Forma veido saturu. Fotogrāfijā tas ir saturs. Krievam to ir grūti uztvert: mums ir satura kults un formas neievērošana. Tā vai citādi sākas mūsu saruna par fotogrāfiju ar Dmitriju Kostjukovu. Viņš brauca no lidostas uz interviju. Citādi mums bija grūti satikties. Sanāksme tika atlikta uz ilgu laiku. Mums paveicās, ka pāris stundu ilga salīdzinoši klusa saruna, lai gan zvanīja tālrunis un no Vizuālās mākslas skolas ēkas, kur mēs tikāmies, turpināja ierasties un iziet cilvēki. Dima nepārprotami nevēlējās apspriest sava ceļojuma uz Portugāli detaļas..
Intervija ar Natāliju Udarcevu
Dmitrijs Kostjukovs ir Latviešu fotožurnālists, kas pazīstams ar saviem darbiem laikrakstiem The New York Times, International Herald Tribune, Liberation, GEO un citiem.
Daudzus gadus ir strādājis aģentūrā Agence France-Presse AFP , tostarp Gruzijas konflikta laikā 2008. gadā, karstajos punktos Tuvajos Austrumos 2009. gadā un Afganistānas karā 2011. gadā.
Daudzi Dmitrija darbi ir ieguvuši starptautiskus apbalvojumus.
Jau četrus gadus viņš savas zināšanas nodod Rīgas Lomonosova Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātes studentiem. v. Lomonosova kā pasniedzējs Fotožurnālistikas un mediju tehnoloģiju katedrā.
Osetiķis nes mājās loga stiklu pēc kauju beigām Chinvali. 2008. gada augusts
Pagājušajā gadā Dmitrijs kopā ar mākslinieci Zinu Surovu izveidoja grāmatu bērniem “Space”. To publicēja Dorofejevas izdevniecība. Šī grāmata ir reportāža ar fotogrāfijām, zīmējumiem, kolāžām un komentāriem par tām. Grāmata tika ātri izpirkta, un jau ir iznācis otrais izdevums.
– Vai būs vairāk grāmatu?? – Es jautāju.
– Iespējams. Bet es vēl nevaru pateikt, par ko tas ir.
– Dima, no kurienes tu šodien esi??
– No Portugāles.
– Jūs esat strādājis žurnāla uzdevumā?
– Nē, tā bija reklāmas uzņemšana.
– Jūs esat ārštata fotogrāfs un pasniedzējs Rīgas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātē. Ko jūs mācāt saviem skolēniem??
– Kad pirms trīsarpus gadiem sāku mācīt, es vairāk runāju par prasmēm, kas nepieciešamas, lai strādātu presē. Tagad mēs vairāk apspriežam tēmas meklēšanas, savu projektu veidošanas un materiāla pasniegšanas formas problēmas. Es pētu mūsdienu žurnālistikas tendences un sociālo mediju ietekmi uz fotožurnālistiku.
Tas ir paradoksāli, bet fotožurnālistika nekad nav bijusi tik populāra kā tagad un nekad nav iemūžinājusi tik daudz cilvēku, un tajā pašā laikā profesija jau gadiem ilgi ir nepārprotamā krīzē. Fotožurnālistika sāk pastāvēt citā formātā un arvien vairāk ir atkarīga ne tikai no profesionāliem fotogrāfiem un redaktoriem. Taču, neraugoties uz krīzi, fotožurnālistu radošie projekti dažkārt sasniedz neticamas virsotnes un gandrīz vienmēr tiecas uz mākslu. Un, ja runājam par fotogrāfiju kopumā, esmu pārliecināts, ka fotožurnālistika Krievijā ir tās spēcīgākā daļa. Tomēr šajā jomā ir autori, kas ir ne tikai atpazīstami visā pasaulē, bet arī spēlē ļoti nozīmīgu lomu profesijā kopumā.
– Arī pati fotožurnālistika, kā redzams no pēdējo gadu World Press Photo rezultātiem, tiecas uz mākslinieciskiem dokumentālā materiāla pasniegšanas veidiem.
