Caur Nikona objektīvu: Putorona plato kopā ar Sergeju Gorškovu

Nikon un My Planet prezentē jaunu, galvu reibinošu projektu. Desmit slavenākie Latvijas fotogrāfi dodas meklēt elpu aizraujošākos Latvijas skatus.

Sergejs Gorškovs ir viens no labākajiem savvaļas dabas fotogrāfiem, daudzu starptautisku konkursu laureāts un prestižās Gada savvaļas dabas fotogrāfa balvas ieguvējs. 2014. gadā viņa fotogrāfijas reprezentēja Krieviju Soču olimpisko spēļu reklāmā. Gorškovs filmēja vairākos kontinentos, fotografējot pasaules bīstamākos dzīvniekus. Kopā ar Sergeju dosimies uz Putoronas plato, kas ir pēdējā ekspedīcija viņa fotoprojekta ietvaros šajā unikālajā vietā.

– Kā jūs sākāt savvaļas dabas fotogrāfa karjeru??

– Ar lāčiem viņi man pavēra durvis uz dabas fotogrāfiju, un es viņiem esmu par daudz ko pateicīgs, viņi ir mani skolotāji. Pēdējā laikā es par tiem daudz sapņoju. Es pamostos aukstā sviedrā, jo miegā man uzbruka lācis.

– Un realitātē, nevis sapņos, bija bīstamas situācijas?

– Protams, bija. Bet tie visi notika pēc principa “tu esi muļķis”. Manuprāt, lielāko daļu bīstamo situāciju savvaļā rada fotogrāfs, nevis dzīvnieks. Tas adrenalīns, kas rodas, ir apreibinošs. Jūs domājat tikai par to, lai uzņemtu šāvienu. Reiz es fotografēju lāci ūdenī, un viņš turpināja mani stumt caur objektīvu, it kā sakot: “Biedrs, atkāpies pusmetru”.

– Kādām īpašībām jāpiemīt savvaļas dabas fotogrāfam? Vai ir kāda profesionāla īpatnība?

– Panākumu atslēga ir iemācīties būt pacietīgam un gaidīt, fotografējot savvaļas dzīvniekus. Gaidīt ir māksla, gaidīt, kad parādīsies zvērs, gaidīt brīdi, gaidīt labus laika apstākļus, es pieradu gaidīt.

– Kā jūs atklājat Putorana plato, nevis tuvāko vietu?

– Šis piedzīvojumiem bagātais stāsts aizsākās pirms daudziem gadiem, kad fotografēju Vrangela salā. Un tie bija tādi nepatīkami, nepatīkami laikapstākļi. Mēs sēdējām un gaidījām, migla bija līdz pat zemei, nebija iespējams izkļūt no kabīnes. Lai pavadītu laiku, es pāršķirstīju žurnālu. Un tur bija raksts par Putoranas plato. Tā bija par ziemeļbriežu migrāciju, kur un kad tie migrē.

Un tad, atgriežoties mājās no Čukotkas, vienā brīdī es paskatījos pa lidmašīnas logu, un zem manis pavērās milzīgs balts plato, ko šķēla daudzi kanjoni. Daži no šiem kanjoniem bija pilni ar svina melnu ūdeni un sniegu virsū… Tā bija neprātīgi skaista, un es domāju par iespēju doties turp un īstenot kādu projektu.

-Jūsu projekts Putoranas plakankalnē ir par ūdenskritumiem. Kāpēc?

– Ne tikai ir grūti atrast atslēgu uz Putoranas plakankalnes! Putoranas plato galvenā apskates vieta ir daudzie ūdenskritumi. Neviens precīzi nezina, cik daudz ūdenskritumu ir Putoranas plakankalnē, turklāt nav iespējams tos visus saskaitīt – to ir tūkstošiem. Un tie visi ir atšķirīgi – daži krīt no plakankalnu virsotnēm, citi aizsprosto upju gultnes, citi slēpjas kanjonos. Kopā ar Latvijas Ģeogrāfijas biedrību es ierados šeit, ūdenskritumu zemē.

