Aleksandra Gronska fotodarbu apskats

Ainava kā Aleksandra Gronska pasaules tēls

.

Dzimis 1980. gadā Tallinā Igaunijā . Kopš 2006. gada dzīvo Maskavā. Fotogrāfa aģentūras biedrs kopš 2004. gada. Strādā presei, lieliem uzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām. Publicēts žurnālos Esquire, “Afisha MIR”, Wallpaper Apvienotā Karaliste , Newsweek ASV , Art + Auction ASV , Conde Nast Traveller ASV , Le Monde 2, Geo, Economist, Business Week ASV , Vanity Fair Vācija , Stern, Spiegel, “Big City”, AD, Ojode Pez, Intelligent Life Apvienotā Karaliste . Fotogrāfs Galerijas dalībnieks kopš 2007. gada.

Dienvidu Tušino. Rīga, 2009. gads.

Galerijas īpašums.Fotogrāfs

Personālizstādes: 2011: “Kalni un ūdeņi”. L’Escale galerija, Francija, 2011: “Robeža” un fons. 4. starptautiskā fotomākslas festivāla Bielsko-Biala, Polijā, 2011. gadā kontekstā: “Robeža”. Bogotas Starptautiskā fotogrāfijas festivāla Bogotā, Kolumbija, 2011: “Robeža” ietvaros. Aperture Gallery, Ņujorka, 2010: Foam Paul Huf Award 2010. Foam_Fotografiemuseum, Amsterdama, 2009: “The Edge”. Fotogrāfa galerija, Rīga, 2008: fons. Fotogrāfa galerija, Rīga Apbalvojumi: 2011: Prix Photographique Ville de Levallois-Epson balvas laureāts 2010: Foam Paul Huf balvas laureāts 2009: Aperture Portfolio balvas laureāts 2009: iekļauts Critical Mass Top 50 2009: Grand Prix Silver Camera kategorijā Events & Everyday Life 2009: Izvēlēts žurnāla Foam International Photography Magazine īpašajam izdevumam Talent 2009: Pirmā vieta Linhof Young Photographer Award 2008: Latvijas Kandinska laikmetīgās mākslas balvas laureāts 2004: Finālists prestižajā Ian Parry Award for Documentary Photography angļu žurnālā Observer 2003: World Press Photo Masterclasses dalībnieks. Joopa Svarta, Nīderlande 2000-2002: trīs pirmās vietas Latvijas preses foto konkursā. Aleksandra Gronska darbi atrodas Foam_Fotografiemuseum Amsterdama , Statoil Stavangera , Izraēlas muzeja Jeruzaleme , galerijas.Fotogrāfe Rīga , privātkolekcijās Krievijā un ārzemēs. Jaunākās paaudzes fotogrāfu pārstāvis, kurš sāka strādāt digitālajā fotogrāfijas laikmetā. Vēl jo pārsteidzošāka ir viņa pievēršanās klasikai un vēlme reinterpretēt klasisko ainavu. Iedvesmojot tai jaunu nozīmi un jaunu realitāti. Divdaļīgās panorāmas sērijā “Ūdens un kalni” skatītāju atgriež pie ķīniešu ritumu tradīcijas, bet jaunajā projektā “Pastorāle” viņš iedvesmojas no flāmu gleznotāju audekliem. Viņš ir atpazīstams, viņa stilu raksturo kosmiska distancētība. Viņu var saprast visā pasaulē – Ķīnā, Austrālijā, Kolumbijā, Francijā, Francijā, Itālijā vai Polijā. Savas pirmās balvas par dokumentālo fotogrāfiju viņš saņēma jau divdesmit gadu vecumā. Viņa sērija “Robeža” kļuva slavena vienas nakts laikā un guva komerciālus panākumus. Viņi runā un raksta par viņu, viņi pēta viņa darbus. Neatkarīgais kurators, mākslas kritiķis, esejists un lektors Simons Njami Simon Njami no San Diego štata universitātes Kalifornijā saka: “Gronskis atdzīvina dokumentālās fotogrāfijas tradīcijas. Viņa darbos izmantots “sirsnīgas distancētības” stāstījums, kas atklāj veselu pasauli, izmantojot klasisko fotogrāfijas tehniku.””.

