...

Brīvā fotogrāfe Oksana Juško apskata savu darbu

Brīvā fotogrāfe, kopš 2006. gada strādā par fotožurnālisti, dzīvo Maskavā. Absolvējis datorzinātnes un lietišķo matemātiku. 2005. gadā absolvējis Izvestijas žurnālistikas skolu, 2011. gadā piedalījies Noor-Nikon semināros Rumānijā, kā arī dažādos Objektīvās realitātes fonda semināros un darbnīcās 2008.-2011. gadā.

Daudzu grupu izstāžu dalībniece dažādās Latvijas pilsētās, kā arī ASV un Lielbritānijā.

2010. gada konkursa “Apzinīgs portfolio” finālists, 2010. gadā – projekts “The Aftermath” ar kolektīvo darbu “Grozny: Nine Cities” un citi.

Sadarbojas ar Latvijas un ārvalstu izdevumiem, publicējas izdevumos Russian Reporter, Expert, Ogonyok, The New York Times, Guardian, Stern, Mare, Le Point, La Vanguardia, Helsingin Sanomat, Rear View Mirror u. c.

Pašlaik strādā pie personīgiem un grupu projektiem Krievijā un ārzemēs.

Konfektes pārdevējs

Saldumu un dzērienu pārdevējs pārdod savu produkciju atpūtniekiem Azovas jūrā.

No projekta “Toilers of the Sea”, 2009. gads

– Nē, jūs nesaprotat, ka šī tējkanna patiesībā nav labāka par šo tējkannu!

Mēs esam Oksanas virtuvē, ēdam pelmeņus ar kartupeļiem un sēnēm. Uz galda ir divas tējkannas, un mēs runājam par konkursiem, kuros fotogrāfiem tiek piešķirts tituls “šā gada labākais”. Es saku, ka, ja kādam “manekenam” paveicās: viņš bija īstajā vietā īstajā laikā un izdarīja retu metienu, pat ja viņš ir talantīgs, tas vēl nepadara viņu labāku par otru “manekenu”, kurš nebija īstajā vietā īstajā laikā, bet arī ir talantīgs. Oksana saka, ka tiem, kas piešķir balvu pirmajam “tējkannai”, patiesībā ir taisnība – viņš to ir pelnījis. Neviens viņu neatalgo tikai par laiku un vietu, jo talants ir arī priekšnoteikums. Ja “tējkanna” ir patiešām talantīgs, – atbildēju es, – viņš varētu nofotografēt filcētu koku kaut kur Latvijas laukos un filca zābaka attēlu pārvērst par šedevru. Un kad balva tiek piešķirta tikai tiem “tējkanniņām”, kas dodas uz Lībiju, Afganistānu un tā tālāk… Īsāk sakot, man ir apnicis redzēt slepkavības un nogrieztus degunus šā gada labākajās fotogrāfijās. “Es gribu, lai teabaggeri noņem savus valenčus!” Es apkopoju. Arī Oksana saka, ka man ir taisnība. Savā veidā viņa piebilst. Un tā ir Oksana, ar kuru draudzējos jau gadiem ilgi. Fotogrāfe, kura nekad nav izteikta, bet vienmēr ir viegli uzsvērta visos savos kadros.

Oksana Juško
Marina Ahmedova

Oksana Juško un Marina Ahmedova

Reizēm man ļoti gribas cīnīties ar Oksanu. Es devos uz tikšanos ar viņu japāņu restorānā, kur mēs tiekamies katru nedēļu, un es sev murmināju iekšējo monologu, ko gatavojos viņai teikt. Viņa dzīvo pēc principa “smaidi pasaulei, un pasaule smaidīs tev”. Un, kad es izsaku savu nepatiku pret cilvēkiem, kuri man nesmaida un šādi gadījumi mūsu ceļojumos ir bieži sastopami , Oksana vienmēr saspiež lūpas. Es jūtu, kā viņa klusībā mani nosoda. Un tieši šādos brīžos man arī gribas viņai uzbrukt. Šādos brīžos mani dusmo nevis citi, bet mans draugs – ne par to, ka mani nosoda, bet par to, ka to dara klusi. Viņa visu nes sevī un domā, ka viņas smaids nesīs mieru visai pasaulei..

Pirms diviem gadiem mēs kopā devāmies uz Artek. Pusnaktī mēs devāmies peldēties pie jūras, ilgi klīstam pa šauriem priežu audzes celiņiem pilnīgā tumsā, apmaldījāmies un pazudām. Un pēkšņi… Pēkšņi starp priedēm atskanēja briesmīgs kliedziens, kas nevarēja piederēt ne zvēram, ne cilvēkam. Mēs esam sasaluši.

– Es nedomāju, ka varu iet tālāk,” es teicu vājā balsī un centos nebēgt.

– Arī es,” viņa teica. – Bet mēs apstaigāsim šo vietu.

