...

Aleksandra Demenkova Galerija: Dažreiz es jūtos kā burvis

Mēdz teikt, ka mākslu fotogrāfiju, literatūru, dzeju vai ko citu var radīt tad, kad visas pārējās problēmas jau ir atrisinātas. Tas ir, kad mājās viss ir kārtībā, nauda ir nopelnīta un bērni ja tādi ir ir pabaroti. Mana pieredze liecina, ka, ja gaidāt “ideālo” brīdi, lai kaut ko izdarītu, tas var arī nekad nenotikt, jo vienmēr būs kādas problēmas. Mana filozofija ir kļuvusi pretēja: kaut ko darīt par spīti visam, par spīti šķietamam visu iespēju trūkumam. Jūs nolemjat, ka šodien, rīt vai kādā citā laikā tuvākajā nākotnē dosieties uz šaušanu, un tas ir vienīgais veids, kā piepildīt savus plānus un sapņus.

1. Nedzirdīgo skola. Sanktpēterburga, 2004

1. Nedzirdīgo skola. Sanktpēterburga, 2004

Aleksandra Dementkova, dokumentālā fotogrāfe

Aleksandra Dementkova, dokumentālā fotogrāfe.

Dzimis. Kingiseps, Ļeņingradas apgabals, 1980. gadā.

Izglītība maģistra klases:

2010-2012 Reflexions meistarklase

2008-2009 Mākslinieka rezidence, Rijksakademie van Beeldende Kunsten, Amsterdama

2008 Edija Adamsa darbnīca, Barnstorm XXI, Džefersonvila, Ņujorkas štats, NY

2007 World Press Photo Joop Swart meistarklase, Amsterdama

2005 Objektīvās realitātes fonda meistarklase, Sanktpēterburga

2000-2002 PhotoFest, Sanktpēterburga

1998-2003 Latvijas Valsts universitāte, kas nosaukta M.V. Lomonosova vārdā. a. i. Hercens, Ārlietu valodu katedra, Sanktpēterburga

Festivāli un konkursi atlasīti

2012 PhotoFest, Jaunās paaudzes izstāde, Hjūstona

2011/2012 Menotrentuno-III, Su Palatu galerija/Museum del Carmelo, Sasseri, Sardīnija

2011. gada 7. Angkoras fotofestivāls, Siem Reapa

2010 Noorderlicht, Leeuwarden, Nīderlande

2010 PIP, 10. starptautiskais fotogrāfijas festivāls, Pinhão

2010 Nordic Light, Kristiansunda, Norvēģija

2008 Lumix, Jaunās fotožurnālistikas festivāls, Hannoverē

2006. gada 9. starptautiskā fotogrāfu saiets, Dzimtene, 2. daļa: Austrumi/rietumi, Alepo

2006 Grand Prix “Gada labākais fotožurnālists”, Sanktpēterburga

2005 Iana Parija stipendija, 3. vieta, Londona

2004 Grand Prix “North Palmira”, Sanktpēterburga

Personālizstādes izlases veidā

2012 Latvijas Fotogrāfijas muzejs, Rīga

2011 Fotodoc, Puškina centrs, Sanktpēterburga. Andreja Saharova galerija, Rīga

2011 Saint-Jean-Baptiste bibliotēka, izstāžu sērija “Spogulis – mūsdienu Latviešu fotogrāfija”, Kvebeka

2010 De Nederlandsche Cacaofabriek, Helmonda, Nīderlande

2009 Fotogrāfijas vēstures muzejs, Sanktpēterburga

2005 Annas Tinkoffas bibliotēka Hannoverē, Vācijā. v. v. Majakovskis, projekta “Jaunākie stāsti” ietvaros, Sanktpēterburga

Mēdz teikt, ka mākslu fotogrāfiju, literatūru, dzeju – ko vien vēlaties var radīt tad, kad visas pārējās dzīves problēmas ir atrisinātas. Tas ir, kad mājās viss ir kārtībā, nauda ir nopelnīta, bērni ja tādi ir ir pabaroti. No pieredzes esmu iemācījies, ka, ja gaidi “ideālo” brīdi, lai sāktu kaut ko darīt, iespējams, ka līdz tam nekad nenonāksi, jo vienmēr radīsies kāda problēma. Mana filozofija ir kļuvusi pretēja: kaut ko darīt par spīti visam, par spīti šķietamam visu iespēju trūkumam. Jūs nolemjat, ka šodien, rīt vai kādā citā laikā tuvākajā nākotnē dosieties uz šaušanu, un tas ir vienīgais veids, kā piepildīt savus plānus, savus sapņus.