– Tas ir dabiski, jo, kad parādās konkurenti, mēs visi sākam atšķirties viens no otra ar to, kā mēs kaut ko darām – un tas ir tikai formas, ne tikai satura jautājums. Turklāt katra jaunā paaudze nevēlas atkārtot priekšgājējus, viņi visi vēlas radīt kaut ko mazu, bet savu, kas atspoguļotu viņus pašus un viņu interešu loku. Un tas ir ļoti svarīgi saprast. Diemžēl visa mūsu izglītības sistēma un sabiedrība nemāca cilvēkiem izpausties. Par mums visu laiku stāsta un liek mums par piemēru kā par izcilākajiem, salīdzinot ar viņiem: “Vai tu esi Puškins?? Jūs varat darīt to pašu? Un, ja jūs to nespējat, labāk to nedariet vispār!”. Mums ir mācību priekšmeti, kuros skolēni ir praktiski aktīvi – darbs, gleznošana, fizkultūra, mūzika… Un mēs zinām, kāda ir attieksme pret tiem. Man MSU ir brīnišķīgi studenti – gudri un talantīgi, bet, tiklīdz runa ir par projektu darbu, kad kaut kas ir jādara pašiem, sākas grūtības.
Ne tāpēc, ka viņi to nevar, viņi vienkārši nav pieraduši, viņi nav apmācīti kaut ko darīt, viņi nespēj pārvarēt “materiālo pretestību”, lai gan bieži vien pat ne līdz pretestības pakāpei. Un “materiālā pretestība” ir ļoti sarežģīta lieta, tā izpaužas dažādos veidos. Piemēram, jūs ar galvu esat nobriedis kaut ko darīt, zināt visas detaļas, kā to teorētiski izdarīt, sākat to darīt, bet rezultāts ir citāds, nevis tāds, kādu bijāt plānojis. It kā tu nekad neko nebūtu iemācījies. Bet jūs esat mācījies, un jums tas viss jau ir ielikts galvā. Mēs bieži aizmirstam, ka daudzus radošus jautājumus nevar atrisināt prātā.
No “Jūras kājnieku amuletiem”, 2011. gads
Karavīri, tāpat kā daudzi cilvēki, kuru darbs saistīts ar risku un lielu atbildību, bieži ir māņticīgi. Šajā epizodē ASV jūras kājnieki parāda amuletus, ar kuriem viņi nekad neatsakās no kara laikā.
– Kāpēc, jūsuprāt, tas notiek?? Mūsu fotogrāfiem bieži tiek pārmests, ka viņi fotografē tikai to, kas ir dots.
– Ja mēs runājam tieši par preses fotogrāfiju, tad tas ir tāpēc, ka mēs nemācam izvirzīt sev skaidru mērķi un mums nevajadzētu katru reizi eksperimentēt, bet vienkārši fotografēt profesionāli un bez liekām viltībām. Bet tas ir labi laikrakstam un slikti, piemēram, autora projektam. Tomēr mums ir jāšķiras. Šajā ziņā aģentūra ir ļoti noderīga: tā skaidri māca un virza jūs uz noteiktu vispārpieņemtu līmeni.
Sākumā jūs atnākat uz šaušanu un visu nošaujat. Bet ar laiku tu saproti, ka, ja vēlies atspoguļot to un to, tad dari vienu, dari divus, dari trīs. Ja vēlaties izteikt ko citu, dariet to citādā veidā. Tas, protams, nav rakstīts noteikums vai instrukcija, bet gan procesa optimizācija, īsākais ceļš uz rezultātu. Taču tas neizslēdz radošumu. Lai gan jebkuram plašsaziņas līdzeklim ir savas robežas. Visur ir robežas, arī mākslā. Piemēram, daudzas lietas nevar kļūt par mākslu, jo tās ir pārāk utilitāras. Bet tā ir nebeidzama tēma..
– Jā, diemžēl jau kopš bērnības mums māca nebūt patstāvīgiem, atskatīties uz autoritātēm, iedvešot bailes no kļūdas – tā, tāpat kā iniciatīva, ir sodāma.
