Elio Ciol – gaismas noguruma pārvarēšana

Itāļu fotogrāfa Elio Kiola Elio Ciola izstāde “Realitātes fascinācija”, kas no 2011. gada decembra līdz 2012. gada janvārim notika Rīgas Klasiskās fotogrāfijas galerijā, bija viens no neparastākajiem notikumiem galvaspilsētas kultūras dzīvē. Jau agrā bērnībā viņš apguva fotografēšanu sava tēva, fotogrāfa, studijā. 15 gadu vecumā Ciols paņēma fotoaparātu un sāka fotografēt. Viņu galvenokārt interesē jauni fotogrāfijas veidi, un viņš meklē jaunas iespējas. 1946. gadā viņš no amerikāņu karavīriem nopirka filmu spoles, lai izmantotu to aerofotografēšanai. Šī ir viņa pirmā pieredze fotografēšanā infrasarkanā krāsā, kuras iespējas un efektus viņš uzreiz izmanto. 20 gadu vecumā viņš iegūst pirmo balvu fotokonkursā Udīnē, kur viņa ainava iegūst trešo vietu.

Elio Ciol,

Itāļu fotogrāfijas klasika. Dzimis 1929. gadā Casarzadella Delizia Itālija , kur viņš dzīvo un strādā līdz pat šai dienai.

No 1955. līdz 1960. gadam Ciols aktīvi darbojās Venēcijas fotoklubā La Gondola un bija Videnes kinematogrāfistu savienības biedrs. Šajā pašā laikā viņš ieguva vairākas balvas Ņujorkas Starptautiskajā amatieru fotogrāfiju konkursā, un viņa dokumentālās filmas ieguva vairākas balvas valsts amatieru filmu konkursos. Kopš 20. gadsimta 50. gadiem Elio Čolo meklēja savu veidu, kā paust ainavas skaistumu, un šajā laikā viņš sagatavoja virkni fotogrāmatu un izstāžu katalogu.

Nozīmīgākās izstādes Ciola dzīves laikā notika Palazzo del Monte Pietà Padujā un Sv.Katrīnas baznīcā Milānā. Francisca Udīnē.

2000. gadā notika divas Elio Ciola izstādes Ņujorkā un Parīzē.

Prima Del Temporale, 1963

Pirms vētras, 1963

Elio Čolo ir sarīkojis 140 personālizstādes un 123 grupu izstādes Itālijā un ārzemēs. Ar viņa darbiem ilustrētas vairāk nekā 200 grāmatas.

Itāļu fotogrāfa Elio Ciola izstāde “Burvība ar realitāti”, kas no 2011. gada decembra līdz 2012. gada janvārim notika Rīgas Klasiskās fotogrāfijas galerijā, ir viens no galvaspilsētas neparastajiem kultūras notikumiem.

83 gadus vecais Eiropas klasiskās fotogrāfijas patriarhs Elio Čolo pirmo reizi Krievijā prezentē vairāk nekā 150 fotogrāfijas, sākot ar 50. gadiem un beidzot ar pēdējo gadu darbiem. Kopā ar fotogrāfu viņi stāsta par patriarhālo Itāliju, mazpilsētu Itāliju, klerikālo Itāliju, vienkāršo ļaužu un “mazā cilvēka” Itāliju. Taču ne tikai Itālija.

Jau kopš bērnības Elio Ciola bija inficējies ar fotomānijas vīrusu: viņa tēvs, profesionāls ielu portretu fotogrāfs, mēdza bērnu vest uz savu studiju, kur viņš varēja vērot “gaismas” attēlu radīšanas procesu “telpā ar lieliem logiem, kur varēja aizvilkt baltus aizkarus, lai panāktu aptumšošanas efektu”.

Savos agrīnajos darbos fotogrāfs attēlo sava laika cilvēku portretus un ainavas, mazo provinces pilsētiņu iedzīvotājus un izliektās Itālijas debesis, nerimstošu prieku par žanra pilsētvides stāstiem un dzimtās Itālijas ainavu fragmentus.