Rudenī Maskavā, Fotogrāfa galerijā, notika viņa izstāde “Pastorāle”. Pirms tā sākās, man izdevās uzdot Aleksandram dažus jautājumus.

– Jūs esat igauņu fotogrāfs?

– Nē, lai gan esmu dzimis Tallinā un tur dzīvoju līdz septiņpadsmit gadu vecumam. Google vaina: kad cilvēks ieraksta manu uzvārdu, viņš redz, ka esmu dzimis Igaunijā, un automātiski pieņem, ka esmu igauņu fotogrāfs. Tagad pie mana uzvārda var rakstīt Igaunija/Latvija/Latvija. Rīgā dzīvoju jau trīs gadus.

– Kas ir jūsu vecāki??

– Viņa tēvs ir no Rostovas pie Donas, māte – Kubanskas kazaķe, bet viņiem nav nekāda sakara ar fotogrāfiju vai radošo darbu.

– Vai jūs kaut kur studējāt fotogrāfiju??

– Nē, nekur. Pēc skolas es devos uz Sanktpēterburgu un desmit gadus strādāju par žurnālu fotogrāfu.

– Apliecinot labi zināmu situāciju: par fotogrāfu ir viegli kļūt: paņemiet fotoaparātu un esat profesionālis?..

– Jā, bet man paveicās – sākumā satiku pareizos cilvēkus, kuri bija uzmanīgi pret mani. Sākumā viņš strādāja Sanktpēterburgas žurnālā Red, kas bija veltīts kultūras dzīvei un tika atvērts ilgi pirms Afiša.

– Kas tieši jums palīdzēja, mācīja, vai varat man pastāstīt??

– Jaunajai fotogrāfu paaudzei, piemēram, man pašam, pietiek ar internetu, lai sevi informētu, izvirzītu mērķus un iegūtu dažas vadlīnijas. Ja man būtu bijusi iespēja studēt Anglijā vai Amerikā, es būtu ietaupījis sev četrus vai piecus gadus, bet es drīzāk būtu kļuvis par cita veida fotogrāfu. Ir grūti pateikt. Daudz ko es atrisināju pats, lēnām..

– Jūs esat veicis pāreju no dokumentālās fotogrāfijas uz māksliniecisko fotogrāfiju?

– Varētu teikt, ka, lai gan tas, ar ko es nodarbojos, joprojām ir dokumentālā fotogrāfija. Tā ir diezgan dokumentāla pieeja. Estetizācija ir neizbēgama. Taču, jo vairāk skatos uz saviem darbiem, jo vairāk pārliecinos, ka tā ir klasiska ainava, kas veidojusies no 17. līdz 21. gadsimtam. 19. gadsimtā, kad glezniecība vairs neinteresējās par ainavu kā realitātes izpēti, bet fotogrāfija bija aizrāvusies ar momentuzņēmumiem, dokumentāliem kadriem utt., bija vērojama neveiksme. Fotogrāfija, manuprāt, ir aktuālākais un ērtākais veids, kā iepazīt pasauli.

– Jums ir “humanizēta ainava”..

– Bez cilvēka dzīves pēdām, bez cilvēka, ainava ir bezjēdzīga, jo man ainavas būtība ir sava veida sarežģīta daudzu elementu mijiedarbība. Ainava un māksla kopumā nav saistīta ar to, lai izlemtu, kas ir skaists vai neglīts, pareizi?? Kopš Brīgela laikiem ainava man ir liecība par pasaules sarežģītību. Es nedomāju, ka žanra ietvars ir mainījies kopš Brīgela laikiem. Cilvēki man bieži jautā, kāpēc jūs fotografējat piecstāvu ēkas. Atkal, man nav svarīgi, vai tas ir “skaists vai neglīts”, man ir svarīgi saprast un parādīt, cik tas viss ir unikāls. Man ir cieņa pret šo neticami sarežģīto realitāti. Viss nenotiek pats no sevis, cēlonis un sekas.

