Brazīlijas virtuve ir savdabīgs to pasaules tautu kulinārijas tradīciju apvienojums, kuras vairākkārt iekaroja un attīstīja šo zemi. Tas ir slavens ar neparastu šķietami parastu sastāvdaļu apvienojumu. Dažreiz vēlaties pagatavot kaut ko “izdomātu”. Eksotiski, neparasti, pārsteidzoši, piemēram, no Brazīlijas virtuves. Nē, jums nav jāpērk tapioka vai akmens jaucējamais; Brazīlijas virtuvē ir daudz ēdienu, kurus var pagatavot ar parastiem produktiem, un sadzīves tehnika tos samaļ, saputo vai pagatavo tā, ka pati Dona Flor jūs varētu uzslavēt.
1500. gadā portugāļu jūrasbraucējs Pedro Alvariss Kabrāls pirmais atklāja Brazīlijas piekrasti un pasludināja to par Portugāles teritoriju. Tolaik portugāļu gastronomija tika uzskatīta par vienu no izsmalcinātākajām Eiropā un ietekmēja koloniālo kulināriju.
Portugāļu jūrasbraucēji uz Brazīliju atveda daudzus jaunus produktus, tostarp. Portugāļi ir eksperimentējuši ar ēdieniem, dažkārt pievienojot Brazīlijas eksotiku. Katra Brazīlijas štata virtuve ir ļoti individuāla. Dienvidu reģionus ietekmēja itāļi un vācieši, no kuriem Sanpaulu štatu īpaši ietekmēja itāļu imigranti. Šeit ēdieniem pievieno daudz aromātisku garšvielu, manioku, kukurūzu, kukurūzas miltus un cūkgaļu.
Ko ēda vietējie iedzīvotāji?
Amazones piekrastes pamatiedzīvotāji labprāt gatavoja pīles, kas vārītas biezā mērcē – pato nu tucupi. Mērces sastāvā bija sākotnēji indīgā manioka sula.
Manioka manioka ilgu laiku bija visu brazīliešu pamatprodukts. Manioka, saukta arī par manioku vai juku, ir Milfoil ģints augs. Tās saknes, tāpat kā kartupeļu saknes, ir pilnas cietes, un no tām var pagatavot lielāko daļu graudaugu un miltu tapiokas . Mannas sula ir ļoti indīga, tāpēc viņi to vārīja, lai padarītu ēdamu.
Sešpadsmitā gadsimta beigās un septiņpadsmitā gadsimta sākumā Brazīlijā pakāpeniski apmetās portugāļu konkistadori jeb zelta meklētāji. Jo īpaši Minas Žeraisas dienvidaustrumu štata iedzīvotāji bija lopkopji, kas pastāvīgi pārvietojās no vietas uz vietu un ēda, maz pūļu veltot ēdiena gatavošanai. Tāpēc viņu uzturs bija pavisam vienkāršs: gaļa liellopu, cūkgaļa, vistas gaļa , savvaļas pupiņas, makaroni. Shurrasco, kas ir uz oglēm grilēta gaļa, ir kļuvis par iecienītu ēdienu. Patiesībā tas daudz neatšķiras no mūsu šašliku gaļas, tikai marinādē pievieno vīna etiķi, un cepšanas laikā to pārlej ar sausu sarkanvīnu. Savukārt Brazīlijas rietumos joprojām gatavo jacaré – ēdienu no krokodila gaļas!
Kaislības auglis
Pasifloru augļiem ir saldskāba un skāba garša, un pat to sēklas var ēst. Maracuya jeb dzeltenā grenadilla ir atvasināts no spāņu passionfruit, kas nozīmē “pasiflora” vai “pasiflora”. Šim augam ir vairāk nekā 100 sugu, un tas atgādina liānu ar kokainu stublāju. Pasifloru augļi ir ļoti populāri Brazīlijā. Un, iespējams, tas ir viens no retajiem eksotiskajiem augļiem, ko var iegādāties mūsu lielveikalos.
