80. gadu beigās šaurformāta kameru tehnoloģija bija sasniegusi savu augstāko līmeni: AE kamera, pareiza zibspuldze, ātra filmas pārtinšana, augsta materiālu gaismas jutība – viss jau bija pieejams. Un manuālā fokusēšana bija vienīgais klasiskās, no rokas pārnēsājamās fotografēšanas priekšpostenis, kuru nebija iespējams iekarot. Taču 1989. gadā uzņēmums Canon izlaida profesionālu kameru Canon EOS-1, kas ir saderīga ar Canon EF tipa objektīvu stiprinājumu. elektrofokuss , un elektrofokuss uzreiz kļuva par profesionāļu standarta darba metodi.
Pateicamies RIA Novosti par fotogrāfiju nodrošināšanu.
1. Grigorijs Sisojevs/RIA Novosti
Jeļena Isinbajeva, kura Londonas olimpiskajās spēlēs izcīnīja bronzas medaļu, kārtslēkšanas finālā.
Šķiet, ka fotogrāfam vairs nebija jānosaka ekspozīcija, un bija iespējams fotografēt sarežģītos gaismas apstākļos, neuztraucoties par fokusēšanu. Visbeidzot, tas var domāt tikai par kadra kompozīciju un tā māksliniecisko vērtību. Taču tā nenotika: tas, kas izskatījās pēc virsotnes, bija tikai pāreja. Fotožurnālistika un arī sporta žurnālistika bija tālu no sporta žurnālistikas. Parasti fotogrāfs pats atnesa filmas uz redakciju – vai nu vakarā, vai nākamajā dienā, vai komandējuma beigās. Laiks nemitīgi paātrinājās, un fotogrāfijai bija jāpaspēj to panākt.
Fotogrāfs Aleksandrs Nemenovs fotografē ar Hasselblad Dixel 2000 90. gadi . Dixel bija viena no pirmajām ierīcēm, kas digitalizēja filmas un nosūtīja informāciju cilvēkiem. Lai to izdarītu, to vajadzēja pieslēgt parastam fiksētajam tālrunim, jo tolaik, 90. gadu sākumā, vēl nebija ne klēpjdatoru, ne interneta un mobilie sakari bija tikko parādījušies.
2. Arhīva foto
Aleksandra Nemenova
Digitālās baumas
Andrejs Želnovs, toreizējais APN sporta redaktors, atceras, ka pirmo reizi par digitālo fotogrāfiju viņš dzirdēja 1990. gadā. Tas bija tā: viens no APN galvenās redakcijas vadītājiem, atgriežoties no ceļojuma uz Ņujorku, stāstīja par kamerām, “kas sūta fotoattēlu uzreiz uz redaktora galdu”. Mēs pat nevarējām iedomāties kaut ko tādu. Atceros, ka domāju: “Kad mums būs kaut kas tāds?.
Patiesībā pasaule jau ilgāku laiku domā par digitālo attēlveidošanu. AFP to pirmo reizi izmēģināja Kalgari olimpiskajās spēlēs 1988. gadā. Taču PSRS nebija stingras nepieciešamības pēc tūlītējas fotogrāfiju pārsūtīšanas: laikraksti viegli publicēja fotogrāfijas no iepriekšējās dienas un patiešām svarīgu notikumu gadījumā izmantoja “momentuzņēmumus” no arhīviem.
Izņēmums bija ziņu aģentūra Novosti. Tās uzdevums bija izplatīt informāciju par PSRS ārvalstīs, tāpēc tai vienmēr bija jāstrādā ar pasaulē modernākajām tehnoloģijām. Dixel jau 1991. gada sākumā bija bilžu telpā – tā gada augusta notikumi tika pārsūtīti šādā veidā. Praktiski tajā pašā laikā, kad APN, arī ārvalstu aģentūru Rīgas biroji AFP, Reuters, AP sāka izmantot ātru fotogrāfiju pārraidi.