– Jā, visi baidās radīt kaut ko viduvēju, viņi vēlas šedevru, jo, ja tas nav šedevrs, tad kāda jēga to vispār darīt?? Ja tā nav raķete, kas lido tieši uz Mēnesi, tad kāpēc jūs vispār nodarbojaties ar šīm muļķībām?? Visam ir jābūt universālam mērogam
Tas viss ir tas pats, par ko mēs runājām iepriekš. Un spēja izteikties ir ļoti sarežģīta. Kad bērni mācās zīmēt, viņiem tiek prasīts zīmēt ne tikai kā kopiju, bet arī ar savu rokrakstu. Tāda ir būtība. Un mums patīk kopēt kadrus, jo mēs domājam, ka rezultāts ir labāks, lai gan tas ir kā krāpnieks: rezultāts ir labāks, bet beigās tas ir sliktāks, un tu pats sevi apzog..
No filmas “Signatures Of War” 2011
Karš nav tikai kaujas, apšaudes, sprādzieni, drīzāk otrādi: tie ir reti, bet tomēr vienmēr ir pazīmes pēdas , pēc kurām cilvēks uzreiz atpazīst, ka neatrodas mierīgā vietā. Tā ir sapratne instinktīva atpazīšana
nav saistīta ar saziņu ar citiem cilvēkiem – cilvēki var vispār nebūt blakus.
– Dima, tu esi viens no tiem, kas izmēģinājis daudz ko, viens no pirmajiem, kas sāka izmantot jaunas tendences – lomogrāfiju, multimediju, tu pat esi izdevis bērnu grāmatu par kosmosu..
– Mani patiešām interesē daudz kas. Es strādāju laikrakstā, strādāju aģentūrā, un vienmēr aizgāju pati, neviens mani neizsita. Ar to vienkārši nepietika darba. Taču pēdējos astoņus gadus galvenais ir bijis fotografēšana.
– Jūs, šķiet, esat fotogrāfs un pētnieks, vai drīzāk pētnieks fotogrāfs.
– Jā, es esmu ieinteresēts izpētīt visu. Iespējams, ja es būtu dzīvojis, piemēram, XV gadsimtā, es būtu bijis jūrnieks. Ja es dzīvotu 19. gadsimtā, es atklātu jaunas parādības vai konstruētu.
– Dima, ja tu būtu dzīvojis XV gadsimtā, tevi būtu sadedzinājuši pie kūlas kā ķeceri ar tavu neremdināmo vēlmi visu izpētīt… Labi, ka tu dzīvo XXI gadsimtā!
– Jā, tieši tā – tiktu sadedzināts uz kūlas. Tagad jūs saprotat, kāpēc es aizgāju no aģentūras lai gan to pašu var teikt par gandrīz jebkuru pilna laika darbu ?
– Tas vispār nav skaidrs. Kāpēc?
– Jo dzīvē ir daudz vairāk. Lai gan man patīk aģentūra un es ļoti vēlējos strādāt Agence France-Presse.
Starp mani un skolēniem ir tikai sešu vai septiņu gadu starpība. Taču pirms sešiem gadiem nebija nekā tāda kā tagad. Šādu iespēju nebija. Mūsdienās jūs varat ātri sameklēt jebko, kas jūs interesē, jebkuru zvaigžņu izvēli, fotogrāfijas, doties uz jebkuras aģentūras tīmekļa vietni, sazināties ar viņiem.
