Fotogrāfijas izstādes apskats: XXI. Mans Klusais okeāns

Ir izstādes un skates. Par dažām no tām joprojām notiek karstas diskusijas fotogrāfu aprindās arī pēc slēgšanas. Tā ir pasākuma iezīme. Šoruden izstāde “XXI” bija šāds notikums. Mans Klusais okeāns Tretjakova galerijā Krymsky Val. Projektu iecerēja un vadīja FotoFond – Fotogrāfijas teritorija grupa RIA Novosti kuratori Kirils Vasiļenko un Anastasija Davidova

1. Sergejs Maksimišins. Indonēzija

Projekts FotoFond – Fotogrāfijas teritorija ir pulcējis zelta dalībnieku sastāvu, tostarp vienīgo Latviešu sievieti, kas saņēmusi “Zelta aci” World Press Photo augstākā balva ; Eugene Smith stipendijas viena no prestižākajām fotogrāfa stipendijām pasaulē laureātu; vienīgo Latvijas fotogrāfu no slavenās franču aģentūras Magnum Photos; kā arī Latvijas un starptautisko fotokonkursu laureātus, kuru darbi glabājas lielākajās Latvijas un ārvalstu muzeju kolekcijās, galerijās un privātkolekcijās un tiek publicēti vadošajos starptautiskajos žurnālos. Visi atšķirīgi, katrs ar savu redzējumu, rokrakstu un paņēmieniem. Tāpēc izstādē eksponēto darbu daudzveidība: melnbalti un krāsaini, uzņemti ar digitālajām un filmu kamerām, platiem un gariem objektīviem, kā arī monokulāru objektīvu – tie parāda galvenās mūsdienu fotogrāfijas tendences.

Projekts lieliski iederējās Tretjakova galerijas sarežģītajā telpā Krymsky Val un radīja spēcīgu iespaidu ar arhitektūru, apgaismojumu un mūsdienīgu noformējumu. Līdzās labi iespiestiem darbiem, katra autora patstāvīgai prezentācijai, varēja apskatīt arī digitālā rāmī izvietotu slaidšovu par valsti un atsevišķu, labi izveidotu multimediju projektu, kas deva priekšstatu par organizatoru grandiozo plānu.

Andrejs Bezukladņikovs, interneta portāla Photographer dibinātājs un vadītājs:

– Man patika, kā tika apgūta sarežģītā telpa. Reizēm, apmeklējot izstādi, rodas sajūta, ka ej gar garu žogu, uz kura monotoni karājas fotogrāfijas, un atmosfēra ir nomācoša. Un tur ir dzīvība, pulsējoša dzīvība. Telpa ir skaisti apgūta. Sākumā man nebija garlaicīgi. Esmu piedzīvojis piedzīvojumu stāvokli. Jūs nezināt, kas ir aiz stūra. Un katru reizi aiz stūra ir kaut kas jauns. Mākslas darbos bija kaut kas negaidīts un nepazīstams – to izkārtojums, dažādie izmēri, rāmju un matējumu krāsas, kā arī apgaismojums. Izstāde izskatās daudzveidīga un līdzsvarota. Pat neapskatot fotogrāfijas, jūs varat izbaudīt, cik interesanti, skaisti un delikāti tās ir izstādītas. Ļoti moderns. Man tas bija interesanti!

Bija iespējams sapulcināt tik spēcīgu dažādu fotogrāfu brigādi, kuri veido tik spilgtas fotogrāfijas, un varēja redzēt, ka viņi nav noguruši, ka viņiem pašiem ir interesanti, ka viņi vēlas būt pionieri. Manuprāt, tas bija ļoti veiksmīgs projekts. Es nevaru teikt ne vārda par vienu konkrētu cilvēku, sākumā esmu gājis cauri izstādei kā mežam, bet tagad skatos uz kokiem. No tā, ko esmu pamanījis, man patika Sergeja Trapecina darbs ar monokli. Monokulārs ir banāls, bet viņa darbs nav banāls. Viņa darbi ir kā gleznas, kas liek meditēt. Pinkhassovs, kā vienmēr, mani sajūsmināja. Man ļoti patika Natašas Berkutovas darbs par papuāņiem. Man ļoti patika Kozyrev – tik vienkārša fotogrāfija, kā man patīk. Šāds minimālisms, un tomēr. Tā ir dzidra, caurspīdīga, kā gaiss, ko tu ieelpo un izelpo