3. Grigorijs Sisojevs/RIA Novosti
2012. gada Londonas olimpisko spēļu zelta medaļas ieguvēja Alija Mustafina izpilda vingrošanas vingrinājumu kvalifikācijas vingrinājumā sievietēm Londonas 2012. gada olimpiskajās spēlēs.
Vagons un neliels fototehnikas ratiņš
Pasaulē nav skumjāka stāsta par tualetes podiņu… A. Nemenov
1991. gads mūsu valstij bija nozīmīgs. Taču tas bija ļoti svarīgi arī sporta fotogrāfijai. Tas bija 1991. gada augustā, praktiski vienlaikus ar notikumiem Maskavā, kad tika dibināts valsts otrais sporta dienas laikraksts.
Tagad tas var šķist dīvaini, bet PSRS bija tikai viens sporta dienas izdevums – “Padomju sports”. Laikraksta milzīgais tirāžas apjoms un konkurences trūkums ir padarījis to par ekskluzivitātes ķīlnieku. Taču tieši padomju Sporta dzīlēs tika dibināts jauns sporta laikraksts Sport-Express.
Lūk, ko par to raksta Kommersant Nr. 027 no 08 .07.1991, autors Jurijs Vasiļjevs :
Žurnālisti ir atklājuši jaunu sporta veidu
Laikraksta “Padomju sports” vadošo žurnālistu grupa 1. jūlijā iesniedza atlūgumus. Aizbraucot viņi paziņoja, ka dažas dienas pirms “šķelšanās” viņiem izdevies reģistrēt alternatīvu laikrakstu Sport-Express.
Viens no iespējamajiem konflikta iemesliem šo versiju atbalstīja paši Sport-Express dibinātāji ir atšķirīgā pieeja radošumam starp galveno redaktoru un dažiem laikraksta darbiniekiem. Kudrjavcevs, kurš ir absolvējis Sociālo zinātņu akadēmiju pie KPFSR Centrālās komitejas un strādājis par pasniedzēju KPFSR Centrālajā komitejā, ievēro partijas preses stilu. Tādēļ daudzie politiskie jautājumi un trīs “veselīga dzīvesveida” sloksnes nedēļā.
Valērijs Kudrjavcevs sacīja laikrakstam Kommersant, ka viņš netic, ka nesovjetiskais Sports var konkurēt ar Padomju Sportu. Vladimirs Kučmijevs uzskata pretējo.
Jaunā sporta laikraksta ideoloģija bija notikumiem bagāta un mūsdienīga. Fotogrāfijas gadījumā tas nozīmēja, ka vakara attēlam bija jābūt rīta numurā. Šāda prakse laikrakstam nebija lēta: lielākā daļa sporta spēļu sākās, kad laikraksti jau bija abonēti. Un kavēšanās ar izdevuma piegādi izmaksāja dārgi: tā laika tipogrāfijas kompleksi nodarbojās ne tikai ar drukāšanu, bet arī ar izplatīšanu. Tas, ka nokavējāt un jūsu izdevums no rīta nenonāca pie lasītājiem, bija nenozīmīgi.
Taču šis noteikums vissmagāk skāra fotogrāfus: pat tad, ja jūs jau iepriekš zinājāt, ka viņi tiks aizturēti “ieslodzīti cietumā” , fotogrāfam bija maz laika, lai. Un ideālā gadījumā jums vajadzētu nosūtīt fotoattēlu bez “stādīšanas” telpā.
4. Vladimirs Astapkovičs/RIA Novosti
Latvijas bokseris Deniss Ļebedevs cīņā par Pasaules Boksa asociācijas WBA pasaules čempiona titulu smagsvaru kategorijā pret Gijermo Džonsu no Panamas.
Šis periods – pirms portatīvajiem datoriem, profesionālajām digitālajām kamerām un interneta – bija viens no sarežģītākajiem. Tā laika sporta fotogrāfi bija augstākās klases profesionāļi, kas lieliski pārzināja ne tikai fotografēšanu, sportu, žurnālistiku, bet arī elektroniku un komunikāciju.