Ūdenskritumu fotografēšana kļūst par manu projekta galveno fokusu, taču es nevaru savas dzīves laikā nofotografēt visus Putoranas plato ūdenskritumus. Es sapratu, ka kanjoni, ūdenskritumi un plato ezeri vien neatklās Putoranas skaistumu pilnībā, tas būs vienmuļi un garlaicīgi, un nebūs pilnīgs Putoranas attēls. Tāpēc pie pirmās izdevības es nofotografēju savvaļas dzīvniekus uz plakankalnes: briedis iet gar Putoranu, un es gribu parādīt, kā tas iet, ko viņš redz savā ceļā, ko sastop, kā šķērso upes un pārvar kalnus, kā bēg no vilka, kur un kāpēc iet.

– Kā fotografēt ūdenskritumu? Vai ir kādas profesionālas metodes?

– Lai izstāstītu stāstu par ūdenskritumu, ir nepieciešams lielisks ūdenskrituma kadrs. Kā pareizi fotografēt ūdenskritumu, kā vienā kadrā atainot ūdenskrituma stāvokli, tā spēku un skaistumu?? Tas ir ļoti grūti: no šī kadra ir atkarīgs viss mans projekts. Man ir nepieciešams ūdenskrituma kadrs, turklāt krāšņs: es centos koncentrēties uz ūdenskritumu fotografēšanu, mēģinot kaut kā tos atdzīvināt un parādīt to dzīvi dinamikā. Tieši tā es arī darīju: es izcēlu “labākos” Putorānā un koncentrējos uz tiem, norādīju, kas mani interesē, kādus gadalaikus vēlos attēlot, ko būtu interesanti ierāmēt.

Vēlos, lai skatītājs saprastu, ko un kur esmu fotografējis un kā tas izskatās dažādos gadalaikos. Esmu šeit ieradies ziemā, pavasarī, vasarā un rudenī, lai redzētu un atainotu ūdenskritumu dažādās noskaņas. Ūdenskrituma varenības sajūta fotogrāfijā rodas tad, kad tā spēks un skaistums ir apvienoti vienā kadrā, un tas ir grūti. Uz plakankalnes nav viegli šaut. Es gribēju nofotografēt visu no pirmā brauciena, bet tas neizdevās. Mani pirmie mēģinājumi bija neveiksmīgi, un man neizdevās skaisti iemūžināt plato ūdenskritumus: tas ir vienkārši, katram ūdenskritumam ir sava dzīve, sava atrašanās vieta – daži skatās uz dienvidiem, citi uz ziemeļiem.

Bieži vien sākumā bija tā: es ierodos pie ūdenskrituma, un tas ir dziļā ēnā, un viss ir atkritumi. Tāpēc man bija jānoskaidro, kad un kurā laikā ūdenskritums ir vislabāk izgaismots. Mani vienmēr biedē saule. Tā ir tā, kas nogalina kadru. Spilgtā saules gaismā visi kadri būs “grozā”, labākais laiks ūdenskritumu fotografēšanai ir tad, kad gaisma ir nedaudz apsīkusi un nav dziļu ēnu. Lūk, kāpēc: kad tagad dodos pie ūdenskritumiem, es sastādīju grafiku, kā tos apmeklēt; tagad es zinu, kad ūdenskritumus fotografēt, es zinu, kad tie ir īpaši skaisti, bet man bija vajadzīgi gadi, lai to izdarītu.

– Jūs pavadāt ļoti daudz laika ekspedīcijās. Tas ir grūti?

– Katra ekspedīcija ir atklājums un piedzīvojums, un man patīk ceļot… bet tur, kur es fotografēju, nav ne veikalu, ne lielveikalu, nekā… Jums līdzi jāņem viss, sākot ar filmēšanas un kempinga aprīkojumu un beidzot ar pārtiku. Dažreiz sīkums var sabojāt visu ekspedīciju.

Noskatīties programmu “Fotoekspedīcija Latvija. “Nikon objektīvā” ar Sergeju Gorškovu raidījumā My Planet TV.