Aleksejs Mjakiševs, projekta dalībnieks:

– Man ir Taivāna. Tā ir pirmā reize, kad esmu bijis Āzijā. Tas bija kā ceļojums uz citu planētu. Tas viss ir tas pats, tikai atšķirīgs. Atšķirīga kultūra, atšķirīga mentalitāte, atšķirīgas krāsas, atšķirīgi apstākļi. Es atgriezos mājās un nedēļu nevarēju saprast, kādā realitātē es atrodos. Daļu no tās es uzņēmu ar digitālo kameru, daļu – ar melnbalto filmu. Es ieguvu aptuveni 30 filmu klipus un vairāk nekā 5000 krāsainu attēlu. Es atteicos no visiem materiāliem. Veicu atlasi, man ir aptuveni 200 krāsainu un aptuveni 70 melnbaltu attēlu. Pēc tam kuratori to apskatīja un atlasīja: daži no tiem bija paredzēti tīmekļa vietnei, daži – slaidšovai, daži – multimedijiem..

Taivāna ir sala ar savu politisko sistēmu. Visvairāk atmiņā palikuši cilvēki, viņu dzīves struktūra, mentalitāte. Pazeme bija pārsteidzoša. Es nezināju hieroglifus, bet man bija viegli orientēties. Austrumu tirgus ir pārsteidzošs, tas ir kā eksplozija: visi mazie veikaliņi, kur var visu izmēģināt, produkti ar neparastu garšu. Mani interesēja attiecības starp cilvēkiem un okeānu. Mans uzdevums bija fotografēt cilvēkus pāri okeānam, bet es to veidoju plašāk, mēģinot iemūžināt savas sajūtas par šo vietu, šo valsti.

Tur viss ir citādāk, tā ir cita civilizācija. Man tā bija laba, vērtīga pieredze. Tas ir liels projekts. Šādi projekti ir ļoti nepieciešami. Tie stimulē fotogrāfu doties uz citu valsti, veidot stāstu, paust savas sajūtas – tas vienmēr ir stimuls augt un attīstīties tālāk.

Dmitrijs Morgulis, projekta dalībnieks:

– Man ir Jaunzēlande, kas ir projekta vistālākais punkts. Jaunzēlandieši ir ļoti interesanti cilvēki, ļoti pieklājīgi, ārkārtīgi sajūsmināti par dzīvi. Viņi neizskatās pēc amerikāņiem. Man bija bail, jo uzdevums bija grūts. Ļoti garš lidojums ar diviem pārsēšanos. Bija grūti pievienoties uzreiz: laika atšķirība, cits klimats – mūsu klimata antipods, viņiem ir ziema, mums – vasara. Vai esmu apmierināts ar izvēli?? Jā, lai gan es iedomājos, ka ir arī citi darbi. Piemēram, man bija pārsteigums, ka viņi izvēlējās ainavu darbus. Taču kopumā esmu apmierināts ar atlasi un veidu, kā tā tiek prezentēta sabiedrībai. Es ceru, ka projekta kuratori nāks mums pretī un dos mums iespēju izstādi parādīt arī citās pilsētās. Piemēram, es būtu priecājies, ja tas notiktu mūsu pilsētā Habarovskā. Šis ir pirmais lielais fotoprojekts Krievijā. Pēc tam, iespējams, būs otra un trešā. Bet mēs bijām pirmie. Mēs esam pirmie!

Mihails Daševskis, fotogrāfs, projekta dalībnieks:

– Es biju Ķīnā, Šanhajā. Iedomājieties, ka esat atbraucis uz Maskavu no citas valsts, nekad neesat šeit bijis un nesaprotat Latviešu valodu, un jūs sapratīsiet manas sajūtas. Vislabākais, ko jūs varētu darīt, būtu doties un nofilmēt visus slavenos “Rīgas” apskates objektus. Mani paglāba. Es gribēju uzņemt dažas noskaņas bildes. Es tos noņēmu. Trīs dienas man bija tulks, pēc tam es strādāju pats.