Aleksandrs Vilfs atceras: “Piemēram, es biju ceļā uz spēli Tulā Tulas Arsenal FC bija viens no pirmajiem, kas “nopirka” brazīliešu spēlētājus . Pirmkārt, man līdzi bija ļoti daudz kastu: ne tikai fotoiekārtas, bet arī mini filmu attīstīšanas laboratorija un skenēšanas iekārtas. Man ir tikai 15 minūtes uz pašu spēli – pēc tam man jādodas uz viesnīcu. Es tur attīstīju filmu, izžāvēju to ar viesnīcas fēnu, ieskenēju – un pārsūtīju to, izmantojot viesnīcas telefonu, analogo savienojumu, atverot kastīti ar vadiem aiz naktsgaldiņa.”.
Jaunajos apstākļos fotogrāfam praktiski nav laika ne tikai fotografēt, bet arī redzēt svarīgākos spēles momentus tie reti notiek pirmajās 15 minūtēs . Tātad, no vienas puses, ir samazinājies spožo kadru skaits. No otras puses, fotogrāfs tika izslēgts no fotogrāfiju atlases un rediģēšanas. Un redakcijas redaktoru interesēja tikai viena lieta: pēc iespējas ātrāk piegādāt pirmo iesūtīto fotoattēlu.
5. Aleksejs Kudenko/RIA Novosti
ASV hokejists Pols Stastnijs pa kreisi svin vārtu guvumu Pasaules hokeja čempionāta ceturtdaļfināla spēlē starp Latvijas un ASV izlasēm.
Tā rezultātā lielākā daļa 90. gadu sporta fotogrāfiju bija ļoti paviršas un bieži vien neglītas kompozīcijas ziņā. Vienkārši no tā brīža sporta fotogrāfijas žurnālistikā ātrums un notikumu vērienīgums kļuva tikpat svarīgs kā mākslas daļa. Un, ja nav iespējams nodrošināt abus vienlaicīgi, priekšroka tiek dota ātrumam.
Tajā pašā laikā sacensība par notikumiem ir mainījusi attieksmi pret sporta fotogrāfiju kopumā un, konkrētāk, pret tās objektiem. Un, ja agrāk bija labi ievietot “arhīva” attēlu, tad tagad labāk ir ievietot vismaz kādu, bet svaigu attēlu. Tas ietekmēja to, kā fotogrāfi sāka fotografēt: ja agrāk viņi centās uzņemt pēc iespējas vispārīgākus attēlus, tad tagad svarīgāk bija uzņemt attēlus ar skaidru saistību ar konkrētu notikumu.
Glābšana, kas izvērtās par gandrīz katastrofu
Pirmais sporta pasākums, kurā tika izmantotas digitālās fotokameras, bija FIFA Pasaules kauss Francijā 1998. gadā. Tā bija Kodak DCS 520 divu megapikseļu kamera, kas izstrādāta sadarbībā ar Canon. Digitālās tehnoloģijas reāli sāka izmantot tikai 2000. gados, 2004. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs. Taču arī tolaik fotogrāfi bieži izmantoja divas kameras: digitālo – steidzamām vajadzībām un filmu – “arhivēšanai”, jo krāsu atveides un attēla kvalitātes ziņā digitālā kamera joprojām ievērojami atpaliek no filmas.
Želnovs atceras: “Labi atceros, kad pirmo reizi ieraudzīju digitālo attēlu: mani pārsteidza, cik tas ir zīmēts. Viss ir skaidrs un ass, bet nav dziļuma, nav skaistuma kā filmā.
Aleksandrs Vilfs: “Reiz mēs ar Sašu Fedortu devāmies uz “Rotor” un “Bordeaux” spēli 1995 . Mēs nosūtījām 2 kartes no turienes. Pirmo Saša sūtīja 40 minūtes, kamēr es stāvēju pie reģistratūras ar naudas paciņu, argumentējot reģistratorei, ka mūs nedrīkst atslēgt un mēs varam samaksāt par neprātīgi dārgo zvanu: “Jūs jau pusstundu veicat tālsarunu no Frankfurtes, tas ir pārāk dārgi, ļaujiet man jūs atslēgt, lai es gadījumā, acīmredzot, kaut kas iesaldēja!”. Un viņi paši paņēma trešo kārti, “piezvanot” mums – to varēja izdarīt arī šādā veidā nodot EPA . Tad nodot 3 kartes – ceļojums atmaksājās! Ātrums bija neliels. Un laikrakstam vairs nebija vajadzīgi nekādi kadri.”