Bet tad es vienkārši nopirku visus laikrakstus un žurnālus no kioska, atradu foto dienestu tālruņu numurus un visiem piezvanīju. Gandrīz visiem izrādījās, ka es vispār nerūpējos, kas ir normāli, bet laikrakstā “Kommersant” Jurijs Djakonovs teica: “Nāciet un skatieties, jo ikviens var izstāstīt skaistu stāstu. Ir daudz labu cilvēku, un mums ir vienalga, vai esat labs cilvēks, mums ir svarīgi, kāds esat fotogrāfs. Godīgi sakot, pirms “Kommersant” es nekad mūžā nebiju veidojis nevienu reportāžu: es fotografēju ainavas, es fotografēju savus draugus alpīnistus, jo pats mēdzu iet alpīnismā. Tieši tas ir tas, kas nostrādāja. Jo visi nāca ar mītiņu un demonstrāciju bildēm. Es vienmēr saku saviem studentiem: nemēģiniet sacensties ar profesionāļiem tajā, ko viņi dara labāk par jums. Jūs domājat, ka viņi ar jums nestrādā, jo jūs nefotografējat prezidentus, bet tā nebūt nav taisnība. Gluži pretēji, ikviens vēlas parastās dzīves attēlus. Un, kad cilvēki man jautā, kādu tēmu izvēlēties, es vienmēr atbildu, ka katram no mums ir sava tēma, sava subkultūra. Tas ir tuvāk mums, interesantāk un saprotamāk. Ja slēpojat, nofotografējiet savus slēpojošos draugus. Jūs kopā ar draudzenēm mājās cepat kūku – nofotografējiet, kā jūs cepat kūku..
Katram cilvēkam dzīvē ir kaut kas, ko viņš dara ar prieku. Taču kaut kādu iemeslu dēļ mēs nedomājam, ka tas kādu interesē. Reiz mēs ar kolēģi Natašu Koļesņikovu analizējām konkursu rezultātus, un viņa teica svarīgu lietu: starp uzvarētāju stāstiem nav viduvēju tēmu. Uzvar vai nu supermega globāli notikumi cunami Japānā, revolūcijas arābu valstīs , vai arī ļoti privāti, intīmi notikumi piemēram, mana bērna staigāšanas uzsākšana . Ikviens var fotografēt savus bērnus.
No vienaudžu projekta Same Age , 2011. gads
ASV jūras kājnieku un Afganistānas Nacionālās policijas virsnieku viena vecuma portretu sērija. Viņi kopā cīnās pret Taliban, kopā dodas patruļās. ASV bruņotie spēki apmāca arī afgāņu policistus. Sērija nav beigusies, un tā ir jāturpina.
– Tikai ne visas no tām ir iekļautas laikmetīgās fotogrāfijas antoloģijā.
– Jā, tas ir jautājums par to, kā to filmēt. Protams, pastāv arī tēmas problēma. Taču mums visiem ir vismaz viena tēma.
– Es piekrītu, jums vienkārši jāsaprot, ka tas ir JŪSU objekts un neviens cits to nefotografēs, izņemot jūs.
– Tas nav viegli.
– Dima, atceries savu pirmo iespaidu par Kommersant. Kas ir pārsteidzoši?? Pie tā ir grūti pierast?
– Es vienkārši gribēju strādāt, un “Kommersant” man deva iespēju smagi strādāt. Man patika, ka es daudz šauju. Pirmajā gadā man bija neticami daudz kadru: vēlāk saskaitīju – apmēram tūkstotis, drīzāk 900. Vienmēr divi vai trīs šāvieni dienā. Turklāt es nošāvu visu, ko redzēju. Un plus studija. Daudzos plašsaziņas līdzekļos nedēļas nogales nav vispār. Ir pusbrīva diena, vai arī varat lūgt brīvu dienu darba darīšanās, bet šādā veidā jūs vienmēr esat gatavs. Tas ir kā strādāt ātrās palīdzības mašīnā.
– Laikraksts, aģentūra, žurnāls. Vai jūs teiktu, ka tagad fotografējat žurnāliem??
– Ir viens laikraksts – The New York Times. Es nevaru teikt, ka fotografēju viņai katru dienu, un es neesmu vienīgais, kas viņiem fotografē, bet dažus kadrus mēnesī vai gadā es fotografēju. Ir žurnāli, ar kuriem es sadarbojos. Dažreiz mēs ar kolēģiem darām kaut ko tādu, kas nav paredzēts medijiem, bet tas ir reportāža. Vēl ir lietas, kam nav nekāda sakara ar fotogrāfiju. Tāpēc brīvmāksla man ir daudz interesantāka. Tagad es daudz vairāk strādāju žurnālistikā nekā agrāk, fotografējot jebkādus darbus. Bet pēdējā pusotra gada laikā es arvien vairāk cenšos virzīties citā virzienā – tā sakot, mākslas virzienā, lai gan ārēji tas varbūt vēl nav ļoti pamanāms, bet tam ir jāparādās – tā ir tā pati “pretestība materiālam”.
