrēti indivīdi, bet sugu, klašu un ģinšu pārstāvji. Ja fotogrāfs iemūžinās realitāti pēc iespējas godīgāk un objektīvāk – necenšoties to uzlabot, uzsvērt vai tiešā veidā interpretēt, vienkārši parādīt to tādu, kāda tā ir, – fotogrāfija būs ideāls rīks, ar kura palīdzību laikabiedri un pēcteči varēs izdarīt secinājumus par cilvēces stāvokli noteiktā vēstures posmā. Gan iedzīvotāju kopumā, gan atsevišķu to locekļu.
“Fotogrāfija var atainot realitāti visā tās skaistumā, neslēpjot dažkārt šausminošo patiesību, bet tā var arī maldināt visnežēlīgākajā veidā. Mums ir jāmācās saskatīt patiesību, atklāt to saviem laikabiedriem un nodot to nākamajām paaudzēm, neatkarīgi no tā, vai vēlamies no tā gūt labumu vai nē. Varbūt es kā saprātīgs cilvēks esmu pārāk drosmīgs, lai redzētu lietas tādas, kādas tās ir, nevis tādas, kādām tām vajadzētu būt, bet es ceru uz piedošanu, jo citādi es nevaru rīkoties.”
August Sander. Rietumvācijas Radio sekretārs Ķelnē, 1931. gads
Izdrukāja Gunters Sanders 1979. gadā.
© Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur – August Sander Archiv, Ķelne; RAO, Rīga, 2013
Coolpix Galerija Priska Pasquer Ķelne
Fotogrāfijas vēsturē Sandera mantiniekus tradicionāli dēvē par nākamo paaudžu meistariem, kuru darbos apvienota individuālā un arhetipiskā analīze. Lielākoties tas ir portrets, bet ne tikai portrets. Diāna Arbus parasti tiek pieminēta viņu vidū, taču, manuprāt, Arbus ar Zanderu viņu saista varbūt tikai vēlme aprakstīt kādu parādību, taču šis apraksts nav objektīvs, bet gluži pretēji.
Sūzena Sontāga Susan Sontag saka, ka Arbusam, šķiet, piemīt zināma autoriska nostāja, ko viņš pauž ar saviem portretiem. Savukārt Zandera pozīcija ir tāda, ka pozīcijas nav vai vismaz tā nav redzama. Pēc Sandera domām, fotogrāfija bija domāta tikai tam, lai sniegtu objektīvu attēlu, no kura var izdarīt objektīvus secinājumus.
Bezkompromisa objektivitāte var radīt problēmas. Godīgums un tiešums var būt neizdevīgs. Sandera gadījumā tas kļuva skaidrs ļoti ātri – pēc tam, kad nacisti bez paskaidrojumiem aizliedza projekta turpināšanu un mēģināja atsaukt jau realizēto.
Patieso Zandera turpinājumu mēs redzam mūsdienu konceptuālistos, kuru vienaldzīgās, bezemocionālās, protokolārās un garlaicīgās sērijas bieži vien rada neizglītota skatītāja neizpratni un aizkaitinājumu. Diseldorfas skolas meistari, ainavu fotogrāfi, kas attēlo banālas pilsētas telpas, portretisti, piemēram, slavenā meistare Rineke Deikstra. Ja atņemam autoram balsi un ļaujam izvēlētajiem tematiem runāt pašiem par sevi, tie sāk runāt paši par sevi. Un tieši fotogrāfija ir tā, kas ļaus viņus sadzirdēt.
August Sander. Cirka darbinieki, 1926-1932
Guntera Sandera izdots 1982. gadā.
© Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur – August Sander Archiv, Ķelne; RAO, Rīga, 2013
No Galerie Priska Pasquer Cologne
Fotogrāfija var parādīt to, ko nav iespējams redzēt citādi, kā vien veidojot vizuālu katalogu, reģistru, tipoloģiju. Apkopoto datu analīze ļauj saskatīt neredzamo un izdarīt secinājumus. Par līdzībām un atšķirībām, par struktūrām un likumsakarībām. Tāpēc ir svarīgi aptvert pēc iespējas vairāk materiāla, lai aprakstītu parādību kopumā. “Veiksmīga fotogrāfija ir tikai pirmais solis ceļā uz fotogrāfijas gudru izmantošanu. Viena fotogrāfija, divas vai trīs man ir par maz, fotogrāfija ir kā mozaīka, tā sasniedz analītisku līmeni tikai tad, kad tiek pasniegta masveidā.
Zanderu un viņa sekotājus neinteresē skaistums, labais vai ļaunais – viņus interesē patiesība. Jautājums par to, vai fotogrāfija var objektīvi atspoguļot realitāti, ir mūžīgais fotogrāfijas jautājums. Filozofu un analītiķu aprindās jau ilgu laiku dominē uzskats, ka fotogrāfiskā objektivitāte nav iespējama: jebkura cilvēka uzņemta fotogrāfija vienmēr ir interpretācija un kultūras nosacīts produkts. gadsimtu mijā Sanders tomēr mēģināja pietuvoties patiesībai, neraugoties uz šķietamo pūliņu veltīgumu. Mēs nezinām visu patiesību par sevi. Bet mēs varam turpināt mēģināt.
August Sander. Nonnenverta salas skats, 1930. gads
© Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur – August Sander Archiv, Ķelne; RAO, Rīga, 2013
No Galerie Priska Pasquer Cologne
August Sander. Konditoreja, 1928. gads
Izdrukāja Gunters Sanders 1979. gadā.
© Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur – August Sander Archiv, Ķelne; RAO, Rīga, 2013
Galerie Priska Pasquer Ķelne
August Sander. Mākslinieks Gottfried Brockmann , 1924 gads
Izdrukāja Gunters Sanders 1980. gadā.
© Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur – August Sander Archiv, Ķelne; RAO, Rīga, 2013
Galerie Priska Pasquer Ķelne
August Sander. Rauls Hausmans kā dejotājs, 1929. gads
Izdrukāja Gunters Sanders 1974. gadā.
© Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur – August Sander Archiv, Ķelne; RAO, Rīga, 2013
August Sander no Galerie Priska Pasquer Cologne
Vai ir arī citi fotogrāfi, kuriem ir spēja iemūžināt patiesību un laikmetu tāpat kā Augustam Senderam? Kāda ir jūsu mīļākā Sandersa fotogrāfija un kāpēc tā ir tik īpaša?
Kāda ir Jūsu doma par Augustu Sandersu un viņa spēju iemūžināt patiesību caur laiku? Kādam veidam Jūs domājat, ka viņš spēja pievērst uzmanību sīkām detaļām un izteikt cilvēku būtību caur fotogrāfiju? Vai Jūs paši domājat, ka attēli spēj ietekmēt laiku un saglabāt patiesību?