7. Aleksandrs Vilfs/RIA Novosti
Ķīnas sportiste Sjučens Huanga Xucheng Huang , sudraba medaļas ieguvēja sinhronā peldējuma tehniskajā programmā FINA pasaules čempionātā Barselonā.
6. Iļja Pitāļejevs/RIA Novosti
Felīša Džonsone ASV šaušanas sacensībās sievietēm 27. Vasaras Universiādē Kazaņā.
Internets un mobilie sakari pakāpeniski attīstās, un tagad fotogrāfi var sūtīt attēlus tieši no lauka, izmantojot mobilos tālruņus, lai piekļūtu tīmeklim. Vienlaikus tiek laista klajā pirmā augstas kvalitātes digitālā spoguļkamerā par pieņemamu cenu – Canon EOS 5D ar 12,7 megapikseļiem.
Šķiet, ir pienācis brīdis, kad fotogrāfs var domāt par radošumu! Taču atkal ir mainījušies apstākļi: fotografēšanas tehnika un fotoattēlu pārraides metodes kļūst daudz vienkāršākas un pieejamākas. Profesijā iesaistās liels skaits entuziastisku amatieru sportā vai fotogrāfijā – tam vairs nav nozīmes . Viņiem atsevišķs kadrs nav tik vērtīgs kā “vecās skolas” fotogrāfiem, un fotogrāfijas ir nolietotas. Ja agrāk autors precīzi zināja, kuru no 36 kadriem viņš sūtīs uz kuru izdevumu, tad mūsdienās iesācēji ir gatavi visu savu zibatmiņu bez jebkādas atlases iemest bilžu redaktora datorā – “jūs izvēlaties, kas jums vajadzīgs”.
Situācijā, kad ir tik daudz fotogrāfu, ir radies liels skaits līdzīgu, gandrīz identisku fotogrāfiju sportā visi fotografē vienu un to pašu notikumu no vienas vietas . Tāpēc tagad, fotografējot sacensībās, ir tik plaši izplatīti tehniskie jauninājumi: piekarināmas kameras, zemūdens kameras, robotika, radio vadība – tie ļauj fotografēt no nestandarta vietām. Taču balstiekārta vai radio vadība nav nekas vairāk kā tehnisks triks. Piemēram, “zivs acs” objektīvs, ko pirmo reizi sporta fotogrāfijā izmantoja Ļevs Borodulins. Jā, tas sniedz fotogrāfiem jaunu skatījumu uz to, kā veidot un izskaidrot stāstu. Taču vissvarīgākais ir tieši stāsts, uzņemšanas brīdis.
8. Aleksejs Filippovs/RIA Novosti
Kanādas un Serbijas basketbolisti vīriešu basketbola mačā par bronzas medaļām XXVII Pasaules Vasaras Universiādē 2013 Kazaņā.
9. Iļja Pitāļejevs/RIA Novosti
Vieglatlēti sieviešu 3000 m skrējienā ar šķēršļiem pasaules čempionātā vieglatlētikā Maskavā.
Un šeit ir vēl viens 20. gadsimta beigu jauninājums – interneta ziņu vietņu attīstība. Pēkšņi izrādījās, ka lietotāji ir ļoti ieinteresēti apskatīt daudzus sporta pasākumu fotoattēlus, nevis lasīt garus analītiskus tekstus.