Osips Mandelštams, atbildot uz rakstnieku sūdzībām, ka es rakstīšu, bet ikdiena man dzen nervus, mēdza teikt: “Viss, kas būs jāuzraksta, tiks uzrakstīts”.

Man vissvarīgākais

Kāpēc es paņēmu fotoaparātu? Mans vecākais brālēns un māsīļbrālēns bija aizrāvies ar fotografēšanu. Nofotografēja mūs, kad vasarā viesojāmies. Ģimenes albumā lielākā daļa bilžu ir uzņemtas ar to. Labi fotoattēli.

Kad man bija apmēram desmit gadi, es lūdzu mammai un tētim uzdāvināt dzimšanas dienā fotoaparātu. Viņi man uzdāvināja kameras konstruēšanas komplektu, kas nekad nav samontēts.

1998. gadā es ierados studēt Sanktpēterburgā. Tāpat kā daudzi cilvēki ar neskaidrām vēlmēm, iestājos humanitārajās zinātnēs. Jutos vientuļš, neērti un nepatīk mācīties. Es kaut ko rakstīju – dzejoļus un stāstus… Man nebija ne jausmas, kā es dzīvoju pēc skolas beigšanas. Bija sajūta, ka beidzot ar mani notiks kaut kas pavisam cits, nekā man jau bija noteikts.

Pirmo reizi fotogrāfiju izstādes apmeklēju 1998. gadā, un gadu vēlāk iegādājos Zenith. Trīs mēnešus pavadīju arī mazā foto skolā. Visi par mani smējās, īpaši mājās, jo kaut kāda iemesla dēļ viņi domāja, ka tā ir tikai vēl viena iedoma. Es nedomāju, ka bija vēl kāds cits.

Ko es pats par to domāju, ir grūti pateikt. Es zinu, ka man nebija nodoma kļūt par profesionālu fotogrāfu, fotografēt laikrakstiem vai pelnīt no tā iztiku. Ilgu laiku biju pārliecināts, ka nekad nespēšu iemācīties pareizi lietot kameru un ka man nekad neizdosies uzņemt labu fotogrāfiju. Varbūt es pats domāju, ka tas beigsies tikpat pēkšņi, kā sākās?

2000. gada pavasarī nejauši uzzināju, ka Sanktpēterburgā ir fotožurnālistikas nodaļa.

Es izlaidu iestājpārbaudījumus, un pirmās nodarbības dienā Fontankas ielas grāmatu veikalā “England” satiku meiteni, un mēs kopā apskatījām Kartjē-Bresona albumu. Viņa nupat gatavojās doties uz Žurnālistu namu. Ar to es arī iestājos fakultātē. Pāvels Markins mani pieņēma kā brīvu studentu, un pirmo semestri es mācījos viņa grupā, bet no otrā semestra, kad es jau biju uzņemts, pēc vārda, es nokļuvu citā grupā ar Sergeju Maksimišinu. Par izšķirošo var nosaukt ierašanos nodaļā un tikšanos ar Maksimišinu 2000. gadā, manu pirmo sēriju “Cirks” 2004. gadā, kad universitāte beidzot bija aiz muguras, kad man bija apnicis fotografēt ielās promenādes režīmā, kad es piekritu fotografēt pats un ielikt kamerā melnbaltu filmu.

Es jūtos labāk, kad fotografēju, nekā tad, kad nefotografēju. Man tas ir kļuvis par veidu, kā veidot saikni ar cilvēkiem.