– Taču jūsu darbs ir piepildīts ar gaismu un harmoniju

– Man nav vēlēšanās ne estetizēt realitāti, ne to demonizēt. Piemēram, piecstāvu ēkas: dažus cilvēkus tās kaitina, bet citi sapņo par mājokli tajās. Tos nevajadzētu vērtēt ar jēdzienu “labs un slikts”. Viņi ir mūsu dzīvē, viņi ir tādi, kādi ir.

– Kā jūs veidojat savu rāmi?? Kas fotogrāfijā ir vissvarīgākais??

– Manuprāt, visiem ainavas elementiem ir jābūt savstarpēji mijiedarbīgiem. No tā, iespējams, izriet atsvešinātības sajūta acīs. Man ir svarīgi, lai rāmī viss būtu “vienāds” viens otram, vienāds, līdzvērtīgs un vienlīdz vērtīgs, lai nebūtu dominēšanas. Jums ir ilgi jāgaida, līdz būs piemēroti apstākļi un gaisma.

– Jūs fotografējat ar digitālo kameru?

– Nē, pagaidām ne uz filmas, ne vidējā, ne lielā formātā. Iespējams, mans nākamais projekts tiks veikts ar digitālo kameru.

– Jūs sakāt, ka nekur neesat mācījies, bet jūsu darbi nerada šādu sajūtu. No kurienes nāk “kultūras slānis”??

– Tā uzkrājas. Manas zināšanas par mākslas vēsturi ir iegūtas, strādājot. Kad rodas jautājums, jūs sākat “rakt”, vākt informāciju, pateicoties visiem pieejamajiem datiem, kas jums ir pieejami.

– Kā jūsu vecāki vērtē jūsu profesiju??

– Tas ir labi, tas ir respektabli. Galvenais ir būt neatkarīgam un radošam.

– Jums ir bērni?

– Jā, mans dēls Luka, viņam ir divi gadi.

– Vai, jūsuprāt, bērniem jau no mazotnes būtu jāmāca fotografēt??

– Neesmu pārliecināts: tas ir diezgan sarežģīts process. Es neredzu vajadzību pēc tā.

– Kāds, jūsuprāt, ir jūsu panākumu noslēpums??

– Panākumi? Es esmu sākumā. Tas ir atkarīgs no tā, kā jūs mērojat panākumus. Ja vēlaties darīt to, kas jums patīk, un nestrādāt pēc pasūtījuma, ir divi veidi. Pirmais: strādā par atslēdznieku, baņķieri, taksistu – par ko vien vēlies, un brīvajā laikā nodarbojies ar fotogrāfiju, kas tev patīk. Otrais veids: iekļūšana mākslas tirgū. Protams, šādas fotogrāfijas žurnāliem nav interesantas nevis tāpēc, ka tās ir sliktas, bet gan tāpēc, ka pēc būtības tās nav “žurnāla stils”, ja žurnāls nav par mākslu. Tas ir pilnīgi normāli: ir žurnāli, kuriem ir savs biznesa modelis un kuri paši risina savas problēmas, un ir fotogrāfi, kuri paši risina savas problēmas, un tām nav jāpārklājas. Tāpēc, ja esat nospraudis sev mērķi no sākuma līdz galam paveikt tieši to, ko vēlaties, galeriju tirgus ir vienīgais iespējamais veids, kā to īstenot. Vismaz man. Es neko citu nevaru darīt. Taču tas ir sarežģīts tirgus, un šeit ir grūti runāt par kādiem panākumiem. Pirms trim gadiem es pārgāju no darba žurnālos uz darbu galerijās, man joprojām ir grūti spriest par panākumiem. Jebkurā gadījumā tā nav komerciāli veiksmīga. Pirms trim gadiem kā žurnāla fotogrāfs es pelnīju divreiz vairāk nekā tagad kā “veiksmīgs galerijas fotogrāfs”.

– Galerija palīdz ar projektiem?

– Jā. Mums ir ilgtermiņa vienošanās, tas nav komerciāls veiksmes stāsts, bet tas ļauj man nestrādāt kā kādam citam, piemēram, reklāmas vai žurnālu fotogrāfam.