Mēs apstaigājām šo vietu. Pēc desmit minūtēm viņi nonāca jūras krastā. Jūra, vētraina, uzbūra augstus viļņus.

– Oksana… – es vājā balsī teicu, – es nedomāju, ka gribu vannoties.

– “Tad gaidi mani šeit,” viņa saka.

Izģērbās un peldējās. Es apsēdos uz laukakmens un sēdēju tumsā zem zvaigznēm un skatījos uz jūru. Aiz manis stāvēja veca priede, kurā es arvien redzēju rāpojošu būtni, kas izdveš šausminošu kliedzienu. Manā priekšā pacēlās milzīgi melni viļņi, kuros kaut kur peldēja Oksana. Man šķita, ka no jūras tūlīt pacelsies milzīga ūdens roka un aizvilks mani prom. Vai arī no birzs izskrien radījums. Es gandrīz raudāju no bailēm un izdziedāju savu iekšējo monologu. Laiks kavējās, Oksana joprojām neiznirsa, un es domāju, ko man darīt, ja viņa noslīktu. Palaist, lai izsauktu palīdzību? Es apmaldos priedēs. Peldēt pēc viņas? Es neprotu peldēt.

“Es piezvanīšu Vasjai uz Maskavu,” es nolēmu, un tad Oksana iznāca, it kā nekas nebūtu noticis, mierīgi izkāpjot no viļņiem.

Es gribēju viņai visu izstāstīt, bet viņa tik laimīgi smaidīja, ka negribēju viņai sabojāt garastāvokli. Nākamajā dienā es gribēju viņai dot visu, bet viņai kājā iekoda suns, kuru es dāsni pabaroju ar desiņām, un es, pateicies sunim, nomierinājos, bet mans iekšējais monologs kļuva garāks.

Es nekad neesmu iedziļinājies viņas bildēs. Viņa vienkārši zināja, ka Oksana ir laba fotogrāfe, kas regulāri saņem balvas konkursos. Es nekad viņā neiedziļinājos, es biju pieradusi, ka viņa slēpj savas emocijas no citiem, un viņa droši vien bija pieradusi, ka es savas izmetu uz apkārtējiem. Un tā mēs kļuvām par draugiem. Man patika, ka intervijas laikā es nejutu viņas klātbūtni: viņa darīja savu darbu, bet nenovirzīja varoņa uzmanību no sarunas un neizjauca konfidenciālo atmosfēru, ja tāda bija, starp mani un varoni. Daudzi no mūsu kopīgajiem ziņojumiem tika parakstīti.

Pirms diviem gadiem mēs kopā devāmies uz Grozniju. Oksanai tas bija pirmais ceļojums uz Čečeniju, un viņa uzmanījās no cilvēkiem maskēšanās uniformās un ar ložmetējiem. Es viņu intervēju, viņa kaut ko fotografēja. Mēs devāmies uz ciematu, lai apmeklētu kāzas un bēres. Oksana fotografēja zikru. Tad mēs kopā devāmies pie Kadirova preses sekretāra un lūdzām interviju ar republikas prezidentu. Man lūdza sastādīt jautājumu sarakstu, kurus es grasījos uzdot. Es ilgi skatījos uz papīra lapu. Ja es būtu uzrakstījis jautājumus, kurus patiešām gribēju uzdot, viņi nebūtu ļāvuši man tikties ar Kadirovu. Un jautājumi, kas būtu piemēroti intervijai, man neienāca prātā.

– Oksana, es nevaru…” es nopriecājos, un viņa acumirklī izdomāja duci jautājumu par izglītību, būvniecību, ekonomiku un jaunatnes politiku. Es nodevu sarakstu preses sekretārei, un mūs uz piecpadsmit minūtēm izrādīja Kadirovam. Es neuzdevu jautājumus no saraksta, Oksana fotografēja Kadirova emocijas. Piecpadsmit minūtes bija pagarinājušās līdz stundai.

– Ienāciet uz brīdi! – preses sekretārs stingri sacīja, kad intervija bija beigusies un mēs devāmies atpakaļ uz viņa biroju.

Minūte izstiepās. Es klusēju, kamēr Oksana taisīja nelaimīgu seju un skaļi atvainojās. Domāju, ka tas ir vienīgais iemesls, kādēļ preses sekretārs noticēja, ka mana nožēla ir patiesa.

– Tagad viņi tevi aizvedīs,” viņš beidzot teica pēc pusotras stundas.

– Kur? – pieticīgi jautāja Oksana, un kopš tā laika es visu laiku stāstu šo stāstu, un es saku, ka tajā brīdī viņa izskatījās un skanēja kā Zoja Kosmodemjanskaja.