Un augļi!
Brazīlijas tropisko augļu saraksts ir īpaši iespaidīgs – paši nosaukumi izklausās eksotiski! Mandarīns citrusaugļi , melancia, pequia, gemipapo, cupuasu – rieksts, kas radniecīgs kakao, no kura eļļas iegūst tā dēvēto Amazones balto šokolādi; tucuma – koks, no kura iegūst augu eļļu; bakuri – palma ar apelsīnam līdzīgiem augļiem; jumbo, asai – augsta palma ar antioksidantiem bagātām un mellenēm līdzīgām ogām, ko dažkārt dēvē par Amazones taperibas vīnogām; graviola, caju jeb kešju – augļi-rieksti, kuru sēklas grauzdē un ēd; arasa, guava, Urinam pitanga ķirsis un daudzi citi. Lielākā daļa tās aug Amazones krastos, un no tās gatavo desertus, tostarp mususus, želejas, sulas, sīrupus, kompotus, vīnu un pat saldumus.
Bet mēs varam pagatavot ļoti brazīliešu desertu ar parastiem augļiem – banāniem, apelsīniem un kivi. Brazīlieši kopumā ļoti mīl banānus – viņi tos var ēst brokastīs, pusdienās un pat lietot ar kafiju.
Āfrikas kaislības
17. gadsimta beigās Brazīlijā palielinājās afrikāņu vergu ievešana, kuri strādāja plantācijās, novācot cukurniedres, vēlāk audzējot kokvilnu un kafiju. Tieši vergi, kas paņēma pārpalikumus no saimnieku galdiem un sajauca tos ar citiem produktiem, noteica brazīliešu virtuves savdabību: savvaļas, no pirmā acu uzmetiena, produktu kombinācijas, kas ir pamatā tam, kas ir kļuvis par pasaules kulinārijas dārgumu.
Laika gaitā brazīliešu ēdienkarte tika bagātināta ar afrikāņu piedevām: kokosriekstu pienu, daudzu veidu papriku, jamsiem – saldajiem kartupeļiem, no kuriem gatavo arī miltus, melasi, cieti un konservus. Vēl viena Āfrikas tendence ir plaša palmu eļļas izmantošana Brazīlijā.
Visvairāk afrikanizētā valsts kulinārajā ziņā, protams, ir Bahija. Starp citu, tieši tur dzīvoja romāna varone J. G..Amado dona Flor, kura iztika no mācībām savā pavārmākslas skolā.
Brazīlijas dienvidos mīl visdažādākos sacepumus un cepeškrāsnī gatavo gandrīz visu: zivis, kartupeļus, pupiņas un pat… kokosriekstus! populāri ir bolu – apaļi, cepti izstrādājumi.
Brazīlieši ļoti mīl omārus; viņi ir izdomājuši visdažādākos veidus, kā pagatavot šo desmitkājaino krabju! Izsmalcinātus kulinārijas šedevrus var nobaudīt restorānā vai pagatavot paši. Ja jums nav omāra, nomainiet to ar lielām garnelēm.
Brazīlijas virtuve lielākoties ir eksotiska, sirsnīga, kaloriska un skaista. Tāpēc, ja plānojat pārsteigt savus viesus vai palutināt mīļotos cilvēkus, pārliecinieties, ka esat iecerējuši kaut ko tropisku!
Labu apetīti!
Es domāju, ka lasot “Brazīlijas virtuves: adaptācijas pieredze”, es sāku interesēties par to, kāda tieši ir adaptācijas pieredze Brazīlijas virtuvē. Kādi ir galvenie elementi, ko vajadzētu pielāgot vai mainīt, lai iegūtu autentisku Brazīlijas ēdienu citā valstī? Kādi ir visbiežāk sastopamie izaicinājumi un kā tie tiek pārvarēti? Vai ir kādas īpašas receptes vai tradīcijas, kas ir veiksmīgi pārietu uz citām kultūrām? Esmu intriģēts par šo tēmu un vēlētos uzzināt vairāk!