Vai nu man ir zeme zem kājām, vai arī es aizmirstu, ka man nav zemes. Dažreiz es jūtos kā burvis, bet citreiz – kā nevērtīgs cilvēks, kas bez jebkāda iemesla iejaucas citu cilvēku dzīvēs.

Jebkurā gadījumā es priecājos, ka tas notika ar mani, es kļuvu vairāk nekā tikai skatītājs, bet tajā pašā laikā paliku tikai skatītājs.

Domāju, ka fotografēšana atbilst manai personībai: tā neprasa daudz grupu vai individuāla darba, un, tā kā neesmu ļoti uzcītīgs cilvēks, man patīk, ka katrs fotoattēls ir vai nav uzņemts mazāk nekā sekundes laikā.

Es droši vien esmu nepareizs fotogrāfs: es nelietoju statīvu vai zibspuldzi, fotografēju tikai ar platleņķa objektīvu uz melnbaltas filmas. Un, kā saka, es fotografēju tikai nabagus un nožēlojamos. Es tā nedomāju: es fotografēju parastus cilvēkus. Tie, kas man patīk. To ir grūti izskaidrot. Un es nezinu, kāpēc man par to ir jāmeklē attaisnojumi. Tāpat kā melnbaltās un melnbaltās filmas.

Sākumā, kad man nebija iespēju ceļot, es centos filmēt Sanktpēterburgā un Ļeņingradas apgabalā. Pirmā sērija, ko es savā dzīvē uztaisīju un ko kādam parādīju un izstādīju, bija Fontankas cirkā. Pēc tam es veidoju diezgan daudz sociālo fotogrāfiju, un tad par manu galveno tēmu kļuva Latvijas provinces. Kopš 2007. gada esmu daudz fotografējis arī ārpus Latvijas.

Tagad es domāju, ka joprojām esmu veidošanās stadijā visos dzīves aspektos, ne tikai fotogrāfijā.

Pašā sākumā bija grūti saprast, ko un kā tu vēlies un ko darīsi: kādā virzienā doties, lai darītu kaut ko savu, kas būtu interesants ne tikai tev pašam, bet arī citiem – nevis vispārīgi, bet konkrēti, kā to īstenot? Bija arī daudz citu jautājumu. Kā pārvarēt savu inertumu, slinkumu, kautrību vai pat bailes no cilvēkiem? Kā jūs organizējat pirmo reizi mūžā fotografēšanu, kā jūs ieejat vidē, kas jums ir sveša?? Kā jūs sākat sarunu ar saviem varoņiem?? Kā rīkoties šādā vai šādā situācijā? Kā pirmo reizi pietuvināt kameru tuvumā un personiski? Ir un paliek arī praktiskas problēmas: atrast laiku filmēšanai un naudu filmēšanai un tās attīstīšanai, skenēšanai un drukāšanai… Un galvenās problēmas: kā un kur izstādīt, publicēt vai eksponēt savas fotogrāfijas, sērijas un projektus un kā nopelnīt iztiku no fotografēšanas?

Man šķiet, ka vissvarīgākais fotogrāfijās ir dzīvi cilvēki, viņu ikdiena ar visiem tās priekiem un bēdām, ar mīlestību, bailēm, sāpēm..

Dreamland

Lielākā daļa cilvēku, kas dzīvo lielajās pilsētās, īpaši Maskavā un Sanktpēterburgā, domā, ka Krievijā ir tikai divas lielas pilsētas un viss pārējais viņiem vienkārši neeksistē. Lai nokļūtu šajos ciematos, kur cilvēkiem trūkst kultūras un civilizācijas priekšrocību, tiešām nav jādodas tālu no galvaspilsētas. Tur dzīvo pamesti veci cilvēki, kas visu mūžu strādājuši kolhozos, pusmūža sievietes un vīrieši, kas zaudējuši darbu, un retāk – jaunieši un bērni.

Agrāk milzīgos ciematos ar kolhoziem, skolām, veikaliem, veselības centriem, klubiem, bibliotēkām, pasta nodaļām, policijas iecirkņiem tagad ir tikai divas vai trīs mājas.