Lai gan izstādē eksponēti darbi, kas aptver gandrīz 60 mākslinieka karjeras gadus, tēmas un tematika neatkarīgi no gadu desmitiem atkārtojas, radot pārlaicīgas atbalsis. 50. un 60. gados stāstītie urbānie stāsti, tostarp “Gaidot” veca dāma, kas baznīcā gaida, iespējams, priesteri ; “Spēles Čiogijā” ar lielisko “papeļu” telpas attīstību; slavenā “Via Portica” ar mūku grupu, kas iet pa miglaino Asīzi; Venēcijā tapušais “Baznīcas procesijas gaidīšana” ar precīzu, rūpīgu un neticami jēgpilnu “plānu” izstrādi – rīmējumu, kas variē ar vēlākajiem 80. un 90. gadu darbiem. Tos vieno autora nerimstošā interese par cilvēkiem un līdzjūtība pret tiem.

Īpašs “apakšcikls” visā meistara radošajā biogrāfijā ir “panorāmas ainavas” žanrs, kas uzņemts no augsta skatu punkta, neatkarīgi no tā, vai tas ir 1954. gadā uzņemtais “Zaļajā tirgū” vai gadu vēlāk uzņemtais “Svētā Marka laukums”.

Arī Elio Ciola interesē bezlaika telpa, kas ir brīva no konkrēta laika, konkrēta “laikmeta” pazīmēm. Vienalga, vai tās būtu kosmosā apmaldījušās vientuļas mājas vai tikpat pamesti lauki – tos caurstrāvo gaisma, vai nu migla Elio Ciola īpaši labi prot strādāt ar miglu, un viņa zināšanas ir izcilas , vai sniega atspulgi, un pati atmosfēra kļūst par viņa ainavu galveno varoni. Ievērojamas, nedaudz atsvešinātas ainavas, atkal uzņemtas no augsta skatu punkta. “Pinzano sniegā” 1957 , gandrīz izzūdot baltajā telpā “Sniegs un migla Cimolaī” 1958 – šāda pieeja vienmēr ir bijusi raksturīga mākslinieka darbiem. Elio Ciolo ir nepieciešama zināma distance starp acīm un realitāti – tad skatītājs spēj “ieraudzīt” un novērtēt Dieva pasaules skaistumu. 90. gados šī tendence atkal atklājas.

Tā, piemēram, parādās ģeometriskie lauki, alejas un ielejas: “Vineyard zīmējumi”. K”, “Vineyard zīmējumi. M”, “Vineyard Drawings”. V”. Kā stāsta mākslinieks, viņš šīs sērijas darbus ierāmē ar secīgiem latīņu alfabēta burtiem, lai radītu kustības vektoru, aicinot skatītāju doties ceļojumā kopā ar fotogrāfu, lai apbrīnotu pasaules neraksturīgo skaistumu un atjautību. Zīdkoki savā tēlnieciskākajā formā priecē fotogrāfa aci un izaicina viņu radīt jaunu māksliniecisku realitāti. Radās sērija “Zīdkoku koki kā skulptūras”. Šie kociņi zem “runājošām”, izteiksmīgām debesīm vēl viena Elio Ciolas “zinātība” , precīzā lauku ģeometrija, balto mākoņu smagnējais apjoms liek domāt, ka mākslinieks ir tēlnieks, kurš ar savu maģisko kameru rada trīsdimensiju, pat četrdimensiju “objektus”.

Pilsētas ieņem īpašu vietu meistara daiļradē. Venēcija savā “katalogā” – ieņem īpašu vietu. Kopš 50. gadiem mākslinieks ir radījis unikālus melnbaltus pilsētas “portretus”: “Della Giudeca kanāls un Della Zitelle baznīca” 1956 , “Svētā Jura sala” 1956 un ekspresīvais “Baloži Svētā Marka laukumā” 1978 . Pēdējā fotogrāfija patiesībā ir nenovērtējams dokuments par slavenās Piazza realitāti, kas vairs nepastāv: baloži vairs nav tās simbols, jo pēc tam, kad tika pieņemts likums, kas ierobežoja savvaļas dzīvnieku uzturēšanos Venēcijā, putni sāka pakāpeniski izzust. Un 90. gados Ciola turpināja, veidojot ģeometriskos bruģus: “Gājēju celiņš gar Tanas upi” un “Gājēju celiņš pie Arsenāla”.