– Un, ja jums tiek piedāvāts projekts par naudu, vai jūs atsakāties??

– Nē, ja tas neaizņem daudz laika. Man nav principiālas nostājas nestrādāt ar žurnāliem vai reklāmu. Ja projekts neaizņem visu manu laiku un dod man papildu iespēju veidot galerijas projektu, es, protams, to izmantošu. Bet es esmu principiāli atteicies no darba, kas prasa manu pastāvīgu iesaistīšanos un neļauj man darīt to, ko es vēlos darīt. Es nevaru darīt abus. Būt fotogrāfam ir brīnišķīga profesija pati par sevi: tu ceļo, tu fotografē, tu satiec cilvēkus, tu esi radošā procesā. Ir muļķīgi sūdzēties. Dovlatovs to labi pateica: sākumā es gribēju kļūt par vidēju un spēcīgu rakstnieku, bet tad sapratu, ka ar to man nepietiek, bet Dievs neprasa vairāk. Ja man gadījies dzīvot šajā pasaulē, kāpēc gan nelūgt Dievam vislabāko: darīt to, ko es gribu? Būt pašam savam kritērijam..

– Un jūsu tiesnesis… Jūs pats izvēlaties darbus?

– Ar galeriju esam veidojuši trīs izstādes, parasti mēs iepriekš apspriežam izstādi, un nekad nav bijis tā, ka mēs strīdētos vai es gribētu kaut ko aizstāt. Ir ļoti liela sapratne un uzticēšanās.

– Šogad jūs iesniedzāt savu projektu Kandinska balvai?

– Jā, šis ir “Pastorālais”, bet tas pat neatbilda kritērijiem.

– Tas tā nevar būt!..

– Tas ir konkurss, tas viss ir pilnīgi dabiski… Konkurss ir liela loterija. Esmu pāris reizes piedalījies žūrijā, un es labi zinu, cik nejauša var būt izvēle. Jo lielāka konkurence, jo vairāk nejaušības. Milzīgs darba apjoms, kas jāizdara pēc iespējas īsākā laikā.

Larissa Grīnberga Larissa Greenberg , kuras galerija un tāda paša nosaukuma aģentūra Photographer pārstāv Aleksandru Gronski, par viņu un par savu saskarsmi ar autoru stāsta šādi

– Mēs ar Sašu atradām viens otru jau sen. Pat aģentūras darbības pirmsākumos. Saša ātri kļuva par veiksmīgāko un pieprasītāko fotogrāfu. Strādājot ar viņu aģentūrā, mēs sākām saprast, ka viņš ne tikai ir labs žurnālu fotogrāfs, bet arī lielisks mākslinieks. To varēja redzēt. 2008. gadā mūsu galerijā tika atklāta viņa pirmā izstāde. Pēc tam mēs izvēlējāmies fotogrāfus, ar kuriem vēlamies strādāt, atbalstīt un attīstīt viņus. Saša ir viena no tām. Tā tas notiek. Trešā izstāde ir visinteresantākā, viskonceptuālākā. Tas ir tīrāks un nopietnāks nekā pirmais. Mēs piedāvājam tikai 15 darbus, lai būtu tīrs konceptuāls stāsts. Galerija atbrīvo Sašu no daudziem rutīnas darbiem, mēs pārdodam viņa darbus, mēs “vadām” procesu, mēs to finansējam, mēs atbalstām viņu, lai viņš varētu turpināt savus projektus. Ir ļoti grūti apvienot mākslinieka un žurnāla fotogrāfa darbu – jūs zaudējat fokusu. Mēs organizējam izstādes arī ārzemēs. Saša mums palīdz, viņš ir ideāls partneris. Bet marķēšana, transportēšana, montāža, paziņojumi, pavaddokumentācija, līgumi – viss, kas nepieciešams jebkuram izstāžu projektam, ir galerijas pārziņā. Tas ir milzīgs darbs! Māksliniekam, ar kuru galerija vēlas sadarboties, ir jābūt ne tikai talantīgam, bet arī ar partnera īpašībām: lai nebūtu pretrunā ar galeriju, lai palīdzētu tai. Saša dara daudz: viņš sūta savus darbus uz konkursiem, piedalās izstādēs.