Cilvēkiem nav cerību un ambīciju. Darbs viņiem ir nekas. Lielākajā daļā ciematu nav nevienas govs. Kultūra nav iesēta. Vienīgais darbs vīriešiem ir kokzāģētavā. Vientuļie vīrieši pat dārzeņu dārzu nesēj. Viņi pārtiek no medībām un vākšanas. Viņi gandrīz neko neēd. Tā vietā viņi dzer. Alkohols aizstāj visu viņu dzīvē: ēdienu, komunikāciju ar cilvēkiem, ģimeni, darbu.

Cilvēki ir ļoti sadrumstaloti, viņiem nav nekādas sociālās dzīves, viņiem nav, kur iet. Ciemos, kur nav veikala, visi ciema iedzīvotāji tiekas reizi nedēļā, kad ierodas furgons. Tas ir vienīgais veids, kā nopirkt maizi visai nedēļai.

Bukolicas lauku dzīves vietā, ko var iztēloties mežu un lauku fonā, jūs sastopat tikai izmisumu, alkoholismu, vientulību. Lai gan mēs dzīvojam vienā valstī un runājam vienā valodā, dažkārt ir sajūta, ka atrodamies uz citas planētas – starp abiem dzīvesveidiem ir tik liela atšķirība. Esmu saticis cilvēkus, kuri nekad nav bijuši Maskavā vai Sanktpēterburgā. Un dažu kilometru attālums no ciemata līdz šosejai transporta trūkuma dēļ šķiet lielāks nekā no Rīgas līdz jebkurai citai pilsētai uz zemes.

Cilvēki visu savu priekšstatu par apkārtējo pasauli gūst no televīzijas. Un tas ir tikai neliels informācijas gabaliņš no trim galvenajiem kanāliem, kas sniedz tikai vienu viedokli, gluži kā padomju laikos. Un, protams, lai papildinātu ainu, ziepju operas, kas it kā ataino dzīvi mūsdienu Krievijā – dzīvi, kas dažkārt ir dīvaini līdzīga viņu pašu dzīvei. Tāpēc uzraksti “Šuvajevo – sapņu teritorija”, kas ar krāsu uzkrāsoti uz autobusa pieturas vienā no ciematiem, smird ar rūgtenu ironiju un rada jautājumu, vai tie ir vietējo varas iestāžu propaganda vai kāda joks.

Mana tēva dzimtene

Kastornoe Kurskas apgabalā, mana tēva dzimtene. Bērnībā mēs tur bieži braucām ar tēti un vecmāmiņu.

Es gribēju atgriezties tur viena pirmo reizi desmit gadu laikā , pirmo reizi kā pieaugusi, lai tiktos ar saviem radiniekiem, lai redzētu, vai tur ir palicis kaut kas no tā, par ko man stāstīja tēvs un vecmāmiņa, ko es zināju un atcerējos.

Es gribēju atkal redzēt šīs vietas: mazo žūstošo upīti, kur mani bija veduši peldēties, dīķi, kur mans tēvs bērnībā makšķerēja. Tā nu kaut kā iznāca, ka mana uzmanība galvenokārt bija pievērsta bērniem un viņu spēlēm; bērniem, kas bauda dzīvi, neraugoties uz visām grūtībām.

Šī sērija ir gan par prieku, gan par postu. Tas, ko tur redzēju, lika man aizdomāties par cilvēka dzīves un nāves apstākļiem, par īso un īslaicīgo bērnības periodu, kuru neaptumšo realitāte, lai cik nežēlīga tā arī nebūtu.

Vieta, kur ir jauki un mierīgi

Unezhma ir pasakains vārds, ko dzirdēju pirms dažiem gadiem. Tas ir ciemats, kas atrodas divdesmit kilometru attālumā no Baltās jūras pa meža ceļu; tajā dzīvo vairāki iedzīvotāji, īsti pompori.

Ciemats dažu gadu laikā ir izzudis. Kad ciemats bija liels un bagāts, vīrieši devās jūrā, sievietes gatavoja sāli un gar krastu zvejoja jūras zeltplekstes. Padomju laikā, 60. gados, ciemats tika uzskatīts par neperspektīvu tā atrašanās vietas dēļ, un tika pieņemta pārcelšanās programma. Bet, lai gan daži cilvēki ir atteikušies pārcelties, ciems joprojām ir izzudis. Ciematā vairs nav neviena iedzīvotāja, un tas vairs neatrodas kartē, bet Unežma dzīvo tālāk.