Vēl viena ārkārtīgi nozīmīga pilsēta Elio Ciola karjeras laikā ir Umbrijas reģiona mazpilsēta Asīzī, kur, kā stāsta, sludinājis svētais Jānis Kristītājs. Francisks no Asīzes. Starp “Miglu olīvu dārzā” 1958 un “Asīzes” 2009 ir 50 gadi. Jāatzīmē, ka autora “ikonogrāfija” un tehnika praktiski nav mainījusies. Šajā uzticībā izvēlētajai attēla īpašībai ir savdabīga pastāvība, kas kļūst par autora kredo, atgādinot negaidītus kāda mūsdienu dzejnieka vārdus: “jo tikai uzticība mūs sagaidīs aiz kapa”.

80. gados ir arhitektūras sērija: “šķidruma arhitektūras” vēsture, arhitekta Frenka Gari Frank Gary novatoriskās formas ar tā šķidrās ainavas reljefu organiku. Šķiet, ka Elio Ciola ir turpinājis savu pazīstamo un tuvo tēmu par zemes dabas ainavām. Ap šiem gadiem parādās arī tēma par senatni, un tiek parādītas seno ēku fotogrāfijas Jemenā un Grieķijā.

80. gados mākslinieks izjūt nepieciešamību veidot diptihus un triptihus: apvienoti vienā plaknē, darbi, pēc mākslinieka domām, “sarunājas” savā starpā un ar skatītāju “Debesis un zeme” . Grafika, kas vienmēr bijusi Elio Ciola tieksme, diptihos un triptihos iegūst vēl “audzinātāku”, apzinātu un konceptuālāku raksturu. “Pavasara mirkļi” 2001 un visa 90. gadu triptihu sērija “Indwelt Trees” no A līdz F , kas apskatāma Klasiskās fotogrāfijas galerijā, liek domāt par fotogrāfijas praktiski neierobežotajiem komunikatīvajiem resursiem, kas, māksliniekam ar tiem apzinīgi rīkojoties, sāk “atdot” nozīmes.

Izstādē galerijā bija aplūkojamas arī ainavas, kas iespiestas no infrasarkanās filmas, kas radīja ļoti īpašu, magnētisku un noslēpumainu “mirdzuma”, luminiscences efektu. Iedvesmojoties no jaunībā apgūtās infrasarkano filmu attīstīšanas tehnikas daudz šo materiālu Itālijā kara laikā atstāja amerikāņu karavīri , “Infrasarkano staru kungs” kā draugi un kolēģi jokojot dēvē Elio Ciola ir radījis “portretu” galeriju, kurā redzama zeme, debesis un lauki, kas apvīti dīvainā baltā mirdzumā. “Rītausmas sapņi” 1985 , “Siena pļaušana Dzoppolē” 1963 – šajā tehnikā izstādē eksponētajos darbos, šķiet, koncentrēts īpašs fotomateriāla spēks tā potenciālā un izvērstajās iespējās.

Elio Ciolas melnbaltie darbi, koncentrēti, piepildīti ar gaismu un atgādinājuma kvalitāti, ataino dzīves un vēstures noturīgo un fundamentālo realitāti tajā, ko parasti sauc par laiku tā metafiziskākajā nozīmē. Atbrīvotas no politiskā vai sociālā ieslodzījuma, no tā, ko parasti dēvē par aktualitāti, bet tajā pašā laikā ar zināmām šeit un tagad galvenokārt žanriskās ielu ainās , tās mudina skatītāju aizmirst par laika “nolietojamību” un iegremdēties gaismas dabā, kas, pēc Elio Ciola domām, ir mūžīga un nepazīst nogurumu.

Saka Andrejs Martynovs,

Elio Ciolas izstāžu Maskavā kurators un iniciators

– Kāpēc Elio Ciola izstāde tika atvesta uz Maskavu?