Man patīk stāstīt arī stāstus par Oksanu un dievlūdzēju. Kādu dienu viņš sēdēja uz mūsu viesnīcas istabas balkona. Oksana viņu atrada, bet, kamēr es tur nokļuvu, viņš jau bija aizskrējis. Un Oksana man parādīja pozu, kādā viņš sēdēja. Vakarā mēs pastaigājāmies pa promenādi, un viņa apstājās starp garāmgājējiem un atkal parādīja mantiju. Un es smējos un teicu sev: “Tas ir dīvaini, viņa baidās no vārdiem, bet nebaidās no žestiem.”. Es noteikti nekad nevarētu publiski parādīt mantisu..

Oksana atved savus stāstus no komandējumiem. Jaunākais stāsts ir par to, kā viņa vāca atkritumus kalnos, vienkārši ieraudzīja, ka tie guļ apkārt, savāca tos maisā, nesa lejā no kalna un nevarēja atrast atkritumu urnu. Pa ceļam pie viņa ar maisu uz pleca viņa sastapa dažādus cilvēkus, no kuriem katrs jautāja, vai nav redzējis atkritumu urnu? Šis stāsts ilga ilgu laiku, katrs Oksanas nolaišanās pagrieziens bija piepildīts ar jaunām detaļām, kas klausītājam bija mokošas. Jebkuram Oksanas stāstam ir nepieciešams ilgs laiks, lai nonāktu līdz finālam. Oksana viegli stāsta par to, ar ko viņa tikās, kur viņa bija, ko viņa darīja un kā, bet vienmēr klusē par to, kā viņa jutās.

Mēs kopā braucām, kopā ēdām pusdienas. Bet es nekad neticēju viņas fotogrāfa talantam. Man šķita, ka viņa ir strādīga un izturīga, kas ir galvenās fotogrāfa īpašības. Es domāju, ka viņa bija pirmā “tējkanna”, kas īstajā laikā atradās īstajā vietā. Viņa arī nelasīja manas īsziņas. Tā tas ir: mēs reti ticam cilvēkiem, kas mums ir tuvi, mēs vienmēr domājam, ka šedevrus rada īpaši cilvēki – tik īpaši, ka viņi nevar atrasties mūsu vidē. Un noteikti šie īpašie cilvēki negrasās spēlēt mantisu uz promenādes vai garlaicīgi runāt par atkritumu savākšanu. Un neieradīsies uz tikšanos ar izplestām acīm un sveiciena vietā neizkliegs: “Zini, Oksana, tā un tā un tā un tā ir muļķi”! To nekavējoties apstipriniet!”.

Bet kādu dienu Oksana man jautāja: “Palīdziet man uzrakstīt tekstu maniem attēliem par zvejnieku ciematu.”. Bija nakts, es strādāju pie savas grāmatas, un ziņa, ko saņēmu no viņas tērzētavā, bija pilnīgi nevietā.

– Labi, atsūti man bildes,” es teicu, priecājoties, ka tērzētavā neredzēju emocijas.

Oksana sūtīja nakts jūru, laikapstākļu nomocītas sejas, laivas, kas naktī dreifē pāri staru ceļam, zvejnieku nogurušās sejas. Es skatījos un skatījos uz šīm bildēm, līdz pienāca ziņa:

– Nu, jūs rakstīsiet?

Es sāku rakstīt. Katru minūti no manas mājas uz Oksanas māju Rīgas otrā pusē aizlidoja kāds teikums. Es nekad neesmu bijis šajā zvejnieku ciematā, nekad neesmu sajutis zvejnieku tīklu smaržu, nekad neesmu vērojis laivas no krasta. Bet, skatoties uz viņiem, ieejot jūrā attēlā, es sapratu, cik ļoti mana draudzene gribēja iet kopā ar viņiem, bet viņa palika krastā – lai fotografētu.

Es sūtīju savas emocijas, skaitot no bildēm – arvien vairāk un vairāk, un viņa klusēja, un es domāju, ka man viss ir nepareizi un viņa man nepiekrīt, ka viņai nepatīk vārdi, ko es rakstu.

– No kurienes jūs zināt, kā es toreiz jutos?? – viņa beidzot jautāja.

– Es tevi pazīstu, tāpēc zinu, kā tu jūties,” es teicu.

Jā, es viņai meloju. Bet es nevarēju viņai pateikt, ka joprojām īsti neticu viņas jūtām, es domāju, ka viņa tās neaizslēdza, viņai vienkārši nebija spēcīgu emociju. Izrādās, ka tas ir iespējams. Un no spītības es Oksanai neteicu, ka es tekstā par zvejniekiem esmu paudis savas jūtas, vienkārši mūsu jūtas ar viņu bija tādas pašas.

– Es tik ļoti gribēju doties ar viņiem,” viņa rakstīja.