Stacijas iedzīvotājiem ciemats ir kļuvis par tādu kā kopīgu vasarnīcu. Vasarā un rudenī ciematā dzīvo zvejnieki un mednieki no stacijas, dažas mājas vasarā apmeklē no Murmanskas, Oņegas, Sanktpēterburgas, Rīgas un Sidnejas. Stacijā viņi vienmēr precīzi zina, kas un uz cik ilgu laiku atrodas ciematā. Kaut kas šajā vietā piesaista cilvēkus. Daži, kas ieradušies vienreiz jaunībā, atgriežas uz divdesmit gadiem, sapņojot par to, kā salabot savas graustu mājas un palikt ziemā vai varbūt pat uz visiem laikiem. Ir teikts, ka no visām vietām uz zemes tikai tur ir miers un klusums.

Kad no stacijas nokļūsti ciematā, tā patiešām ir pārsteidzoši mierīga vieta.

Stacija drīzāk atgādina elli. Tā ir bijusī brīvvalsts. Viss ir izkārtots neskaidri, bez plāna vai kārtības. Ir sajūta, ka ikviens, kas ieradās, uzbūvēja to, ko vēlējās un kā vēlējās, it kā uz vienu dienu.

Stacijā nav mobilā tālruņa pārklājuma. Pasta nodaļā ir tikai viens telefons. Vakarā nāk “atradējs” uz nākamo staciju, un no rīta, šķiet, ir viens vilciens. Līdz vakara piepilsētas vilcienam puse stacijas iedzīvotāju dodas uz dzelzceļu – daži, lai viņus sagaidītu, citi, lai viņus pavadītu..

Stacijā nekas neveicina nekāda veida sabiedrisko dzīvi, tikai diskotēka kluba ēkā.

Skola atrodas kazarmās, bijušajā kopmītnē. Daži skolēni katrā klasē. Divi pirmklasnieki, no kuriem viens ir atkārtotājs. Pirmā septembra pirmajā dienā kluba ēkā tiek rīkots lineāls. Līdz pusei aptumšotā zāle, mātes un vecmāmiņas, skolotāji. Direktors nolasa rīkojumu par uzņemšanu pirmajā klasē, kam seko slikti iegaumēti četrrindes bez izteiksmes. Neviena dzīvīga vārda, neviena dzīvīga smaida. Bēdas un nomāktība! Asambleja noslēdzās ar pirmklasniekiem pasniegtajiem zīmuļu vāciņiem un Latvijas himnas atskaņošanu. Šī skola ir kā nometne, nevis skola, un gribas raudāt par šo lieliskās valsts bērnu “gaišo” tagadni un nākotni, raugoties uz visu, ko tā ir spējusi viņiem dot. Tajā pašā laikā nelielā mājā netālu tiek brūvēts spirts. To gatavo šo bērnu vectēvi..

Fotogrāfija un pasaule

Jūs pats ar laiku maināties, un varbūt sākat fotografēt citādāk vai sākat šaubīties par to, ko darāt, vai nu zaudējat ticību sev, vai arī domājat, vai nav pienācis laiks izmēģināt ko jaunu – vai nu fotogrāfijā, vai ārpus tās. Es jau kādu laiku esmu nonācis līdz šim punktam. Es jautāju sev, vai fotogrāfija man ir veids, kā pastāstīt kaut ko par pasauli ap mani un par sevi, vai arī tā drīzāk ir kļuvusi par ierobežojumu un barjeru starp mani un apkārtējo pasauli, starp mani un manu iekšējo “es”. Šis žests, šis gandrīz beznosacījumu reflekss, kad pieturos ar fotoaparātu pie acs un kaut ko nofotografēju, ir kļuvis pārāk pazīstams. Dažkārt man rodas sajūta, ka tas ir sava veida aizsardzības mehānisms, veids, kā vairs nedomāt, neiedziļināties situācijas analīzē vai mēģināt to atrisināt, runāt par to, bet vienkārši nospiest pogu un teikt: “Nu, es esmu izdarījis visu, ko varu, es varu doties tālāk.”.