Kā jūs gatavojāties ceļojumam?? Es nopirku karti un ceļvedi. Es lūdzu savu tulku Sašu parādīt man Šanhajas graustu rajonu, un viņš neiebilda. Viņš aizveda mani uz graustu, es klīdu apkārt. Visā ceļojumā bija tikai divi “nevar šaut”. Manuprāt, tā ir niecīga summa komunistiskai valstij. Ir 38 grādi, un es brīvi filmēju Šanhajas ielās. Kāpēc es nefotografēju Kluso okeānu? Man bija jābrauc uz turieni, es domāju, ka neko labāku par Šanhaju neizdosies uzņemt, tāpēc necentos. Padomājiet: ko es, pilsētnieks, varu nošaut jūras krastā?? Simt trīsdesmit piektais tīkls, kā tas tiek aiztaisīts un iemests okeānā?

Igors Gavrilovs, Latvijas fotoaģentūras EAST NEWS fotogrāfiju nodaļas vadītājs:

– Dīvaini, ka no 21 autora nevienam nav labas okeāna fotogrāfijas. Un okeāns ir visspēcīgākā radība uz mūsu planētas. Okeāns ir tas, no kurienes mēs esam nākuši un uz kurieni mēs dosimies. Neviens autors nav pacenties padomāt par to, kas ir okeāns..

Viktorija Ivļeva, projekta dalībniece, fotožurnāliste:

– Jauki ir tas, ka šis projekts izdevās tieši tāds, kāds tas bija iecerēts. Viss, ko kuratori bija iecerējuši, viņiem izdevās. Tas ne vienmēr notiek ar projektiem. Es personīgi devos uz Bruneju, ļoti noslēgtu valsti, un tas pats par sevi bija interesanti. Bruneja izrādījās ne pārāk fotografējama vieta, tāpēc bija papildu profesionāls izaicinājums. Man šķiet, ka galvenās grūtības radās attēlu atlases posmā, jo lielākā daļa no mums ir pieraduši atlasi veikt kopā ar kuratoru, bet FOTOFOND visu pārņēma savās rokās, un mums šis prieks bija liegts. Tagad mēs ar nepacietību gaidām XXI albuma iznākšanu. Mans Klusais okeāns” ar mūsu fotoattēliem.

Vladimirs Bogdanovs, fotožurnālists:

– Tā ir skaista izstāde. Labs temats. Taču šī drīzāk ir dokumentālās fotogrāfijas izstāde, lai gan tā ir pozicionēta kā mākslinieciskās fotogrāfijas izstāde. Man ir iekšējs protests pret to.

Kirils Vasiļenko un Anastasija Davidova oriģinālās idejas autori, projekta kuratori :

– Kādus kritērijus izmantojāt, izvēloties projekta autorus??

– Mēs bijām vieni no galvenajiem organizatoriem Pirmajam starptautiskajam Latvijas fotogrāfu portfolio apskatei, kas notika Maskavā 2011. gada augustā-septembrī. Saskarsme ar fotogrāfu, kā zināms, portfeļa pārskatīšanas laikā ir sākuma stadijā – sākumā tā ir nulles atzīme, kurai noteikti vajadzētu kaut ko novest pie kaut kā, ja satiekat interesantus autorus. Mēs tikāmies. Dažus no tiem es patiešām gribēju parādīt. Dažas no tām, kā mēs sapratām jau izveidotā projekta rezultātā, kļuva par atklājumu ne tikai mūsu skatītājiem, bet arī cilvēkiem, kuri ir izsmalcināti un profesionāli.

Tāpēc mēs vēlējāmies apvienot fotogrāfus, lai kopīgi īstenotu projektu. Tāpēc vairāk nekā puse no ekspedīcijas fotogrāfiem ir Rīgas starptautiskā portfolio apskata dalībnieki. Mēs iepazināmies ar Ludmilu Ketzlahu Hjūstonas 2012 Photofest portfolio un uzaicinājām viņu strādāt arī pie šī projekta. Galīgajā sarakstā, no kura izvēlējāmies dalībniekus, bija 87 vai 89 autori. Dažādi. Pilnīgi. Mēs apzināti un mērķtiecīgi vēlējāmies, lai projekts apvienotu reportierus, dokumentālistus un māksliniekus, kuru vārdi ir saistīti ar mākslas režiju fotogrāfijā. Mēs vēlējāmies savākt Autorus ar lielo burtu, kas spētu fotogrāfiski izjust telpas, kurā viņi nokļūs lielākoties pirmo reizi , būtību un kontekstu, un caur objektīvu izvilkt no tās to, kas viņus uzrunājis. Tāpēc projekta nosaukumā ir vārds “MY”, kas ir galvenais un noteicošais vārds. Mums bija svarīgi pulcēt autorus, kas nepieder pie kāda fotogrāfu klana, lai, izmantojot 21 autora piemēru, izkristalizētos mūsdienu Latviešu fotogrāfijas šķērsgriezums ar visu tās neviennozīmību zināšanas un jūtīgums pret globālajām tendencēm vienos gadījumos un pilnīga globālā konteksta ignorēšana citos, spēja domāt un strādāt pie projektiem un nekāda izpratne par to, ko darīt ar savu materiālu , kas arī bija uzreiz paredzama un ko mēs no paša sākuma netieši implicējām.