– Es domāju, ka Elio Ciolas fotogrāfijas ir labas, visaugstākā līmeņa. Tāpēc es šo izstādi atvedu uz Maskavu. Starp citu, viņa nav pirmā Maskavā. Pirmā bija dialogs starp Elio Ciola un fotogrāfu Franku Dituri, kuri jau sen ir pazīstami un kuriem ir atšķirīga pieeja ainavas un žanra fotogrāfijai. Tas nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā, ka Dituri kā mākslinieks izauga no amerikāņu fotogrāfijas skolas, savukārt Elio Čolo ir īsts itāļu fotogrāfs. Es iemīlējos viņa darbā no pirmā acu uzmetiena, un, kad mēs tikāmies klātienē, es ierosināju viņam sarīkot gan pirmo, gan otro izstādi.

Tiek gatavots trešais – šoreiz dialogs starp fotogrāfu Ciola un diženo Džoto. Tā būs krāsaina fotogrāfija. Par laimi, viņš nav jāpārliecina. Ar viņu ir viegli strādāt. Un kā kuratorei un izstāžu organizatorei man, protams, ir interesantāk strādāt ar tēmām, kas man pašai patīk.

– Ar ko Elio Ciola kā mākslinieks ir tik īpašs??

– Tsiola ir īpaša ar savu ikdienišķumu, uzticību tradīcijām, fanātisku darba ētiku… Reiz Krievijā viņš uzkāpa uz kāda militārā transportlīdzekļa, lai fotografētu no augšas ceļojums 90. gados , un, neraugoties uz veco skatītāju sieviešu protestiem, “fotografēja” no Ermitāžas logiem. Es viņam nejautāju, cik simtiem metru filmas viņš uzņēma, bet, spriežot pēc viņa arhīviem, daudz. Starp citu, arhīvi tiek uzturēti nevainojamā stāvoklī. Iespējams, ka tas ir vēl viens Ciolas panākumu noslēpums – viņa pedantisms, ar ko nākas samierināties sievai, divām meitām un dēlam, arī fotogrāfam, turpinot tēva un vectēva tradīcijas. Elio Ciola rūpīgums: viņš ir atgriezies Asīzī jau vairāk nekā 50 gadus un ir bijis īsts šīs viduslaiku pilsētas fotogrāfa hronists, jau daudzus gadus cildinot tās neaizmirstamo skaistumu.

– Veids, kā ir organizēta viņa dzīve?

– Dzīve ir vienkārša. Ar vispāratzītu noteikumu: pirmā uzmanība mājā, pie galda, tiek pievērsta viesim, pēc tam patriarham un pēc tam visiem pārējiem. Tā ir vienkārša shēma, kas darbojas, un neviens nevēlas to mainīt. Čiolas dzīvo pieticīgu, tīru un sakoptu dzīvi. Nelielo māju ieskauj neliels dārzs ar dažiem kokiem, kas kaut kādā veidā atgādina Japānu. Māja ir piepildīta ar Elio Ciola un visas viņa ģimenes laipnību. No viņa fotogrāfijām staro laipnība.

– Viņa grāmatas?

– Viņš ir publicējis daudzas grāmatas un fotoalbumus. Ne visas esmu redzējis, bet daudzas no tām ir ieguvušas augstas balvas grāmatu izstādēs. Grāmata, kas veltīta neoreālisma periodam Ciolas daiļradē, tika izpirkta vienā mirklī un tagad ir bibliogrāfisks retums.

Via Portica-Assisi, 1958

Via Portica, Asīzī, 1958

La Nonna Miuta, Casarsa 1954

Vecmāmiņa Miuta, Casarsa 1954

San Pietro-Roma 1955

Svētā Pētera bazilika, Roma 1955

Mezzogiorno a Chioggia-Chioggia 1959

Pēcpusdiena Kiodžā, Kiodža, 1959 gads

Ragazzi a Cimolais, 1958. gads

Zēni Cimola, 1958

Paesaggio Evanescente, Assisi, 2009

Izzūdošā ainava, Asīzes, 2009

Prima Del Temporale, 1963

Pirms vētras, 1963

In Attesa Della Processione, Venēcija 1955

Gaidot procesiju, Venēcija, 1955. gads

Laguna di Grado 1970

Laguna Grado, 1970

Eur-Roma 1955

Roma, Itālija 1955

Giovani a S Daniele-S Daniele del Friuli,1957.

Visas tiesības aizsargātas Elio Ciol