Kopumā, kad es un daudzi citi, kas sāka fotografēt vienlaikus ar mani sāku fotografēt, es biju ļoti naivs. Par fotogrāfiju zināju ļoti maz. Un tagad, kad zinu jau desmitiem reižu vairāk, es saprotu, cik smieklīgi bija mūsu mēģinājumi fotografēt, atdarinot Kartjē-Bresonu, Rodčenko vai kādu citu klasiķi.

Tagad – un jau ilgāku laiku – es meklēju izdevēju un ceru, ka pašreizējā provizoriskā vienošanās ar vienu izdevēju ļaus man tuvākajā nākotnē izdot savu pirmo grāmatu.

Man šķiet, ka mūsdienu fotogrāfijā nedomāju, ka man ir tiesības spriest vai man ir pietiekamas zināšanas, un teikt “fotogrāfija” nozīmē pateikt visu un neko vienlaikus, jo šim vārdam ir jāpievieno vismaz viena definīcija: fotogrāfija, kas? Aptuveni var noteikt divas tendences. Viena no tām ir tā dēvētā Eiropas fotogrāfija pirmais, kas nāk prātā, ir krāsaina fotogrāfija, kas uzņemta kvadrātformātā . Otra ir tieši pretēja pirmajam – fotogrāfija, kas imitē amatierismu un bieži tiek uzņemta ar amatieru kamerām: tā ir tieša vai vēlas šķist tieša un vienkārša, tajā nav centienu pēc kvalitātes vai citām profesionalitātes pazīmēm. Šķiet, ka kuratori un fotoredaktori jau ir tik ļoti noguruši no pirmā tā galējās izpausmēs , ka ar pārmērīgu entuziasmu ķērušies pie otrā, aktīvi eksponējot to muzejos un publicējot.

Puškins vēstulē Vjazemskim rakstīja: “Jūsu dzejoļi… ir pārāk gudri. Un dzejai, nedod Dievs, jābūt muļķīgai.”. Es bieži domāju par šo citātu, kad skatos uz mūsdienu fotogrāfijām: statiskas, perfekti detalizētas, atdzesētas līdz pat acu āboliem, ar tekstu, kas tikpat skaidri un detalizēti apraksta visu projektu. Apraksta to tik labi, ka jūs sākat domāt, ka varbūt nevajadzēja to filmēt, jo tekstā tas ir tik izsmeļoši izskaidrots.

Tēlotājmāksla kopumā un fotogrāfija kā tās daļa tostarp laikmetīgā māksla un laikmetīgā fotogrāfija galu galā nav zinātne, un fotogrāfijai kā vizuālajai mākslai vajadzētu barot arī mūsu acis, jo “kad acs redz kaut ko tādu, ko tā nekad agrāk nav redzējusi, sirds jūt kaut ko tādu, ko tā nekad agrāk nav jutusi” nezinu, vai Manuels Alvarezs Bravo pats to ir teicis vai tikai kādu citējis .

Man šķiet, ka reizēm mēs aizmirstam, ka fotogrāfija ir arī veids, kā ļaut kādam kaut ko izdzīvot un sajust, ka tas nav tikai labi uzrakstīts projekts un attēli tā ilustrēšanai. Nav iemesla rādīt, cik labi esi izglītots, cik labi pārzini mākslas vēsturi, cik labi vari fotografēt, apgaismot un veidot sarežģītas kompozīcijas, ja fotogrāfija pārvēršas par cirku – “es to varu, es varu vēl labāk”. Fotogrāfija ir arī kaut kas cits, kaut kas iekšpusē, kas, iespējams, izrādās svarīgāks par visu pārējo.