– Kā tika izvēlēta katra autora valsts?

– Valstis autoriem tika piešķirtas 2012. gada 5. jūnijā RIA Novosti Starptautiskajā multimediju preses centrā notikušās izlozes rezultātā: no iedomāta Klusā okeāna akvārija fotogrāfi izlozēja pudeles ar ritentiņiem, kuros bija norādīta valsts, uz kuru fotogrāfs dosies uz nedēļu.

– Vai jūs pārrunājāt ar autoriem, ko vēlējāties kā rezultātu, vai devāt viņiem kādas vadlīnijas, ieteikumus, padomus, vēlmes, vai arī viņi patiešām varēja brīvi izvēlēties tēmas, paņēmienus un fotografēšanas tehniku??

– Mēs apspriedām – neordināru autora skatījumu situācijā, kad pat profesionālu fotogrāfu ietekmē tūrisma skaistumi un skati, autora skatījumu, kas atklāj virspusēju iespaidu un sniedzas daudz dziļāk par standarta tūristu attēlu. Jums tiek lūgts nefotografēt neko, kas izskatās kā Bounty reklāma. Autori patiešām varēja brīvi izvēlēties tēmas, paņēmienus un fotografēšanas tehniku. Mēs uzaicinājām atzītus autorus, kuri spēj savu stāsta ideju balstīt realitātē un fotogrāfiski attēlot to, ko viņi redz.

– Vai jūs piedāvājāt iepriekš atlasīt autorus un vai, veidojot izstādi, ņēmāt vērā viņu viedokli lai gan šaubos, vai visi saprot, ka tik daudzu un tik dažādu autoru izstāde nav līdzvērtīga katra autora personālizstādei ??

– Jā, tika iesniegti un izskatīti priekšlikumi. Taču tas nav sinonīms jēdzienam “redzēt ir arī izstādē”. Šādi projekti netiek veikti nekur citur profesionālajā pasaulē. Īpaši kolektīvos projektos, kur nepieciešama projekta pieeja un integrēta priekšstata un ekspozīcijas veidošana, kur par segas vilkšanu pār savu subjektīvo un dažkārt konservatīvo sevis uztveri nevar būt ne runas. Turklāt ne visi fotogrāfi spēj vai vēlas domāt projektīvi. Kāds varēja ieteikt projektu. Un šajā gadījumā mēs veicām atlasi, pilnībā vai daļēji balstoties uz autora ierosināto atlasi. Kāds ierosināja tā saukto autora argumentēto nostāju, uz kuras pamata tika pieņemti konkrēti lēmumi. Un tur bija tā sauktais kaprīzs vārdu krājums: “Man tas nepatīk!”. Tas ir viss – pieturas punkts, profesionāla attieksme ir izteikta. Mums šis “arguments” ir vājš, atklājot profesionālās mijiedarbības kultūras trūkumu. Attiecībā uz solījumiem, ka autoru atlase – ja tāda vispār tiks piedāvāta – sakritīs ar izstādes atlasi, neviens ne rakstiski, ne mutiski nav devis solījumu.

– Kā jūs vērtējat rezultātu: vai bija iespējams sasniegt visu, ko bijāt iecerējis? Ar kādām grūtībām bija jāsaskaras, veidojot izstādi??

– Komplikāciju nebija. Bija svarīgi radīt kopīgu, harmoniski elpojošu un dzīvu telpu. Pāris desmitus negulētu nakšu – un, šķiet, tas ir izdevies. Nopietnāk runājot, runa drīzāk ir par iegūtā materiāla neviennozīmību un neviendabīgumu, kā jau minējām iepriekš: progresīvās fotogrāfijas valoda vienā gadījumā un, vispārīgi runājot, sava veida fotogrāfiskās izteiksmes “vienkāršība”, kas ir zaudējusi savu spēku un aktualitāti, citā gadījumā. Bet tas viss tika izlemts izstādes tapšanas laikā.