Un tad teksts bija jāsaīsina – tieši uz pusi. Redakcija lūdza septiņus simtus rakstzīmju, bet rezultāts bija emocijas, kas sasniedza piecpadsmit simtus. Jā, emociju vienmēr ir daudz vairāk, nekā var ietilpināt septiņos simtos zīmju..

– Nu, protams, es tevi neuzskatu par pirmo “tējkannu”, – es taupīgi izteicu komplimentu, uz dakšiņas vicinot kukulīti. – Tu noteikti esi otrais “tējkanna”, tev ir talants.

Oksana atkal uztaisīja tādu seju, it kā gribētu teikt: “Es nevaru jums piekrist, bet es arī nevaru jums atspēkot.”. Un mēs sākām runāt par kaut ko citu. Mums ir daudz kopīgu stāstu: par strūklaku, par mulatu un suni, par gaļas lazanju, par kaķi Aļiku, par sauli… Par sauli ir divi stāsti. Armēnijas pilsētā Cahkadzorā mēs devāmies uz baznīcu… Nopirktas sveces. Viņi tos aizdedzināja un sāka bāzt smiltīs.

– Izveidosim apli no svecēm, – ierosināja Oksana.

– Kādam nolūkam tas ir paredzēts?? – Es biju piesardzīgs.

– “Saules gaisma,” viņa atbildēja. – Lai pasaulē būtu miers.

Mēs izveidojām apli un ilgi vērojām, kā deg sveces. Es paskatījos uz Oksanas nopietno seju un apspiedu smieklu.

– Nofotografēsimies,” es teicu.

Oksana noņēma sveces, un mēs turpinājām skatīties. Sveces bija līdz pusei izdegušas, atbalstītas viena pret otru, un liesmas mirguļoja visās pusēs. Sveces izskatījās kā karojoši karotāji.

– Pasaulē nebūs miera, Oksana,” es teicu.

– Viņi dejo, viņa teica.

Sarkanā siera tirgotāji

Degvīna tirgotāji, kas Azovas jūrā pārdod žāvētas zivis.

No projekta “Workers of the Sea”, 2009. gads

gaidot

Gaidīšana, lai nofotografētos kopā ar krokodilu un boa constrictor. Azovas jūra.

No grāmatas “Toilers of the sea”, 2009. gads

Pamestā ciematā

Pamestā ciematā.

No Kenozero Dreams, 2007

Kenozero ceļi

Rudenī un pavasarī Kenozero ceļi kļūst gandrīz neizbraucami automašīnām.

Vietējiem iedzīvotājiem vairs nebija nekādu cerību to salabot, tikai jāgaida, kad laikapstākļi uzlabosies.

No projekta “Kenozero Dreams”, 2009. gads

Degvīns

Degvīns joprojām ir lētākais un izplatītākais līdzeklis stresa mazināšanai. Statistiski aptuveni ceturtā daļa Latviešu lieto alkoholu, lai aizmirst par ikdienas problēmām…

No projekta “Kenozero Dreams”, 2009. gads

Veca sieviete

Kāda veca sieviete atpūšas savās mājās vienā no Kenozero pussabrukušajiem ciematiem un vēlas, lai mazbērni biežāk apmeklētu viņu. Lielākā daļa jauniešu, tiklīdz pabeidz skolu, dodas darba meklējumos uz tuvējām pilsētām.

No projekta Kenozero Dreams, 2009. gads

Futbolists

Futbolists no amputētās kājas komandas, kurš mīnu kara laikā Čečenijā zaudēja kāju.

No projekta “Groznijs: deviņas pilsētas”, 2010. gads

Sievietes bēru ceremonijās

Sievietes bēru ceremonijā Groznijā, Čečenijā.

No projekta “Groznijs: deviņas pilsētas”, 201

Čečenu kāzas

Čečenu kāzas. No grāmatas “Groznijs: deviņas pilsētas”, 2009

Vīrieši dejo

Vīrieši dejo zikr bēru laikā Groznijas piepilsētā, Čečenijā.

No grāmatas “Groznijs: deviņas pilsētas”, 2009

Novērtējiet šo rakstu
( Vēl nav vērtējumu )
Apala Lacis

Kamēr atceros, vienmēr esmu bijis apburots ar apkārtējās pasaules skaistumu. Jau bērnībā es sapņoju par telpu radīšanu, kas ne tikai iepriecina, bet arī ietekmē cilvēku labklājību. Šis sapnis kļuva par manu vadmotīvu, kad nolēmu iet iekštelpu dizaina ceļu.

Sadzīves tehnika. Televizori. Datori. Foto aprīkojums. Atsauksmes un testi. Kā izvēlēties un iegādāties.
Comments: 1
  1. Edvīns Kalns

    Vai Oksana Juško dod iespēju iegādāties viņas darbus vai ir iespējams noorganizēt izstādi, kur varētu aplūkot viņas fotogrāfijas?

    Atbildēt
Pievienot komentārus