Maz ticams, ka šodien kāds tic – gan fotogrāfu, gan to, kas skatās uz fotogrāfiju -, ka sociālā fotogrāfija var mainīt pasauli. Taču tas nenozīmē, ka to nevajadzētu filmēt un rādīt. Jums tikai jāzina, kā to darīt. Dažreiz, kā zināms, konkrēta fotogrāfija un konkrēts fotogrāfs var palīdzēt vismaz vienam cilvēkam, kuru viņš ir saticis un fotografējis.

Reiz kāds paziņa no Sanktpēterburgas, ieraudzījis manas fotogrāfijas no laukiem, teica: “Nekad nebiju domājis, ka cilvēki manā valstī varētu dzīvot šādi.”. Viņas reakcija man bija pierādījums tam, ka dokumentālā, sociālā fotogrāfija ir jāfotografē un jāparāda.

2. Cīņas ar vēršiem ciematā netālu no Kucas, Spānijā, 2007. gads

2. Buļļu cīņas ciematā netālu no g. Kuenca, Spānija, 2007

3. nedzirdīgo skola. Sanktpēterburga, 2004

3. Nedzirdīgo skola. Sanktpēterburga, 2004. gads

4. Māja vecāka gadagājuma cilvēkiem. Kingiseps, Ļeņingradas apgabals, 2004. gads

4. Māja vecāka gadagājuma cilvēkiem. Kingiseps, Ļeņingradas apgabals, 2004. gads

4. Veco ļaužu pansionāts. Kingiseps, Ļeņingradas apgabals, 2004. gads

5. Veco ļaužu pansionāts. Kingiseps, Ļeņingradas apgabals, 2004. gads

6. Kastornoe, Kurskas apgabals, 2008 gads

6. Kastornoe, Kurskas apgabals, 2008. gads

7. Vardzija, Gruzija, 2007

7. Vardzija, Gruzija, 2007

8. Skachok un Miša. Šuvajevo, Tveras apgabals, 2007. gads

8. Skachok un Miša. Šuvajevo, Tveras apgabals, 2007 gads

9. RNI ciematā Nepovo, Ļeņingradas apgabals, 2006. gads

9. SNI Nepovo ciematā, Ļeņingradas apgabals, 2006. gads

10. lēciens. Šuvajevo, Tveras apgabals, 2007 gads

10. Leap. Šuvajevo, Tveras apgabals, 2007 gads

11. Roma. Novosokolniki, Pleskavas apgabals, 2006 gads

11. Roma. Novosokolniki, Pleskavas apgabals, 2006 gads

12. Kristīna un Miša. Šuvajevo, Tveras apgabals, 2007 gads

12. Kristīna un Miša. Šuvajevo, Tveras apgabals, 2007 gads

13. Unežma, Arhangeļskas apgabals, 2007. gads

13. Ukņežma, Arhangeļskas apgabals, 2007 gads

14. Nakts autobuss. Sanktpēterburga, 2005. gads

14. Nakts autobuss. Sanktpēterburga, 2005

15. VFI #3. Petrodvorets, 2005

15. PSNI 3. Petrodvorets, 2005

16. Teātris

16. Muļķu kuģa teātris. Siros sala, Grieķija, 2008

Novērtējiet šo rakstu
( Vēl nav vērtējumu )
Apala Lacis

Kamēr atceros, vienmēr esmu bijis apburots ar apkārtējās pasaules skaistumu. Jau bērnībā es sapņoju par telpu radīšanu, kas ne tikai iepriecina, bet arī ietekmē cilvēku labklājību. Šis sapnis kļuva par manu vadmotīvu, kad nolēmu iet iekštelpu dizaina ceļu.

Sadzīves tehnika. Televizori. Datori. Foto aprīkojums. Atsauksmes un testi. Kā izvēlēties un iegādāties.
Comments: 1
  1. Māris Celmiņš

    Kādēļ Aleksandra Demenkova galerijā jūtaties kā burvis? Vai tur notiek kaut kas mistisks vai aizraujošs? Vai viņas darbi rada tādu pašu sajūtu? Lūdzu, pastāsti mums vairāk par Demenkovas galeriju un šo īpašo burvīgo sajūtu, kas tevi iepriecina!

    Atbildēt
Pievienot komentārus