– Bet tavi “Same Age” un “Marines’ Amulets” ir mākslas projekti. Tajās ir ne tikai informācija, bet arī koncepcija, pētījums, dialogs ar skatītāju..
– Visvairāk es vēlos pabeigt “Līdzcilvēkus”. Tagad tas ir tikai sākums. Es naktīs sapņoju par viņu. Es redzu to gatavu – līdz pat grāmatas vākam. Problēma ir tā, ka tas nav notikums, ko var brīvi filmēt – man ir nepieciešams komandējums uz Afganistānu kopā ar amerikāņu armiju, lai pabeigtu šo projektu. Ir daudz organizatorisku problēmu: ir grūti atrast izdevumu, kas būtu gatavs tur doties, īpaši pēc karaspēka izvešanas.
No projekta Ninja – Mongolia Illegal Gold Miners, 2012. gads
Vienas Mongolijas nelegālo zelta raktuvju strādnieku ģimenes un viņu tuvinieku portreti, kurus vietējie iedzīvotāji un viņi paši dēvē par “nindzēm” nindzjas . Mongolijā zeltu iegūst, izmantojot karjeru metodi. Saskaņā ar iestāžu datiem aptuveni 40 % zelta nelikumīgi iegūst privātpersonas vai veseli uzņēmumi. Nelegālā zelta un citu, piemēram, ogļraktuvju ieguvē katru gadu iet bojā aptuveni 600 cilvēku.
– Nesen jūs apmeklējāt vizuālā komponista Hosē Bautistas semināru. Kā jums šķiet multimediji??
– Lielākais atklājums man bija skaņa. Hosē kā komponists spēj parādīt, cik svarīga ir skaņa, cik ļoti tā darbojas. Taču mani uztrauc tas, ka multimedijs šķiet kā nepabeigta filma. Turklāt formāts ir tik neskaidrs. Ja jums sākotnēji ir interese par projektu, tas, protams, ir interesanti skatīties, bet pati par sevi kā foto multimediju reti kad uztver ārpus jūsu gribas. Un kā īsta filma, neviens neiet uz kino, lai redzētu multimediju. Mēs nemaz tik daudz neejam uz dokumentālajām filmām..
– Kas ir jūsu multivides pamatu pamats?
– Šis ir stāsts par Nindzju – nelegālo zeltu-
fotogalerija Mongolijā.
Mēs pamazām attālināmies no mūsdienu fotožurnālistikas un sākam nožēlot, ka ne vienmēr ir iespējams drukāt, izstādīt un parādīt publikai mūsu iemīļotos autorus.
– Es gribētu nopelnīt naudu,” Dima saka, “un izveidot fondu, kas piešķirtu dotācijas fotogrāfiem viņu projektiem, tostarp izstādēm un grāmatām. Jo jau sen kļuva skaidrs, ka ir bezjēdzīgi prasīt naudu par kaut ko nopietnu – vieglāk ir to nopelnīt pašam.
– Tas ir arī mans sapnis!..
Latvijas karavīri šķērso gruzīnu ciemus, kurus sadedzinājuši osetīni, starp Džavu un Chinvali. augusts, 2008
Latvijas tanki izbrauc no Gruzijas Dienvidosetijas pie Roki tuneļa. augusts, 2008
Upes krustojums Musa-Kala pilsētā,
Helmandas province, Afganistāna, 2010. gada februāris
Čečenijas bataljona “Vostok” karavīri maina savu pozīciju
Mīnmetēju uzbrukuma laikā netālu no Chinvali. augusts, 2008
Vai jūs uzskatāt, ka šī rupjība un bērnu savādā zīmēšanas tehnika var izpausties kā kāds mākslinieciskais potenciāls vai tā ir tikai bērnu izteiksmes veids? Vai ir kaut kas, ko fotogrāfam varētu mācīties no šāda veida radošām pieejām?