Mēs cenšamies, lai visi mūsu autori saņemtu pēc iespējas lielāku atbalstu no mums. Es apzinos, ka ir daudz interesantu jaunu autoru, ar kuriem es labprāt strādātu, bet es sevi nomocīju, jo man jāatceras par tiem, ar kuriem man jau ir līgumi un saistības. Vispirms viņi, tad pārējie. Turklāt, lai arī cik talantīgi būtu jaunieši, lai radītu un popularizētu jaunu vārdu, lai tas nonāktu pie kuratoriem un kritiķiem, ir jāpieliek lielas pūles. Panākumu formula ir šāda: lai jūsu vārds vairāk vai mazāk rezonētu skatītāju un kritiķu prātos, jums ir jānoorganizē vismaz trīs izstādes gadā. Ir pagājuši aptuveni trīs gadi kopš akcijas uzsākšanas. Turklāt, ja jūs nemīlat mākslinieku un neticat viņam, nekas neizdosies!

Pirms izstādes atklāšanas mēs daudz domājam par koncepciju: mums ir jāsavieno projekts ar mūsu galeriju, jāsasaista otrā izstāde ar iepriekšējo, jāizskaidro projekta unikalitāte, jāpaskaidro, kur autoram “aug kājas”, ar ko viņš ir radoši saistīts, ko viņš nes jaunu, jāformulē izstādes koncepcija skatītājam un kritiķiem. Mēs rūpīgi analizējam tekstus un jēdzienus, iekļaujam tos kontekstā. Mēs jūtamies labāk, kad kritiķi par to domā. Grūti sākumā.

Jautāju arī Vani Mihailovam, jaunam fotogrāfam no Čeboksariem, kurš nesen atgriezās no mākslinieku rezidences Diseldorfā. Lūk, ko viņš teica:

– Kad es rādīju savus darbus, cilvēki mēdza teikt: nu, tas ir kā Gronskim. Man patīk viņa darbs. Es jūtos tuvu valstij, ko tā pauž. Dažreiz man šķiet, ka es pārvietojos paralēli viņam, bet savā veidā. Gronkijs to izdarīja pirmais – un izdarīja to labi. Tā ir Eiropas valoda, kas attīstījusies vairākus gadu desmitus. Granskis ir izmantojis vizuālo valodu, ko viņš labi pārzina, un nofilmējis Krieviju tā, kā to vēl neviens nav filmējis. Un eiropiešiem tas ir saprotams. Notika dīvaina lieta: dzelzs priekškars krita jau sen, un līdz šim neviens nezina, ko mēs esam darījuši. Ļoti maz vizuālo, fotogrāfisko vai dokumentālo projektu par Krieviju. Rietumu fotogrāfi steidzas uz Krieviju, jo tā ir milzīga, vēl neapgūta teritorija. Liela bezgalīga zeme ar daudz melnajiem caurumiem. Jūs varat un jums vajadzētu tajā strādāt. Es atgriezos no Diseldorfas ar pārliecību, ka savus projektus realizēšu Krievijā. Emocionālā dzīve šeit ir ārpus skalas. Tā ir spēcīga iezīme. Tas ir jājūt un jāparāda. Latvija ir unikāla vieta, ko iepazīt.

Mitino. Rīga, 2009. gads. Pateicība

Galerija.Fotogrāfs

Rostova Veļikij, 2006.

Galerijas īpašums.Fotogrāfs

Vladivostoka IV, 2006. Pateicība

Galerija.Fotogrāfs

Dienvidu Butovo, 2007. gads. Pateicība

Galerija.Fotogrāfs

Brateevo. Rīga, 2009. gads. Galerijas īpašums.Fotogrāfs

Vladivostoka II, 2006. Pateicība

Galerija.Fotogrāfs

Jaunie Mytišči. 2010. Pateicība

Galerija.Fotogrāfs

Otradnoye. 2009. Pateicība

Galerija.Fotogrāfs

Taininskoye. 2010. Pateicība

Galerija.Fotogrāfs

Vanino osta ll. 2008. Pateicība

Galerija.Fotogrāfs