– Lūdzu, novērtējiet to cilvēku darbu, kuri jums palīdzēja izveidot sarežģītu, daudzslāņainu un mūsdienīgu izstādi.

– Pie visa projekta ekspedīcijas, materiālu atlases, producēšanas un postproducēšanas, fotoizstādes Vladivostokā, fotomūzikas performances Vladivostokā, izstādes Tretjakova galerijā, grāmatas, filmas par fotomūzikas performanci Vladivostokā, kas parādīsies decembra sākumā ir strādājusi nopietna cilvēku komanda, lieliski profesionāļi aptuveni 80 cilvēku . Projekta logotipu, piemēram, izstrādāja mākslinieks, tēlnieks un Karaliskās Mākslas akadēmijas profesors Sergejs Mirošs Mirošničenko .

Izstādi Tretjakova galerijā dizains, telpas arhitektūra, multimediju elementi, darbu dizaina koncepcija, autoru bloku veidošana veidoja Anastasija Davidova un Kirils Vasiļenko, piedaloties kolēģiem no projekta FotoFond – Fotogrāfijas teritorija.

– Vai turpināsiet šādus liela mēroga tematiskus projektus arī turpmāk?? Dalieties ar tuvākajiem plāniem, lūdzu.

– Visvienkāršāk būtu teikt “protams, mēs plānojam turpināt”! Taču šādi projekti ir pārāk laikietilpīgi un dārgi visos posmos, sākot no projektēšanas līdz īstenošanai. Tāpēc pareizākais ir teikt, ka mums ir jauna ideja, pie kuras esam strādājuši mēnešiem ilgi. Ideja ir veidota un pārdomāta, tās mērogs ir salīdzināms ar “Mans Klusais okeāns”, tajā piedalās vairāk nekā ducis fotogrāfu. Un ne tikai. Protams, mēs gribētu īstenot vairāk šāda veida projektu, bet… neradīsim nekādas prognozes un, iespējams, atturēsimies arī no “runāšanas”. Mēs vēlamies, lai. Varbūt mēs ierosināsim jaunu formātu, jo tas darbojas.

Matīneja izrādes tapšanas posmā dažādi “labvēļi” no fotogrāfu aprindām mums un ne mums teica, ka tā ir muļķība, ka neviens un nekad nenāks skatīties fotogrāfiju laukumā, kur parasti publikai uzstājas visdažādākās popzvaigznes. Rezultātā vairāk nekā 5000 cilvēku pusotru stundu stāvēja Amurskas līča krastā uz Sportivnajas krastmalas Vladivostokā tieši šīs projektā iesaistīto fotogrāfu darbu prezentācijas laikā. Citiem vārdiem sakot, fotoizstādi, kas bija skatāma oriģinālajā formātā, pusotras stundas laikā apskatīja 5000 cilvēku, no kuriem daudzi pēc izstādes teica, ka tas bija “pasākums domājošiem cilvēkiem”. Mēs esam apmierināti ar rezultātu. Un to skatītāju iespaidi, kuri redzēja mūsu izstādi Tretjakova galerijā. Mums bija interesanti uzaicināt ļoti atšķirīgus autorus, kurus diez vai kādreiz varētu pulcēt vienā projektā, un parādīt viņu darbus skatītājam. Mums ir izdevies!

Jautājumi, ko uzdeva Natalia Udartseva.

Ir izstādes un ekspozīcijas. Dažas no tām vēl joprojām tiek apspriestas fotogrāfu sabiedrībā pēc noslēguma ceremonijas. Šī ir notikuma zīme. Šāds notikums šoruden bija izstāde “XXI. Mans Klusais okeāns Tretjakova galerijā Krymsky Val. Projekta idejas autori un īstenotāji ir FotoFond – Territory of Photography kuratori Kirils Vasiļenko un Anastasija Davidova grupa RIA Novosti

FOTO:

2. Artjoms Žitenevs. Koreja

3. Andrejs Šaprāns. Singapūra

4. Mihails Daševskis. Ķīna

5. Vladimirs Semins. Peru

6. Viktorija Ivļeva. Bruneja Darusalama

7. Igors Mihalevs. Vjetnama

8. Jurijs Kozirevs. Latvija, Kamčatka, 2012

9. Georgijs Pinkhassovs. Meksika

10. Emīls Gataulļins. Austrālija

11. Aleksejs Mjakiševs. Ķīnas Taipejā

12. Sergejs Trapecins. Malaizija