Aleksandrs Vilfs: “Tā kā mums biatlonā nav ko darīt, es ierosināju mūsu tehnologam Iļjuham: izveidosim fotogaleriju? Viņš: cik ātri jūs varat man tos nosūtīt?? Pēc aptuveni stundas? Es: ņemot vērā jūsu izmēru! – Es varu šaut starp sacīkstēm. Un Iļjuha sāka veidot galerijas. Pēc trim vai četrām dienām viņš man piezvanīja un teica: “Mums bija tikšanās par statistiku, un jūsu galerijas veidoja 60 procentus no laikraksta apmeklētības Jaungada laikā! Vēl 20 ir teksta materiāli jūsu galerijām. Un viss pārējais ir ziņas, transfēri, ziņojumi no futbola klubiem… Un tieši tad visi kļuva sūro seju…”
Ne tikai Sport-Express vadītāji, bet arī visi pārējie procesa dalībnieki bija pārsteigti: amatieri bija pārsteigti par to, cik viegli bija uzņemt fotogrāfiju, kas ne par matu neatpaliek no profesionāļu veikuma; profesionāļi bija pārsteigti par to, ka viņus pārsteidza jaunieši, kuri ne vienmēr zināja, kas ir slēdža ātrums un kas – diafragma; Bild redaktori bija pārsteigti par milzīgo attēlu apjomu un ātrumu, ar kādu viņiem bija jāatjaunina fotogalerija. Šķiet, ka šobrīd sporta fotogrāfijas vidējais līmenis ir krities. Bet tā tas tā nav. Tas, ko pieredzējis amatieris var izdarīt ar pusprofesionālu aprīkojumu, vēl pirms pāris gadiem bija neiedomājami virtuozākajiem profesionāļiem!
Bet tagad sporta fotogrāfijai ir daudz vairāk prasību: tai noteikti jābūt tehniski kvalitatīvai un interesantai, “garšīgai” kartei. Tāpat kā iepriekš, tam bija jābūt skaistam no kompozicionālā, koloristiskā un grafiskā viedokļa. Ir arī jauna attieksme pret fotogrāfijas objektu: tai jāilustrē vissvarīgākais mirklis visā pasākumā.
Citāts pēc Wilf O. Ar. Kučerenko: Futbola un hokeja nedēļas žurnāla galvenais redaktors :
“Foršs brīdis futbolā ir tad, kad tiek gūti vārti. Man patīk redzēt visu: vārtus, bumbu, tieši vārtus. Ja gūstat atbildes vārtus, man tie nav vajadzīgi, varat tos paturēt… Man ir vajadzīga karte, kad tiek gūti atbildes vārti, kad rezultāts ir neizšķirts. Jo tagad viņš ir noteicējs. Un, ja viņi pēc tam gūst trešos vārtus, tad man nav vajadzīgas šīs divas kartes – man ir vajadzīga trešā.”
Mūsdienās viss ir jānofilmē skaisti un tehniski – mūsdienu tehnoloģijas to ļauj. Jo tālāk, jo izsmalcinātāka un izsmalcinātāka kļūst sporta kompozīcija. Šobrīd praktiski nekas netraucē fotogrāfu radošumu ja neskaita līdzīgu fotogrāfu pūli, kas stāv apkārt .
Aleksandrs Vilfs: “Viss atgriežas pie Bresona, pie “izšķirošā mirkļa”, tikai reālā līmenī, reālajā dzīvē, nevis tādā, kādu viņš bija iecerējis. Sportā, kā izrādās, gandrīz nekas netiek fiksēts. Vēl gaidāms. Tagad ir vieglāk nofotografēt konkrētus mirkļus. Jūs VARAT tos nošaut, ja zināt, ko šaut. Un agrāk jūs varējāt tos paņemt nejauši – un to kvalitāte un nozīme nav nekas salīdzinājumā ar to, ko jūs varat izdarīt šodien.”
10. Foto: Grigorijs Sisojevs
Fotogrāfi fotografē Londonas olimpisko spēļu maratona skrējiena laikā.
Kāds ir lielākais digitālā testa secinājums šajā rakstā par 80.-90. gadiem un 21. gadsimta sākumu Latvijas sporta žurnālistikā?